Sākt dzīvi no jauna – svešā zemē. Pieredzes stāsts 61
Ļaudis joprojām turpina aizbraukt no Latvijas. Ap 20 tūkstoši tautiešu ik gadu pamet mūsu valsti, lai apmestos uz dzīvi citur. Arī Elita Jaunzeme ar dēlu jau četrus gadus dzīvo svešā zemē un nu jau to sauc par mājām. Bet ceļš, kas Elitai bija jāpārvar līdz šim brīdim, nebija viegls.
Ar Elitu Edulfu, tad vēl Jaunzemi, iepazinos nejauši. Tolaik žurnālam veidoju rokdarbu lappusi un viņu, čaklo filcētāju, sameklēju ar kāda interneta sludinājuma palīdzību. Elita bija cerību pilna – abi ar dēlu drīz gatavojās pārcelties uz dzīvi pie vīra Norvēģijā. Bet tad pēkšņi viņa pazuda no mana redzesloka. No interneta vietnes www.draugiem.lv vien nojautu, ka nezināma iemesla dēļ viņi abi ar dēlu devušies nevis uz Norvēģiju, kā bija iecerējuši, bet pavisam citā virzienā – uz Lielbritāniju.
Pirms kāda laika savā e-pastā saņēmu vēstuli, kurā Elita atklāti stāsta, kas viņas dzīvē noticis pēdējos četros gados.
[wrapintext][/wrapintext]
“Ir jau pagājis pietiekami ilgs laiks, bet liekas, ka tikai vakar kāpu autobusā un uz robežas teicu ardievas Latvijai,” raksta Elita. “Bet stāstu sākšu ar pavisam ko citu. Mans vīrs Arnis jau pāris gadus strādāja Norvēģijā. Arī mēs, visa pārējā ģimene, gatavojāmies pārcelties uz dzīvi pie viņa. Gaidījām vasaru, kad dēls pabeigs skolu. Bet tad pēkšņi viss sagriezās kājām gaisā. Pirmais trieciens nāca no bankas. Tā mums nepiešķīra kredīta nomaksas pagarinājumu un paziņoja – pēc Jāņiem māja jāatbrīvo. Atņēma pilnīgi visu – māju, ieķīlāto divistabu dzīvokli Rīgā, mašīnu. Var teikt, palikām uz ielas.
Kravāju mantas un gaidīju vīru, kad viņš ieradīsies pēc mums. Tad nāca otrais trieciens – vīrs paziņoja, ka mūs pie sevis uz Norvēģiju neņems, jo ir nolēmis aiziet no ģimenes. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņš bija saticis citu sievieti, turklāt jau pirms laba laiciņa, tikai agrāk bija pietrūcis drosmes to pateikt.
Laikam zemapziņā to jau arī gaidīju. Mēdz teikt, ka attālums satuvina, bet mūs ar vīru, gluži pretēji, tas izšķīra. Abi ar dēlu palikām bez mitekļa un iztikas līdzekļiem. Sāku meklēt kur apmesties, un skaipā sazinājos ar attālu radinieci, kura jau divus gadus dzīvoja Lielbritānijā. Viņa piedāvāja braukt uz šo valsti un strādāt, lasot zemenes. Man nebija izvēles. Pārdevu visu, ko vien varēju pārdot, un par iegūto naudu 2011. gada 28. jūnijā abi ar dēlu braucām prom uz Angliju. Līdzi katram no mums bija tikai pa vienai somai.
Ceļš bija grūts – braucām trīs diennaktis. Tajā galā mūs uzņēma labi, un pēc pāris dienām es devos strādāt zemeņu laukā. Darbs izrādījās murgains. Mūs dzina kā lopus. Vagu gali pilni ar ūdeni, kas smēlās zābakos, bet bija vien jāstrādā tālāk. Un obligāti jānolasa visas ogas, ja ne – draudēja uzlikt sodu. Pāris kastes ik dienu jāsalasa bez samaksas. Jau tā neko prātīgu nevarēja nopelnīt – par vienu lielu kasti maksāja vienu mārciņu un 75 centus. Vienvārdsakot – no šausmām mati cēlās stāvus. Visu dienu esi rāpus, turklāt līdzi jāvelk plastmasas vanna, kurā jāmet sabojājušās ogas. Vannai virsū trīs stāvos saliktas kastes, kurās labās ogas jāsašķiro pēc izmēriem. Līdzi jāvelk aptuveni divdesmit kilogrami. Tā nocīnījos trīs dienas. Ceturtajā dienā sastiepu muguru, un manas zemeņu gaitas beidzās.
Biju panikā. Zemenēs strādāt nevaru. Ko darīt? Vienojos ar vīru par alimentu maksājumiem. No šīs naudas varējām samaksāt par dzīvošanu un pārtiku. Gāju pieteikties sociālajiem pabalstiem, bet tas nenotiek ātri. Pēc dokumentu iesniegšanas tos var izskatīt pat pusgadu. Iesniedzu dokumentus apdrošināšanas numuram. Ja tā nav, tad Anglijā darbā nekur nevar iestāties, skaities nelegāls iebraucējs. Ar to man veicās – saņēmu mēneša laikā.
Pieteicu dēlu skolā. Viņš man liels malacis. Angļu valodu nezināja nemaz, bet mierināja mani – neuztraucies, viss būs labi. Pēc viena gada viņš jau perfekti runāja angliski. Tagad dažkārt viņam pat jautā – vai tiešām viņš ir iebraucis no citas valsts.
Pienāca augusts, bet darbu atrast joprojām nevarēju. Pārņēma panika. Atgriezties arī nav kur. Atcerējos teicienu – ja vienas durvis aizveras, citas atveras. Kādu dienu manas radinieces paziņa uzaicināja mūs abus ar dēlu pastaigāties pa parku. Tur nejauši iepazinos ar kādu vīrieti no Latvijas, kurš Lielbritānijā dzīvoja jau divus gadus. Esmu ļoti pateicīga, ka viss tā notika, jo viņš palīdzēja man iekārtoties darbā fabrikā, kurā šķiro lietotos apģērbus. Strādāju otrajā maiņā no diviem dienā līdz desmitiem vakarā.
Radiniece mūs pie sevis arī vairs negribēja izmitināt, nācās meklēt citu dzīvesvietu. Mūs abus pie sevis paņēma Aleksandrs. Viss notika tik strauji, ka nebija nemaz laika pat domāt. Sapratām, ka jāmeklē kārtīga māja, jo pie mums no Latvijas gatavojās pārcelties arī mana meita ar draugu. Tieši pirms jaunā gada noīrējām māju netālu no pilsētas centra. Lielbritānijā dzīvokļos vai mājās istabas skaita pēc guļamistabām, dzīvojamo istabu neņemot vērā. Mums ir liela māja ar trim guļamistabām – divām normāla lieluma, trešo – ļoti mazu. Anglijā istabas mājās lielākoties ir ļoti miniatūras, vietas tajās pietiek tikai vienvietīgai gultai, divdurvju skapim un kumodei. Vēl ir dzīvojamā istaba un ēdamistaba. Gandrīz visas mājas ir divstāvu. Mums ir arī savs dārziņš. Lai gan ne visai liels, bet tomēr patīkami iziet laukā un pastaigāt pa zālīti.
Dzīve kļuva labāka. Sāku saņemt arī pabalstus. Ņemot vērā to, ka tobrīd jau strādāju, no valsts saņēmu piemaksu pie algas, tā saucamo tax credit. Skaitos vientuļā māte, manā apgādībā ir bērns. Algu saņemu minimālo. Gadā nopelnu apmēram 11 500 mārciņas, bet, ņemot vērā, ka man ir bērns, man vajadzētu pelnīt 13 500. Šo starpību piemaksā tax credit no valsts līdzekļiem. Vēl sāku saņemt pabalstu bērnam. Godīgi sakot, tik lielu naudu nebiju redzējusi ļoti sen! Turklāt Lielbritānijā algu maksā katru nedēļu. Nu varēju sākt sevi apgādāt. Sapirkām mēbeles, visu iedzīvi un sadzīvei nepieciešamo.
Nespēju saprast tos cilvēkus, kuri apgalvo, ka ar Lielbritānijas pabalstiem nevar izdzīvot! Tās ir pēdējās muļķības! Ir cilvēki, kas “sēž” tikai uz pabalstiem un nestrādā. No šā gada likumi mainījās. Sola, ka pabalstus maksāšot tikai tiem, kas Lielbritānijā nodzīvojuši četrus un vairāk gadus. Daudzi iebraucēji Lielbritānijas pabalstu sistēmu patiešām izmanto ļaunprātīgi, īpaši rumāņi, kas te ieradušies ar savām kuplajām ģimenēm. Saņem valsts mājas vai dzīvokļus, visus pabalstus, bet strādāt negrib. Šo ļaužu dēļ arī mēs pārējie, kas cenšas strādāt, dabūjam trūkties.
Badā gan šeit nu nekādi nevar nomirt. Ir bezmaksas virtuves, kurās neviens nejautā, kas tu esi un kāpēc te esi. Pabaro un vēl iedod produktus līdzi. Nevar sūdzēties arī tad, ja strādājot saņem minimālo algu. Veikalos regulāri ir cenu atlaides. Maisu kartupeļu var dabūt par 3,99 mārciņām. Arī gaļu var nopirkt par zemu cenu. Mēs, latvieši, jau esam pieraduši knapināties un ēst protam gatavot taupīgi.
Ar Aleksandru kopā esam jau trīs gadus. Ne viss vienmēr ir tā, kā gribētos, bet tāpēc jau cilvēkiem ir dota iespēja runāt.
Es te esmu sastapusies tikai ar labiem un iejūtīgiem cilvēkiem. Ja stāvēsi ielas malā, nebrīnies, ja apstāsies autobuss un palaidīs pāri ielai kaut gan nav ne gājēju pārejas, ne luksofora. Man reiz veikalā sapinās kājas un es nokritu uz ceļiem. Tūdaļ vairāki nepazīstami cilvēki piesteidzās klāt un stutēja mani augšā. Taujāja, vai viss kārtībā, vai varu paiet. Reiz Latvijā, kad biju ar dēlu stāvoklī, apsēdos uz ietves maliņas, jo palika slikti. Līdzās stāvēja divas sievietes un komentēja – redz, es esot stāvoklī un vēl piedzērusies. Kaunināja mani.
Gribas raudāt par to, ka esam spiesti braukt prom no savas dzimtenes valdības politikas dēļ. Bet Latvijā mēs nevienam nebijām vajadzīgi. Šobrīd esmu bezgala pateicīga Anglijas valdībai par visu, ko esmu saņēmusi. Var teikt – esmu sākusi dzīvi no jauna. Lielbritānijā ieradāmies tikai ar divām somām, bet nu mums ir viss, par ko Latvijā sapņojām. Taču sapņiem nav robežu. Esmu apņēmusies turpināt savu sirdslietu – nodarboties ar filcēšanu. Pamazām iepērku materiālus, un drīz jau taps mani pirmie Lielbritānijā darinātie darbi. Ceru, ka vietējie tos novērtēs. Kopā ar meitu gatavojamies vērt vaļā savu interneta veikalu, kurā viņa piedāvās pašas gatavotās rotas, es – filcējumus. Ticu, ka viss izdosies.
Kāpēc sadomāju uzrakstīt par sevi un dzīvi Lielbritānijā? Tāpēc, ka esmu lasījusi tik daudz rakstu un tikai retajā pausta patiesība. Lielākoties tajos tikai noniecina Lielbritāniju – cik tajā slikti… kā izmanto iebraucējus… cik grūti dzīvot. Es Lielbritānijas valdībai vēlos pateikt milzīgu paldies par to, ka man ir dota iespēja šajā valstī dzīvot un strādāt un justies kā cilvēkam.”
