Sakss Konstantinovs skaidro, kāpēc Stambulas konvencija “nav laba lieta”: Vai vīrietis vienmēr ir varmāka un sievietes vienmēr upuris? 100
No citas puses raugoties, kāpēc man šķiet, ka šī konvencija patiesībā Latvijai nav laba lieta – tā pavērš vardarbību tādā ļoti šaurā nozīmē. Mēs runājam par vardarbību, kas notiek ģimenē, kurā vīrietis vienmēr ir varmāka un sievietes vienmēr upuris, tā rada sajūtu, ka šāda ir vardarbība; tā noliek vīrieti pēc dzimuma principā un tā ir ārkārtīgi stigmatizējoša lieta vīrietim šajā varmākas lomā. Tā TV24 raidījumā “Nedēļa. Post scriptum” ar savu viedokli dalās Nils Sakss Konstantinovs, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs.
“Man kā vīrietim tas nav akceptējami. Kā speciālistam, kas strādā pārsvarā ar puišiem un jaunajiem vīriešiem, es ļoti labi redzu un mēs zinām to pēc statistikas, ka vīrieši pastrādā vairāk vardarbīgos noziegumus, bet vīrieši arvien vairāk tajos arī cieš. Vīrieši ir gan varmākas, gan upuri ar absolūtu atrāvienu – tā nav lieta, kas attiecas tikai uz ģimenes vardarbības lietām,” uz problēmas aspektu norāda speciālists.
Kā otru lietu viņš min, ja mēs tiešām gribam risināt vardarbības problēmu – fizisko vardarbību, kuru pastrādā vīrietis, bet kur paliek emocionālā vardarbība? “Mēs zinām, ka sievietes var būt tieši tikpat vardarbīgas ģimeņu attiecībās. Viņas nav tieši tikpat fiziski vardarbīgas tāpēc, ka mums ķermeņi atšķiras, bet viņas jau var būt tieši tikpat vardarbīgas kā vīrietis emocionāli! Tas vispār netiek apskatīts.”
Trešā lieta, ko mins Sakss Konstantinovs, ja vīrietim tiek piešķirta varmākas loma, tas nozīmē, ka mēs neradām kaut kādas atbalsta iespējas pašiem vīriešiem, mēs neradām viņam nekādas citas iespējas saņemt atbalstu vai vispār par to runāt. Mums pat krīzes centri ir tikai sievietēm.
“Visur, kur vīrietis nonāk, viņš tiek uzskatīts vai nu kā esošais, vai potenciālais varmāka. Un otrs – viņiem arī ir kauns. Līdz ar to, ja viņš nav varmāka un ja viņš meklē palīdzību, tad viņš tiek uzskatīts par ļoti nevīrišķīgu vīrieti, kurš tagad sāk sūdzēties un meklēt palīdzību,” tā savu pozīcijas iemeslus skaidro speciālists.
Protams, šādā veidā vardarbības problēmu mēs nerisinām, mēs tikai nostiprinām lomas, kurās vīrietis ir varmāka un sievietes vienmēr upurus. Ja mēs tiešām gribam risināt vardarbību kā lietu un problēmu, agresiju sabiedrībā, speciālists saka, ka ir jāstrādā tostarp arī ar vīriešiem.
Saksa Konstantinova vadītajā centrā vēršas gan meitenes, gan puiši – aptuveni puse uz pusi. Viņš pats ir viens no retajiem vīriešiem šajā profesijā, līdz ar to cenšas piesaistīt vairāk speciālistu, kas strādātu ar puišiem. Viņš saka: “Starp citu, mēs redzam no statistikas, zēni cieš seksuālos noziegumos aptuveni tikpat bieži kā meitenes. bet viņi par to runāt ļoti reti.”
