Sākotnēji viņš viesa lielas cerības. Taču tagad ir redzams, kādā stāvoklī pēc 20 gadu valdīšanas atrodas Sīrija 5
Rūdolfs Bruss, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
10. jūlijā aprit 20 gadi, kopš referendumā Sīrijas prezidenta amatā tika apstiprināts Bašars al Asads. Pirms mēneša bija miris viņa tēvs, ilggadējais Sīrijas līderis Hafezs al Asads.
Par referenduma uzvarētāju nebija jāšaubās – Bašars al Asads bija vienīgais kandidāts, kurš ar dzelzs dūri turpina Asadu klana pusgadsimtu ilgo valdīšanu Sīrijā.
Sīrija zaudē ietekmi reģionā
Sākotnēji daudzi saistīja lielas cerības ar tobrīd 34 gadus veco un Londonā izglītību ieguvušo oftalmologu. Uzreiz pēc nākšanas pie varas Sīriju pāršalca sen nepieredzēts politiskās aktivitātes vilnis, kas Hafeza valdīšanas laikā būtu bijis neiedomājams, atzīmē aģentūra AFP.
2000. gada septembrī virkne sīriešu intelektuāļu aicināja Bašaru veikt reformas, tostarp atcelt valstī noteikto ārkārtas stāvokli un ieviest politiskās brīvības.
Šo laiku vēlāk nosauca pa “Damaskas pavasari”. Tomēr ilūzijas ātri izgaisa.
Lai arī Asads solīja ekonomisko liberalizāciju “arābu sociālisma” vietā un privatizēja valsts monopolus, tomēr valsts bagātības nonāca tieši režīma atbalstītāju rokās. Arī politiskās brīvības netika ieviestas.
Britu izdevums “The Economist” vērš uzmanību uz pēdējos 20 gados Sīrijā piedzīvoto lejupslīdi. Kad Bašars al Asads pārņēma varu, Sīrija bija vidēju ienākumu valsts.
Tagad, pēc ANO aplēsēm, 80% iedzīvotāju dzīvo nabadzībā. Valsts iekšzemes kopprodukts pērn bija trešā daļa no apjoma pirms pilsoņu kara, kas plosa valsti kopš 2011. gada.
Karā gājuši bojā vairāk nekā 380 000 cilvēku, bet vairāk nekā 13 miljoni – puse no Sīrijas pirmskara iedzīvotāju skaita – zaudējuši savas mājas.
Kā atzīmē AFP, Sīrija Bašara al Asada valdīšanas gados ir zaudējusi savu ietekmi Tuvajos Austrumos, un šobrīd tā ir ļoti atkarīga no Krievijas, Irānas un tās atbalstītās islāmistu kustības “Hezbollah”.
Asada režīms atkarīgs no Irānas un Krievijas
Līdzīgi kā vairākas citas reģiona valstis, arī Sīrija piedzīvoja “arābu pavasari”, tomēr Asads atšķirībā no vairākiem citiem līderiem nevilcinājās izmantot drošības spēkus, lai apspiestu protestus, kas pakāpeniski pārauga bruņotā pretestībā.
Ar laiku aizvien lielāku ietekmi opozīcijas nometnē ieguva arī dažādi radikāli grupējumi, tostarp “Islāma valsts”.
Sākoties pilsoņu karam, pieauga gan Asada režīma, gan arī tā pretinieku atkarība no ārējiem atbalstītājiem, bet pati Sīrija kļuva par citu valstu ģeopolitisko ambīciju izpausmes vietu.
Karam vēršoties plašumā, Asada režīms aizvien vairāk bija spiests paļauties uz Irānu un Krieviju. Sīrijas sabiedrotā Irāna ir ieinteresēta saglabāt sauszemes ceļu pie sev tuvās kustības “Hezbollah”, kas atrodas Libānā.
Tādēļ Asada pusē ir karojusi gan Irānas Revolucionārā gvarde, gan dažādi Teherānas atbalstīti kaujinieku grupējumi. Krievija Asadu ir nodrošinājusi gan ar militāru, gan diplomātisku atbalstu.
Krievija ANO Drošības padomē ir uzlikusi veto rezolūcijām, kas paredzēja sodīt Asada režīmu, tostarp par ķīmisko ieroču lietošanu pret civiliedzīvotājiem.
Tiešā veidā Krievija ar gaisa spēkiem karā Sīrijā iesaistījās 2015. gada septembrī.
Krievija apgalvoja, ka tās gaisa triecieni ir vērsti pret tādiem teroristu grupējumiem kā “Islāma valsts” un “Al Qaeda”, tomēr analītiķi norāda, ka Krievija biežāk ir bombardējusi pret režīmu karojošos nemiernieku spēkus un civilos objektus, tostarp slimnīcas to kontrolētajā teritorijā.
Karu Sīrijā savu pozīciju nostiprināšanai izmantoja vietējie kurdu spēki, kuri ieguva gan ietekmīgus sabiedrotos, gan ienaidniekus.
“Islāma valsts” nostiprināšanās 2013. un 2014. gadā un plašu Sīrijas un Irākas teritoriju nonākšana šā grupējuma rokās mudināja Vašingtonu meklēt sabiedrotos cīņā pret džihādistiem, un izvēle krita uz Sīrijas kurdu zemessardzi, ko Turcija uzskata par teroristu grupējumu.
Tas izraisīja saspīlējumu Vašingtonas un Ankaras attiecībās.
ASV prezidents Donalds Tramps 2019. gada nogalē bez konsultēšanās ar sabiedrotajiem nolēma izvest amerikāņu spēkus no kurdu apdzīvotajām teritorijām, tā atvieglojot Turcijas spēku iebrukumu kurdu apdzīvotajos Sīrijas ziemeļos.
Krievija un Ķīna bloķē ANO rezolūcijas
Visi līdzšinējie mēģinājumi ar diplomātijas palīdzību atrisināt konfliktu Sīrijā ir beigušies ar neveiksmi. Krievijas un Ķīnas veto ir bloķējuši vairākas Sīrijas konfliktam veltītas ANO Drošības padomes rezolūcijas, radot iespaidu, ka starptautiskā sabiedrība šajā konfliktā ir bezspēcīga.
Sarunās ir panākta tikai ļoti neskaidra vienošanās par pārejas valdības izveidošanu, tomēr turpmāki praktiski soļi nav sperti.
Sīrijas vadonim Asadam nav nekādas vēlmes vest sarunas par atkāpšanos no amata, īpaši situācijā, kad viņu joprojām atbalsta Krievija un Irāna. Savukārt opozīcijai viņa palikšana pie varas pārejas valdībā ir kategoriski nepieņemama.
Kamēr karam gals nav pat manāms, Sīrija šobrīd piedzīvo īpaši grūtus ekonomiskos apstākļus. Viens iemesls ir koronavīrusa pandēmijas ekonomiskās sekas, bet vēl nozīmīgāku triecienu Sīrijas ekonomikai ir devis gandrīz pilnīgais banku sektora sabrukums kaimiņvalstī Libānā, kas līdz šim kalpoja par Sīrijas logu uz ārpasauli, norāda britu raidorganizācija BBC.
Situāciju vēl vairāk var pasliktināt jaunās sankcijas, ko Trampa administrācija ir noteikusi pret Asada režīmu, lai piespiestu to sēsties pie sarunu galda.
Analītiķi atzīmē, ka ekonomiskās sankcijas bieži ir diezgan truls instruments, kas var vairāk kaitēt iedzīvotājiem, kuru palīdzībai tās ieviestas, nevis ierēdņiem, kuri noteikti par sankciju mērķi.
Vašingtonā izvietotā Tuvo Austrumu institūta pētnieks Karams Šārs intervijā raidsabiedrībai CNN uzsvēris, ka Sīrijas ekonomika ir atkarīga no citu valstu palīdzības.
“Tā nav funkcionējoša ekonomika. Tā izdzīvo tikai tāpēc, ka Rietumi tajā turpina ieplūdināt naudu,” piebilda pētnieks, brīdinot par smagām sekām un pat badu jauno sankciju ietekmē.
