Sakņu augoņi. Kādēļ tādi rodas? 0
“Pagājušajā gadā pavasarī iestādīju kāpostus, bet tie drīz vien sāka vīst. Augus izraujot, atklājās, ka apakšā izveidojies tāds kā bumbulis. Tā pērnruden paliku bez kāpostiem. Kas tiem bija vainas? ” Rita Liepa Vārkavas novadā
“Lūdzu, pastāstiet, kādas kāpostu šķirnes ir izturīgas pret augsnes sēņu izraisītām sakņu kroplībām!” Raimonds Talsu novadā
Dzīvelīgā pirmsēne
Līdzīgas pazīmes uz kāpostu saknēm mēdz veidoties arī tad, ja uz augiem nokļuvis 2,4-D saturošs herbicīds (piemēram, kaimiņš vējainā laikā miglojis savu labību), tomēr konkrētajā gadījumā, šķiet, vainīga varētu būt augsnē mītoša pirmsēne Plasmodiophora brassicae, krustziežu sakņu augoņu ierosinātāja. Sēnes sporas augsnē saglabājas gadu desmitiem, tai ir ļoti daudz saimniekaugu (ne vien krustzieži, bet arī zemenes, magones, kamolzāle), tādēļ augsekas ievērošana vien šajā gadījumā īsti nelīdz. Tiesa, augsekas neievērošana problēmu tikai vairo. Slimības ierosinātājs visbiežāk nonāk uz lauka ar kūtsmēsliem (ja lopi baroti ar inficētiem kāpostiem vai citiem augiem), ar dubļiem uz traktoru un mašīnu riteņiem vai ar apaviem (ja tehnika un cilvēki nāk no inficēta lauka), kā arī ar palu ūdeņiem.
Parasti tās ierosinātājs inficē augu saknes dēstu audzēšanas laikā vai, stādot tos paliekamā vietā. Inficēšanos veicina stāvošs ūdens (peļķes) un rindstarpu rušināšana. Ierosinātājs ir mazāk aktīvs, ja augsnes temperatūra ir zemāka par +15 °C, toties strauji inficē saknes siltā augsnē. Patogēnam attīstoties, saknes deformējas un vairs nespēj uzņemt pietiekami daudz ūdens un barības elementu, tostarp kalciju. Tieši kalcija trūkuma dēļ kāpostu lapas novīst, vēlāk pat nokalst un nokrīt, visbeidzot veidojas sīkas, nekur nederīgas galviņas.
Vispirms – uz nezālēm
Infekcijas pazīmes vispirms parādās uz nezāļu – tīruma nauduļa un ganu plikstiņa – saknēm. Pieredze rāda, ka, audzējot kāpostus monokultūrā, no pašu pirmo pazīmju ievērošanas brīža līdz tam, kad kāposti šajā laukā vairs nedod ražu, paiet septiņi astoņi gadi. Tāpēc, ravējot stādījumu, vērīgi jāaplūko nezāļu saknes, lai laikus pamanītu inficēšanās sākumu.
Sevišķi bīstama šī slimība ir augsnē ar zemu kalcija nodrošinājumu. Šo problēmu var mazināt ar skābo augšņu kaļķošanu, taču nedrīkst aizmirst, ka svarīgākais nav pH līmenis, bet gan augiem pieejamā kalcija (Ca) saturs augsnē. Latvijā ir gana daudz augšņu ar augstu pH un vienlaikus zemu kalcija nodrošinājumu. Jelgavas novadā šī slimība ilgus gadus novērota laukos, kur pH lielāks par 7,2. Šādās augsnes jālieto ģipsis (kalcija sulfāts). Optimālais nodrošinājums ar kalciju minerālaugsnēs varētu būt 3000 – 3500 mg/l, kūdras augsnēs 3500 – 4000 mg/l.
Kā mazināt inficēšanās risku
Jāievēro plaša augseka. Krustziežus (rapsi ieskaitot) šajā laukā varētu audzēt tikai pēc 4 – 5 gadiem.
Jānosaka augsnes skābuma reakcija (pH) un kalcija saturs augsnē (augsnes analīzes var veikt Valsts Augu aizsardzības dienesta Agroķīmijas laboratorijā – Rīgā, Lielvārdes ielā 36/38). Vadoties pēc šīs informācijas, lemj, ar kādu līdzekli palielināt kalcija saturu augsnē. Izvēle ir plaša: skābā augsnē parasti lieto kaļķakmens vai dolomīta miltus un krītu, neitrālā un sārmainā augsnē – ģipsi.
Neatkarīgi no augsnes pH var lietot mēslojumu Perlka (tas satur kalcija cianamīdu). Iestrādājot 1000 kg/ha Perlkas, hektārs augsnes saņem ap 198 kg slāpekļa un 500 kg kalcija. Tiesa, tas ir samērā dārgs risinājums, taču šis mēslojums vienlaikus attīra augsni arī no kaitēkļiem (ieskaitot drātstārpus un kāpostu mušu) un dīgstošām nezālēm. Mēslojumam nonākot saskarē ar augsnes mitrumu, izdalās amonjaks (tieši tas attīra augsni), tādēļ kāpostus var stādīt tikai pēc 7 – 10 dienām no Perlkas lietošanas.
Audzēt pret krustziežu sakņu augoņiem izturīgus kāpostu hibrīdus – tas ir kardināls problēmas risinājums. Taču šo hibrīdu (piemēram, ‘Kilagreg F1’, ‘Ramkila F1’, ‘Kilaherb F1’, ‘Tekila F1’, ‘Kilazol F1’, ‘Kilaxy F1’, ‘Kilaton F1’) sēklas piedāvā lielos iepakojumos (vismaz 2500 gabalu) un tās ir aptuveni par 25 % dārgākas nekā parasto hibrīdu sēklas. Turklāt šie izturīgie kāposti ir ļoti prasīgi pēc kalcija mēslojuma.
Dēstus ieteicams audzēt ātraudžu kasetēs un iestādīt pietiekami agri (līdz maija vidum), kamēr augsne nav iesilusi līdz +15 °C.
Dēstu audzēšanas substrātam der pievienot Biomiksu B-J p vai kādu no trihodermīniem. Ir pamats domāt, ka šo preparātu izmantošana pirms sējas vai piķēšanas mazina inficēšanās risku laukā iestādītiem dēstiem.
Nezāļu apkarošana ar herbicīdiem (kaplēšanas vietā) arī mazina inficēšanās briesmas.
Ja inficēšanās pazīmes novērotas veģetācijas periodā, ražu iespējams glābt, regulāri (katru nedēļu) veicot papildmēslošanu caur lapām ar kalciju saturošiem līdzekļiem (kalcija nitrātu, CalMax). Protams, vispirms jāizvērtē, vai šāds risinājums būs ekonomiski izdevīgs. Dažkārt sanāk lētāk laikus apart lauku un izmantot to citu augu audzēšanai, piemēram, iesēt ziemājus.
