Diāna Jance: Saklausīt tautas garīgo kodolu 0
Domāt, ko latvietim nozīmē Dziesmu svētki, savā ziņā nozīmē to pašu, ko domāt par latvietību kopumā.
Par visgaišāko un visstiprāko mūsos. “Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju,” stāsta no aizlaikiem nākusī tautasdziesma. Sanākt, sadziedāt, sadancoties… Saklausīt tautas garīgo kodolu, citam citu… Latviju nevar iedomāties bez dziesmām. Kas mēs būtu bez Dziesmu svētku koru kopā sanākšanas? Iespējams, ka bez tradīciju uzturēšanas nebūtu pieticis ne gara spēka, ne gribasspēka apliecināt sevi kā valsti. Latvieši Latviju izdzied.
Man šķiet, ka tieši Jāņi un Dziesmu svētki ir mūsu identitātes un pašapziņas augstākais pacēlums. No senseniem laikiem – Jāņu svinēšana, no gandrīz pusotru simtu gadu vecas pagātnes – Dziesmu svētki. Lai cik būtu grūti, latvietis tomēr dzied. Dzied ne tikai etniskie latvieši vien, jo, Latvijā dzīvojot, lielai daļai iedzīvotāju dziedāšana kļuvusi savā ziņā par nepieciešamību. Latviešiem var pārmest, ka neprotam rēķināt, brīžiem neizprotam lielās pasaules notikumus… Bet dziedāt Latvijā prot tā, kā nekur citur pasaulē – nu, varbūt vēl igauņos.
Turklāt, ikdienā izkaisīti pa visu pasauli, ja kopā sanāk latviešu kori, tie dzied tā, kā nedzied nevieni citi. Diezin vai pasaulē, atskaitot Igauniju, vēl ir kāda valsts, kur svētku noslēgumā kopkoris tik vareni sadziedas ar klausītāju tūkstošiem. Šādos brīžos latviešiem netrūkst ne savas vērtības apziņas, ne pašlepnuma. Kopā dziedot, mēs neesam nekāda sērdieņu tauta.
Dziesmu svētki ir bijuši mūsu visus šos gadus. Svētku fenomens radās jau 45 gadus pirms Latvijas valsts dibināšanas, pirms 142 gadiem. Toreiz koriem vēl vajadzēja dziedāt cariskās Krievijas himnu “Bože, carja hraņi”. Gana daudz “dziesmotu nodevu” toreiz bija jādod arī vācu muižniecībai. Tad nāca Latvijas brīvvalsts laiks ar brīviem un senas Eiropas kultūras valsti apliecinošiem svētkiem. Ar savas valsts himnu.
Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas gadu Dziesmu svētkos Mežaparka Lielajā estrādē starp latviešu dziedātājiem dejoja svešas armijas zaldāti ar šautenēm, un koristiem atkal bija jāskandē svešas varas himnas. Tāda bija nodeva tā laika režīmam, lai varētu skanēt arī tautu apvienojošās melodijas. Atceros 1990. gadā padomju armijas virsniekus stāvam uz balkona Ģertrūdes un Brīvības ielas (tolaik K. Marksa un Ļeņina ielas) krustojumā un lielā apstulbumā blenžam uz bezgalīgo dziedātāju un dejotāju gājienu Rīgas ielās.
Dziesmu svētku laikā Rīga piederēja mums, īstenajiem Latvijas iedzīvotājiem. Padomju Savienības kompartijas vadītājs Hruščovs savā viesošanās laikā 1959. gadā pēc īpaši viņam organizētiem Dziesmu svētkiem esot jautājis: “Dziedāt un dejot jau tie latvieši prot, bet vai viņi prot arī strādāt?” Tolaik vēl tūkstošiem latviešu bija ieslodzīti darba labošanas nometnēs Sibīrijā…
Okupācijas gados noteikti daudzi atcerējās neatkarības laika Dziesmu svētkus, kas zina, varbūt domāja par tiem, kuri vēl būs. Droši vien arī padomju Latvijas karogs plīvoja “Pūt, vējiņi!” un “Gaismas pils” ritmā. Drīz pēc kara Dziesmu svētki vienoja latviešu bēgļu korus Vācijā un Zviedrijā, pēc tam vēlākajās mītnes zemēs Amerikā un Austrālijā. Klusi dziesmas skanēja Sibīrijas spaidu darbos.
Latviešu Dziesmu svētkos ieausts īpašs cieņas un kultūras kods. Varbūt kaut kur pasaulē ēd un dzer, klausoties, kā citi dzied. Latvijā ir svarīgi atcerēties Imanta Ziedoņa teikto: “Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied…” Dziesmu svētki nav brīvdabas pikniks ar dziedāšanu. Dziedot laiks apstājas. Nekur citur pasaulē, vienīgi Latvijā, dziesma uzvijas visstaltākajās priedēs un paceļas spārnos tieši pretim Debesīm.
Dziedāšana, ko mūsu bērni mācās jau no mazotnes, ir visīstākā tikumiskā audzināšana. No senčiem mantotajā gara gudrībā, tautasdziesmās viss svarīgais jau ir pateikts. Dziesmu svētku gājiens ir svētku mugurkauls. Kas tādā reiz stalti gājis, vairs neliecas zemu. Tautastērpu valkājot, mugura ir taisna, dziedot elpa kļūst plaša. Mēs uzgavilējam savai varēšanai, savam spēkam un izturībai. Ar tautasdziesmām un Dziesmu svētkiem Latvija iekļaujas pasaulē. Dziesmu svētkos Latvija ir visskaistākā un patiesākā pasaules daļa.
