Sakārtot sevi un uzņemt spēku: kāda ir Līgo un Jāņu rituālu simboliskā jēga? 28
Autors: Māra Lapsa, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”
Zemes mātes un Debesu tēva kāzas
Līgovakarā, kad diena ir visgarākā un nakts visīsākā, veicam vairākus rituālus. Bet kāda ir to simboliskā jēga?
Vasaras saulgriežu rituāli ir vieni no senākajiem civilizācijā. Piemēram, pasaulslavenajā Stounhendžas akmeņu krāvumā, ko uzskata par senu Saules un Mēness kalendāru, milzu akmeņi pirms 4000 gadu sakārtoti aplī tā, ka tieši vasaras saulgriežu dienā tur precīzi iespīd uzlecošās saules stari. Arī piramīdas Ēģiptē un Meksikā, kā arī sakrālās celtnes daudzviet pasaulē būvētas tā, lai vasaras saulgriežos varētu fiksēt uzlecošās saules starus.
Gadskārtu svētku galvenā rituālā jēga gadsimtu gaitā nav mainījusies. Tās ir vecā dzīves cikla beigas un jauna sākums, sevis sakārtošana un spēka uzņemšana jaunam dzīves cēlienam, turklāt vasaras saulgrieži ir auglības svētki, kas tēlaini tiek dēvēti arī par Zemes mātes un Debesu tēva kāzām.
Svētku brīdī iestājas, ja tā var teikt, sakrālais laiks, kad esam ārpus visa ikdienišķā. Un tad notiek vecā iznīcināšana un jaunā piedzimšana. Tāpēc, piemēram, Līgovakarā sadedzinām pagājušā gada Jāņu vainagus, ugunskurā liekam veco malku un gaidām sauli uzlecam, kas iezīmē jaunā saules cikla atnākšanu.
Vasaras saulgriežu rituāli pamatā ir saistīti ar uguni un ūdeni, kam šajā naktī piemīt dzīvinošs spēks, arī ar pretējo stihiju – gaismas un tumsas, sievietes un vīrieša – sadursmi un mijiedarbību.
Sakārtojam un rotājam māju
Māja ir kārtīgi jāiztīra, un tikai tad to pušķo ar jāņuzālēm, kas sniedz enerģētisko aizsardzību. Virs ārdurvīm un citviet sprauž pīlādža zaru, kas sargā no ļauniem gariem un sliktiem cilvēkiem. Rīko pat pirmsjāņu mēslu talkas. Mājas, saimniecības ēku, kūts, tīrumu un dārza sakopšana simbolizē tikai vienu – mūsu vēlmi, lai jaunā pasaule, kas piedzimst vasaras saulgriežu naktī, ienāktu tīrā un sakārtotā vidē, kurā mēs pēc tam dzīvosim.
Izpušķotu māju var pat uzskatīt par svētnīcu.
Vijam vainagus
Vainags ir saules un auglības simbols. Uzliekot galvā vainagu, cilvēks pārtop par rituāla dalībnieku.
Sievām puķu vainagi simbolizē sievišķo dabu, bet vīriešiem ozollapu vainags – vīrišķo. Vainags arī sargā. Tas jāpin pašai, jo, to darot, nonāk dziļā saskarē ar dabu. Pirms līgovakara daba aktivizējas, tāpēc, ejot no viena zieda pie otra, lai iepītu vainagā, pinēja enerģētiski uzlādējas un atbrīvojas no negatīvajām domām.
Jāņu vainagus izmanto zīlēšanā. Meitas to met ozola zaros. Ja pirmajā reizē tas paliek šūpojamies zarā, meita drīz izies pie vīra, bet, ja tas notiek pēc trešā metiena, kāzas būs pēc trim gadiem.
Puiši zīlē ar papardes sakni. To pa dienu izrok, bet pusnaktī pārgriež uz pusēm un mēģina saskatīt kādu zīmi – izredzētās veidolu vai vārda pirmo burtu.
