– No kā nācies atteikties karjeras vārdā? 3
– Nekad neko neupurēju karjerai. Tas ir mans princips. Neesmu gājusi pāri līķiem, lai tiktu uz Metropolitēnu, Koventgārdenu… Ja varētu, varbūt vairāk būtu kopā ar meitiņu. Ar bērnu pavadītais laiks ir vissvarīgākais dzīvē, daudz nozīmīgāks par mēģinājumos, uz skatuves aizritējušo. Taču meita izaugs, gribēs lepoties ar savu mammu, un nez vai viņa vēlētos nonākt pie secinājuma, ka māte viņas dēļ ziedojusi savu talantu un iespēju sevi izteikt mūzikā. Manas mantas “atpūšas” Rīgā, te dzīvo arī vecāki ar manu meitiņu. Mamma ar mazo nāk uz mēģinājumiem un izrādēm Operā, citreiz dodas līdzi uz iestudējumiem Eiropā, kur mūs kādreiz apciemo arī meitas tēvs, mans bijušais vīrs. Kaut esam pasen šķīrušies, mūs saista draudzīgas attiecības, esam kopā dziedājuši “Traviatā” Vīnes Valsts operā, Koventgārdenā Ņujorkā… Šķiras, arī nedzīvojot “uz čemodāniem”. Kādreiz jāpieņem taisnīgs lēmums un jābūt godīgam vienam pret otru. Dzīve turpinās.
– Nozīmīgākais nākotnē?
– Metropolitēna sezonas atklāšana 2017. un 2018. gadā. Nezinu, cik tas būs skaisti, jo, godīgi sakot, īsti nemīlu Ņujorku. Ar šausmām jau tagad domāju, ka septembrī uz diviem mēnešiem būs jābrauc turp dziedāt Matildi “Vilhelmā Tellā”. Ar oreolu apvītais Metropolitēns būtībā ir vecs operteātris, uz grīdas vecs tepiķis, logu vai nu nav vispār, vai tie melni no milzum daudz automašīnām, kas joņo pa Amsterdamas avēniju. Pats teātris labi organizēts, bet tas ir liels mākslinieku un iestudējumu virpulis. Kā konveijers. Tāpēc man vismīļākie iestudējumi ir nevis Metropolitēnā Ņujorkā, bet Čikāgas “Lyric” operā. Arī tas ir viens no pieciem lielākajiem Amerikas operteātriem, celts 1923. gadā, taču pilnīgi atšķirīgs gan muzikālā, gan saturiskā, gan attieksmes ziņā. Arvien apbrīnoju fantastisko skrupulozitāti tērpu, dekorāciju, butaforijas ziņā – pat kūku ar roku jāpatausta, citādi neticēsi, ka torte nav īsta. Pati Čikāga saista ar milzīgo Mičiganas ezeru, burvīgo krastmalu, puķēm, strūklakām, moderno arhitektūru. Operteātris uz lidostu atsūta pretim mašīnu, iepriekšējo reizi biju kopā ar mazo, un man atbrauca pretī auto ar visu bērnu sēdeklīti, atveda uz mājām, tur pilns ledusskapis, puķes vāzēs. Jūties gaidīta. Ņujorkā pašai no lidostas kaut kā jākuļas uz pilsētu, jāsameklē pašas atrastais dzīvoklis, ejot uz mēģinājumu bez “meikapa” pie Metropolitēna dienesta ieejas tevi var noturēt par ierindas koristi vai pat apkopēju tikai tādēļ, ka neesi rotājusies dimantiem. Nevaru ciest šo izrādīšanos, vienmēr esmu uzskatījusi, ka cilvēka īsto vērtību nosaka tas, kas ir viņš pats, un nevis tas, kas uz viņa karājas.
– Vēl šovasar pirmoreiz piedalīsities Siguldas Opermūzikas svētkos. Ko dziedāsit?
– Droši vien itāliešu un franču mūziku, visdrīzāk, Normu. Man patīk dziedāt brīvdabā, tajā ir kaut kas īpašs. Un, protams, allaž prieks uzstāties manai dzimtajai publikai, kas vienmēr priekš manis ir ļoti īpaša.
