Nekad neko neupurēju karjerai. Saruna ar latviešu operas zvaigzni Marinu Rebeku 3
Nupat latviešu operzvaigzne Marina Rebeka Vīnes Valsts operā spoži atveidoja Džuljetu (“Romeo un Džuljeta”), Violetu Valerī (“Traviata”) un Donnu Annu (“Dons Žuans”). Šosezon – arī Donnas Annas loma Bavārijas Valsts operā, Violeta un Vitēlija (“Tita žēlsirdība”) Cīrihes opernamā, Norma Triestes Verdi opernamā…
Šogad ģeniālajam itāļu romantiķim Džuzepem Verdi veltīto Rīgas Operas festivālu 2. jūnijā atklāja ar “Traviatu” un Marinu Rebeku Violetas Valerī lomā. Saucieni bravo, stāvovācijas – Rīga Marinu Rebeku uzņēma ar pelnītu sajūsmu.
…1941. gada 14. jūnijā dziedātājas vectēvu 17 gadu vecumā izsūtīja uz Sibīriju. Tagad viņam ir 92 gadi, un ceturtdienas vakarā sirmais kungs sēdēja Operas zālē un klausījās, kā mazmeita dzied. Galā koncertam 12. jūnijā, šai zvaigžņu parādei, Marina Rebeka izvēlējusies ārijas no Verdi operas “Laupītāji” un “Trubadūrs”, ko viņa dziedās pirmoreiz.
– Jums droši vien bija interesanta sajūta, pirmoreiz uzzinot faktu, ka diženo Verdi savulaik neuzņēma Milānas konservatorijā…
M. Rebeka: – Zinu, kā viņš jutās! Starp citu, arī ne viens vien pasaulē slavens dziedātājs savulaik tā atraidīts… Man bija visas cerības, ka pēc mūzikas vakarskolas “Rīdzes” iestāšos konservatorijā, tad tikšu Operā, bet… viss šķietami loģiskais plāns sabruka, kad 17 gadu vecumā konsultācijā Konservatorijā man ieteica labāk nemēģināt… Nakti ar mammu noraudājām, pēc dažām dienām iestājos “mediņos”. Kādā skolas koncertā konservatorijā man jautāja – kad stāsieties mūsu augstskolā? Bet divreiz vienā upē neiekāpt. Jau biju mācījusies itāliešu valodu, vecāki krāja naudu manām studijām ārzemēs.
Patiesībā laime, ka neiestājos konservatorijā, bet aizbraucu uz Itāliju… Nepazīsti vidi, sistēmu, valodu, arī pie aģenta grūti tikt. Kā dziedātājam no Latvijas Operas nokļūt apritē Eiropā? Gandrīz neiespējami… Varbūt tādēļ, ka pirmos divus gadus Itālijā mācījos Parmā, šajā Verdi pilsētā, šis skaņradis kļuva par vienu no maniem mīļākajiem komponistiem. Parmas teātris gan ir daudz nežēlīgāks kā Milānā, publika asa, var bļaut dziedātājiem dusmīgu “bū”, trenkt prom no skatuves. Bet tieši Parmā atklāju sev Verdi to, ko no viņa mūzikas sagaida un gūst publika.Verdi laikā viņa mūzika bija kā mums tagad Eirovīzija, komponists bija liels patriots, domāja par Itālijas apvienošanu. Pēc kādas “Trubadūra” izrādes cilvēki opernamu pameta pirms uzveduma beigām un gāja sist austriešus, opera bija viens no politiskiem ieročiem. Tagad sabiedrība un morāle mainījusies. Mūsdienās pieņem visu ko. Dažam pat grūti saprast gudrās, skaistās un bagātās kurtizānes Violetas lielo mīlestību un uzupurēšanos, savā nāves brīdī novēlot iemīļotajam Alfredo apprecēties ar citu – jaunu, skaistu sievieti… Uzvedumā Cīrihē, piemēram, Violetai pat apgrieza matus, iztaisot to par mūķeni, sašpricēja narkotikas un ielika trako namā, lai jaunajā fabulā viss viņai it kā rēgotos… Tas ir pret tekstu, pret Verdi, pret domu. Bet tāds nu ir šis laiks.
– Šovasar Violetu Valerī, jums pasaules slavu atnesušo lomu “Traviatā”, ar lieliem panākumiem dziedājāt Vīnes Valsts operā partnerībā ar opermūzikas grandu Plasido Domingo, kuram aprit septiņdesmit pieci…
– Pirmoreiz tikāmies Koventgardenā 2010. gadā, kad pie “Traviatas” strādāju ar seru Antonio Papāno, kurš nupat Rīgā diriģēja Londonas Simfonisko orķestri. Kad pirmajā mirklī ieraudzīju Domingo, viņu nepazinu. Darba sesijai ar Papāno beidzoties, slavenais spāņu tenors un diriģents, promejot durvīs vēl apstājies, pēkšņi ievaicājās – vai mēs kopā nevarētu nodziedāt “Traviatas” otro cēlienu? Iebildu, nav taču koncertmeistara… Viņš atteica, ka pats spēlēšot klavieres un vienlaikus dziedāšot Žermonu. Pēc šī improvizētā mēģinājuma Plasido bija sajūsmā… Pēc dažiem gadiem satiekoties citos opernamos, man par pārsteigumu izrādās, viņš nebija aizmirsis mūsu kopīgo muzicēšanu ja ne uz skatuves, tad dzīvē… Nu, pēc sešiem gadiem “Traviatu” dziedājām Vīnes Valsts operā, nākamgad mūs gaida Valensijā, un pēc tam Plasido Domingo diriģēs “Donu Žuanu”, man debitējot Metropolitēnā ar Donu Elvīru. Plasido Domingo ir ārkārtīgi korekts kolēģis, ļoti uzmanīgs, bez jebkādas zvaigžņainības, uz katru izrādi nesa puķes. Viņš ieminējās, ka vēloties atbraukt uz Latviju un dziedāt kopā ar mani mūsu Baltajā namā. Esmu to darījusi zināmu Zigmaram Liepiņam, un LNO ir viņu oficiāli uzaicinājusi, tā ka, ļoti iespējams, ka nākamgad vai aiznākamgad Plasido Domingo pie mums arī atbrauks.
