“Tagad pagrabos neviens nesēž. Vairākas nedēļas gulēju koridorā,” par šobrīd notiekošo ar ukraiņa acīm 37
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Rīt būšu Harkivā, tad varam sazvanīties,” Ukrainas dambretes lielmeistars, pasaules un Eiropas čempionātos laurus plūkušais Jurijs Aņikejevs uz manu ziņu atbild ikdienišķi, kā atrastos kādā mierpilnā pasaules nostūrī. Taču Harkivā trauksmes signāli skan katru dienu kopš Krievijas iebrukuma 24. februārī, arī mūsu sarunas laikā.
Kāds noskaņojums ukraiņiem piecus mēnešus pēc kara sākuma, kā jūs turaties?
J. Aņikejevs: Grūti. Kā kurā pilsētā, rietumos, centrālajā daļā un arī Kijivā ir vieglāk. Jo tuvāk kara darbības zonai, jo izteiktāk jūti. Karš ir jau no 2014. gada, dzīvojām, bet frontē mira cilvēki. Tagad ir plašāk, nežēlīgāk, pa mājām šauj.
Harkiva ir kā piefrontes pilsēta, tuvu robežai. Piecus mēnešus katru dienu lido raķetes, tās nevar notriekt, jo no tuva attāluma. Ir vieglāk nekā sākumā, jo tad lidmašīnas meta bumbas, briesmīgi, kā 1942. gadā. Tagad lidmašīnas nelido, jo tās notriec.
Skanot trauksmei, turpināt slēpties pagrabos, bumbu patversmēs?
Nē. Sākumā slēpās, Harkivas ziemeļu rajonu visu nobombardēja, tur neviens vairs nedzīvo. Tagad pagrabos neviens nesēž. Riskē, var trāpīt jebkurā mājā. Pagrabs arī var sabrukt, no tā ārā netiksi. Pareizi ir sēdēt telpā starp divām sienām – pirmā uzņem triecienu, otrā pasargā no stikla lauskām. Vairākas nedēļas gulēju koridorā.
Tātad trauksmes signāli kļuvuši ierasti un vairs nav instinkta paslēpties?
Jā, naktī turpini gulēt. Kamēr nav tuvu un nelido bieži, visi mierīgi. Cilvēki pieraduši pie savām mājām.
Kara sākums jūs šokēja?
Ilgi runāja, bet neviens neticēja, ka 21. gadsimtā tā var būt, domāja, ka varbūt būs kas līdzīgs kā Donbasā. Sāk skanēt sirēna, dzirdat? Skan pāris minūšu un tad noklust, kad briesmas pazūd, tad ir vēl viena sirēna. Par 24. februāri – mājās gulēju, netālu sākās sprādzieni, bet es nedzirdēju, kaimiņi bija izbrīnīti, jo logi drebēja.
Tad pastiprinājās, ieslēdzu ziņas, redzu, ka visos virzienos šausmas. Izej uz ielas, sirēna skan nepārtraukti, kā filmās par karu, sprādzieni tālumā. Teica, ka jāsavāc soma un jābūt gataviem bēgt. Sēdi, gaidi, kam trāpa blakus mājā, tie brauc prom.
Kādu laiku padzīvojāt Kamenskā?
Pāris nedēļu paliku Harkivā, bija šausmīgi, tad pāris mēnešu aizbraucu uz Kamensku. Kad krievus aizdzina no pilsētas, atgriezos. Tagad atkal pastiprinās spiediens, sekoju līdzi situācijai, varbūt atkal nāksies aizbraukt.
Nav bail?
Ir. Te ir dzīvoklis. Ja aizbrauc, kādu laiku tur var padzīvot, bet… Ukrainā nekur nav pilnīgi droši.
Puse bēgļu esot atgriezusies Ukrainā.
Jā, arī sievietes brauc atpakaļ.
Jums ir ģimene?
Neesmu precējies, ir māsa, viņa turpināja darbu skolā arī kara sākumā, vecāki dzīvo tepat netālu. No maniem tuviniekiem un draugiem visi ir sveiki un veseli.
Pēc jūsu sajūtām – Ukrainai vēl ir daudz spēka pretoties, izturēt?
Domāju, ka jā. Nav citu domu. Sākumā gribējās, lai viss beidzas, tagad ir tik daudz kritušo. Krievijas taktika ir iznīcināt pilsētas. Pēc šīm traģēdijām cilvēki ir šokā. Taču spēka daudz.
Svarīgs pasaules atbalsts – lielās valstis, pirmās palīdzēja Polija, Baltijas valstis. Spēcīgie NATO ieroči pāris nedēļu darbojas, bombardē krievu bāzes, precīzi trāpa. Cerams, ka tas būs lūzuma moments. Krieviem ir ļoti daudz ieroču, bet nav attīstīti, neprecīzi.
Cilvēkiem visu laiku jādzīvo tādā spriedzē. Nesalūzīs?
Smagi. Vissmagāk ir cilvēkiem okupētajās teritorijās – tur nākas kādu laiku dzīvot bez gaismas, ūdens, krievu zaldāti, neko nevari pateikt, nevari aizbraukt. Brīvajās teritorijās grūti, jo nav darba, daļa rūpnīcu iznīcinātas, daļa nestrādā, jo ir bīstami. Cilvēki ir morāli nospiesti, taču nepadodas.
Spriežot pēc zvana kvalitātes, interneta sakari ir ļoti labi. Krievi infrastruktūru neiznīcināja, vai viss jau atjaunots?
Harkiva ir liela pilsēta, komunikācijas, kuras tika iznīcinātas, ātri atjaunoja. Visur ir ūdens, gāze, gaisma, internets strādā, sabiedriskais transports kursē, metro. Okupētajās teritorijās uzreiz atslēdz internetu, jo baidās, ka cilvēki ziņos par viņu pozīcijām.
Desmit gadus vecā ukraiņu meitene Valērija Ježova Kijivā uz ielas esot spēlējusi dambreti ar cilvēkiem par naudu un nopelnītos 700 eiro ziedojusi Ukrainas armijas atbalstam. Tā nebija tikai tāda sabiedrisko attiecību ziņa?
Nē, nē. Viņa ir sava vecuma pasaules čempione, nezinu, kā radās ideja, bet spēlēja, arī citi bērni pieslēdzās. Es raudāju, skatoties, kā naudu ziedo. Katrs cenšas palīdzēt, kā var, lai nepaliktu malā.
Jums nav bijusi doma iestāties aizsardzības spēkos?
Domas bija, bet no tevis jābūt jēgai. Ja neesi militārists un neko no tā nemāki, varbūt vairāk labuma būs citā vietā. Ziedojam naudu labdarībai. Arī sports ir svarīgs, te ir sava fronte. Dambretē krievi un baltkrievi nedrīkst piedalīties pasaules un Eiropas čempionātos, bet Pasaules kausos un citās sacensībās viss atkarīgs no rīkotājiem.
Latvija nebija uzaicinājusi, tātad atbalsta Ukrainu. Cits teic, ka ir taču labie krievi un baltkrievi, bet tagad viņi cieši. Viņi, pat ja ir labi, sacensībās tomēr pārstāv sliktu valsti, ar savu dalību atbalsta šo režīmu.
Jūs šobrīd iekšēji pats sev varat nošķirt, kas ir labie un sliktie krievi?
Varu. Redzu, kādu ļaunumu izdara propaganda. Man pat tuvinieki, Krievijā dzīvojošais tēva brālis, nesaprot, teica, ka ukraiņu nacisti sagrābuši varu, mēs paši bombardējam savas pilsētas, ASV kaut ko grib, ka Krievija mūs atbrīvo, mums jāpaciešas… Mēģinājām pārliecināt, bet siena ir necaursitama.
Bēdīgi, vairs nekontaktējamies. Esmu dzimis Harkivas apgabalā, visu mūžu runāju krieviski, neviens nekad nav apspiedis. Tikmēr krievi teic, ka nāk mani atbrīvot, palīdzēt. Normālajiem krieviem, esot Krievijā, sarežģīti cīnīties, bet, pat ja iekšēji to saprot, arī nav slikti.
Krievijas dambretisti pēc kara jums ir ko teikuši, varbūt atvainojušies?
Neviens. Tādi, ar ko bija draudzīgas attiecības, pauda atbalstu apmēram tā – redziet, jūsu valdība vainīga, mums jūsu žēl, bet pacietieties. Būtībā tā ir kara atbalstīšana. Neteica, ka mūsu valdība nepareizi dara, ka nevajag. Ar agresīvajiem (krieviem) jau sen nekontaktējos.
Vai šāda nostāja nepārsteidz? Dambretē taču galvai jāstrādā.
Acīmredzot tas nav saistīts ar galvu, attieksme tiek būvēta sajūtu līmenī. Krievus 20 gadus apstrādāja, un viņi tic, ka prezidents ir vislabākais, ka televīzija saka taisnību. Sanāk, ka ar intelektu to nevar pārsist.
Kad teic, ka krievi nāk atbrīvot, negribas vienkārši sadot pa muti? Ja tā būtu klātienes saruna.
Sākotnēji bija tāda vēlme, runājot tiešsaistē – pasūtīt tur, kur krievu kuģi. Skaidrs, ka tie ir ienaidnieki, bet nedrīksti iznīcināt savu dvēseliskumu. Ja visus ienīdīsi, naids tevi apēdīs. Ja godīgi, krievus var pažēlot, nesaprot, ko dara. 21. gadsimtā cenšas kaut ko risināt, nogalinot cilvēkus. Cenšos rast mierinājumu reliģijā, lūgties. Baznīcā neeju, Dievs ir sirdī. Ticībai pievērsos pirms kara, tā ir vieglāk dzīvot. Protams, dambretes spēlēšana.
Esat profesionāls dambretists?
Jā, izlases spēlētāji saņem algu no valsts budžeta. Grūti pateikt, kā būs turpmāk, jo ekonomikai grūti, bet pagaidām visu maksā, kā līdz šim.
Jums ir bijusi trīs gadus ilga diskvalifikācija, cik saprotu – faktiski saistībā ar Krievijai veltīto kritiku par Krimas aneksiju.
Mani diskvalificēja federācija, kas pārvalda 64 lauciņu dambreti, ko sauc arī par krievu dambreti – tāds impērisks nosaukums. Viņi rīko labus turnīrus, laikam nauda nāk no Krievijas, valdē puse ir krievi. Diskvalifikācijai par iemeslu minēja, ka ir kaut kādi izteikumi, ko gan konkrēti nenosauca.
Publicēja rakstus, kur esmu Ukrainas tautas tērpā, un neoficiālās sarunās nepatiku par to izrādīja organizācijas prezidents. Biju Ukrainas, pasaules čempions. Līdzīgi kā tagad Krievija saka – būs tā, kā mēs gribam, jūs vispār neeksistējat. Sporta arbitrāžas tiesā uzvarējām, taču federācija kompensāciju nemaksā. Viņi turpina pielaist sacensībām Krievijas un Baltkrievijas sportistus. Latvija un citas valstis pateikušas, ka boikotēs šos turnīrus.
Augustā paredzēts sākt Ukrainas futbola čempionātu, spēlēm notiekot bez skatītājiem. Ticat, ka Krievija atļaus tam notikt?
Riskanti, var lidot raķetes. Te runā – ja ir iespēja, varat spēlēt, Rietumukrainā tik intensīvi neapšauda.
