Liepājā sāk mirdzēt “Lielais Dzintars” 0
Šonedēļ Liepājā atklās trešo akustisko koncertzāli Latvijā – daudzfunkcionālu reģionālu kultūras un pasākumu norises centru.
Sapnis par koncertzāli Liepājā ir teju gadsimtu sens. Jau 19. gadsimta beigās, 1896. gadā, Liepājas dome nolēma sākt krāt naudu koncertzāles būvniecībai. Pamatakmeni tai lika vairāk nekā gadsimtu vēlāk – 2013. gada rudenī. Nu sapnis beidzot īstenojies, un piektdien, 6. novembrī, durvis vērs “Lielais Dzintars” – daudzfunkcionāls reģionāls kultūras un pasākumu norises centrs un mājvieta Liepājas Simfoniskajam orķestrim (LSO), Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolai un apsaimniekotājam un atklāšanas programmas veidotājam SIA “Lielais Dzintars”. Lai gan Liepājas akadēmiskā un populārā mūzika var lepoties ar gadsimtiem senu un bagātu vēsturi, šī ir pirmā celtne pilsētā, kas īpaši veltīta skaņu mākslai.
Liepājas un Kurzemes reģiona akustiskā koncertzāle ir aizturētu elpu gaidīts notikums Latvijas kultūras dzīvē arī tādēļ, ka būves arhitektoniskais risinājums uzticēts izcilajam arhitektam, austrietim, arhitektūras dizaina profesoram Eksperimentālās arhitektūras institūtā Insbrukas universitātē Folkeram Gīnkem. Koncertzāles arhitektoniskā koncepta pamatā ir Latvijas un Baltijas jūras krastu simbols – Liepājas dzintars. Šī ēka – kā laikā un dzintarā sastingusi mūzika – vienam no izcilākajiem pasaules arhitektiem Gīnkem ir pirmais objekts Latvijā. Otras lielās cerības saistās ar akustiku, ko veidojis slavenais Karlheincs Millers – viens no pasaules izcilākajiem akustiķiem, kurš izstrādājis teātru un koncertzāļu akustiskos risinājumus Ņujorkā, Pekinā, Maskavā, Pēterburgā, Zalcburgā, Venēcijā, Romā un citās kultūras galvaspilsētās.
No spilgti oranža līdz piesātinātiem toņiem
Stiklā, metālā un betonā veidotā paraboliskā astoņu stāvu ēka ir bez taisnām līnijām, visu fasāžu sienas ir atšķirīgas, un tajās ir gan pozitīvais, gan negatīvais leņķis. Ārēji būve tik tiešām atgādina noslīpētu milzu dzintaru. Dienas gaismā no ārpuses stiklotā koncertzāle laistās oranža, iekšpusē zaigo dzeltenīgākos toņos, bet vakarpusē iegūst piezemētāku un dziļāku nokrāsu.
Kā jau šādās stiklotās ēkās, tajā nav veramu logu. Taču nevienam nav noslēpums, ka mūziķiem darba telpās ārkārtīgi svarīgs ir svaigs gaiss. Kā teic LSO mūziķe Ilze Zariņa, šo savu prasību orķestris jau sen darījis zināmu. “Darba telpas vēl neesam apdzīvojuši, tomēr koncertzālē ir ierīkotas modernākās ventilācijas un vēdināšanas sistēmas. Vasarā solītas vēl papildu žalūzijas, taču, kā tas viss darbosies, jutīsim tikai praktiskajā dzīvē,” viņa piebilst.
Ēkas iekšpusē tās atvērtības radītā plašuma iespaidā pārņem gaišuma un viegluma sajūta, šķiet, tepat, tepat kaut kur ir nama sakļautie spārni, kuri tūlīt atvērsies… Ēkas sienas un griesti ir viscaur balti, vienīgais akcents – grīdas, kā arī kāpņu pakāpieni no brūna Indonēzijas koka, kas ir piecreiz cietāks par ozolu.
