Latvijas tālā galā, nost no ceļiem, ar spoku stāstiem fonā un drupām kaimiņos – tāda Balčus ģimenei atklājās Ziemeru pils 19
Elvita Ruka, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas tālā galā, nost no ceļiem un krustceļiem, ar spoku stāstiem fonā un drupām kaimiņos, ar barona deju zāli, kur ilgi rādīts padomju kino, un jumtu, kas nekad tā arī nav labots, – tāda Balčus ģimenei atklājās Ziemeru pils.
Nopirkt noplukušu muižu, kuras vairāk nekā 1000 kvadrātmetru platība ir sadalīta mazos dzīvoklīšos un sabiedriskās koptelpās, kur nav labierīcību, ir izjaukts vēsturiskais plānojums, aizmālēti dekori un visam pāri vējo padomju laika destruktīvais šarms, racionāli domājošs cilvēks droši vien nespētu.
Bet kopš 2004. gada Ziemeru muiža ir režisores Ditas Balčus īpašums gan juridiski, gan dvēseliski. Iespējams, šī ir mākslinieces viskrāšņāk iestudētā luga, kur aktieri ir ne tikai daudzu gadsimtu cilvēki, bet arī viņu radītās, lietotās, personiskās enerģijas caurstrāvotās lietas.
Dzīve uz čemodāniem
Balčus ģimene Rīgas inteliģences un bohēmas aprindās ir labi pazīstama. Dita Balčus ar savām trīs meitām ir stabils zīmols teātra aprindās – alternatīvas sava ceļa gājējas, kas saistītas tikai ar neatkarīgo teātri. Kopš 1990. gada Dita iestudējusi izrādes Latvijas pirmajā neatkarīgajā teātrī “Kabata”, kur darījusi to 20 gadus.
Paralēli bijusi nemitīga dzīve uz čemodāniem – izrādes, kas iestudētas uz dažādām skatuvēm, viesizrādes, mēģinājumi īrētās telpās un visbiežāk – pašu Vecrīgas dzīvoklī.
Visu laiku gribējies atrast telpas tikai sev – radīt savu teātri, kas ir vairāk par administratīvu vienību, trupu, projektu…
Šāda radošā oāze 2014. gadā tapusi Zirgu ielā 1 un simboliski nosaukta par teātri “Trīs māsas”. Tas ir bijis dzirkstošs, spilgts karnevāls, kur ikdiena pazūd tēlu un izjūtu gūzmā. Šobrīd par to liecina gan vizuāli atraktīvas bildes interneta vidē, gan šī teātra ilgstošā tagadne – pārtapšana dzīves dekorācijās.
Viss, kas beidzis savu pastāvēšanu uz skatuves, ir atradis jaunu mājvietu. Nē, Ziemeru muiža nav noliktava, bet vieta, kur teātri spēlē arī lietas. Viss paralēli, kopā un caurvijoties, jo visam pāri ir radošs gars un spēja baudīt procesu.
“Esam rīdzinieki, mums vienkārši vajadzēja vietiņu, kur patverties no pilsētas,” lauku epopejas racionālo sākumu definē Dita Balčus.
Lai sabiedriskās dzīves mērs būtu pilns, bija gan teātris, gan dzīvoklis Vecrīgas sirdī, kas nemitīgi vilināja radoši bohēmisku publiku – ij ar saimnieku šarmu, ij ar dzīvokļa neatkārtojamo pievilcību.
Ditas vīrs, arhitekts Māris Balčus, to izveidoja kādreizējā zirgu stallī, sadalot to četros stāvos un savienojot ar stāvām kāpnēm. Kamīns, omulīgi dīvāniņi, stāvlampas, klavieres, gleznas, grāmatas, simtiem nieciņu un teatrāls gars – jau te, Vecrīgas sirdī, pārņem sajūta par ceļošanu laikā…
Taču, ja vasaras brīvlaikā ģimenei ar trīs bērniem nav kur izbraukt, tad pat brīnumaini daiļš dzīvoklis veldzi vairs nedod. Vajag laukus!
Sapņi ir mana realitāte
“Esmu impulsīva rakstura sapņotāja, lēmumus pieņemu pēc sajūtām – ir klikšķis vai nav. Ja sāk analizēt un rakstīt plusus un mīnusus, tad parasti nonāk pie secinājuma – nav saprātīgi! Lauku mājas meklējām jau kādu gadu, skatījāmies, bet nekas īsti nepatika… Konkrēti izdomātas vīzijas nebija.
Man galvā plivinājās tādas kā princešu kleitas, dzīve pilī… Bet tādas pilis jau gatavā veidā nepastāv, vien mūsu iedomās.
Realitātē, kas it kā nav, bet tomēr ir īsta. Manuprāt, lēmumus nevajag pieņemt ar racionālā prāta palīdzību. Vienīgais mans dzīves princips, kas nekad nav pievīlis, – dzīve pēc sajūtām! Man drīzāk piepildās sapņi, nevis plāni. Ko es ar prātu izdomāju, tas neīstenojas, bet ko izsapņoju – tas atnāk… Nu kurš prātīgi domājošs cilvēks ar nelieliem un nepastāvīgiem ienākumiem cerētu uz pili?”
Citas mājas Balčus ģimeni esot atstājušas vienaldzīgus. Līdzīgi esot ar visu būtisko – pietiekot ar pirmajām četrām minūtēm, lai zemapziņa pateiktu priekšā pareizo atbildi – ir mans cilvēks, māja, kleita, mašīna, glezna utt. vai nav. Protams, ja savas sajūtas respektē…
“Es uzreiz teicu – jā! Protams, ļoti svarīgs bija Māra viedoklis, viņa arhitekta acs, es nebiju viena šīs izvēles priekšā, bet lēmums bija iracionāls – sapņu un sajūtu rezultāts. Domāt sākām pēc tam. Līdzīgi kā tad, kad piesakās bērns. Svarīga ir pieņemšana, tad jau redzēs, kā tālāk būs,” atklāj Dita un atzīst, ka ģimenē “pils ir meitiņa, jo mums ir matriarhāts”.
Jā, sievišķās enerģijas blieziens šajā kādreizējā baronu fon Volfu pilī ir nedefinējams un eksplozīvs. To ir grūti izanalizēt, bet to nav iespējams nepamanīt.
Vīrišķais spēks ir saturējis stabilu ēkas konstrukciju tā, lai nekas nav bīstams un darbojas elektrība, ūdens apgāde, kanalizācija, kamēr ģimenes sievišķā daļa metusies izrotāt visu pēc kārtas. Kas tad Ziemeros tagad īsti ir tapis? Muzejs, salons, teātris? Lai nu kas, bet režisora roka te ir jūtama gan lielās lietās, gan mazākajās detaļās.
“Tā ir mana dzīve! Te apvienotas visas lietas, kas man patīk. Teātris. Pilis. Vecas lietas. Negribu šķirties ne no vienas mantas, mantiņas… Varbūt tas ir pat krāms, bet man saistās ar atmiņām. Tam, iespējams, nav mākslinieciskas vērtības, bet ir cilvēciska piesaiste. Man daudz ko roka neceļas izmest, un muižā katrai lietai var atrast vietu,” priekšmetu pārbagātību aizstāv Dita. Viņas galvenā palīdze “Ziemeru” stāstā ir vecākā meita Egija Silāre, kas uzsver procesa nozīmi.
“Vides veidošana ir radoša izpaušanās. Process, kurā, lietas kārtojot, pazūd laiks. Mums ar mammu ir līdzīgi, mums patīk radīt jaunu realitāti, spēlēties ar priekšmetiem. Tu nezini, uz ko ej tajā brīdī, bet sāc darīt, pārkārtot, salikt tā vai šā… Lietas migrē un transformējas. Staigā pa istabām, mainās kompozīcijas. Teātra valodā tā būtu dekorāciju maiņa! Katrā cēlienā kaut kas jauns, cits, savādāks… Pat no vieniem un tiem pašiem priekšmetiem top jaunas noskaņas,” darbošanās māksliniecisko un psiholoģisko pusi uzsver Egija.
Priekšrakstu šajā procesā neesot, bet eklektisko priekšmetu harmonisko apvienojumu Balčus ģimene nosaukusi par “subjektīvo bīdermeijeru”. Galvenais, lai ir omulīgi un tēlaini!
Uz jautājumu, vai nekad nav bijusi vēlme pieaicināt profesionālu interjeristu, atbildē vienlīdz skaļi iesmejas gan māte, gan meita.
“Kāds interjerists? Kāpēc kādam citam to kaifu atstāt? Lietu izkārtošana ir foršs process, ja var tam mierīgi ļauties. Grūti iedomāties, ka kāds cits varētu iekārtot manu dzīvi… Nē! Tikai pašas.”
Mūsu, bet visiem
Alūksnes puses tūrisma informācijā teikts – Ziemeru pils darba laiks ir 24 stundas diennaktī, tikai iepriekš jāpiezvana…
Muižas iekārtošana nevienā brīdī nav bijis biznesa projekts, arī tagad to drīzāk varot uztvert par dzīvesveidu, taču atvērtās durvis gan ir realitāte.
Pirmkārt, tāpēc ka radošai ģimenei ir daudz radošu draugu, otrkārt – muiža jau pirkšanas brīdī bija un joprojām ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tas nozīmē, ka tam ir apmeklējuma potenciāls, ko saimnieki var gan izmantot, gan ignorēt. Balčus ģimene ir atvērto pusē.
“Dalāmies tajā, kas mums ir. Uzskatu, ka kultūrvēsturiskas ēkas nevar piederēt tikai īpašniekam – pielīdzinu tās zvaigznēm debesīs vai kalniem un jūrām, kas ir Dieva dota bagātība. Tā ir mums visiem. Uztveru to kā dāvanu un atbildību, ir sajūta – kādu laiku šīs rūpes ir uzticētas man un manai ģimenei. Tātad jādara labākais, ko varam! Šajās sajūtās, ko radām vēsturiskajā vidē, labprāt dalos ar laikabiedriem.
Jūtos pagodināta un priecīga, ja viņus uzrunā mūsu radītais. Tajā ir gan senatnes elpa, gan personiskais pieskāriens.
Mēs neveicam racionālu, vēsturiski precīzu interjera restaurāciju, mēs spēlējamies. Tāpat kā mūs atrod priekšmeti, tā mūs atrod cilvēki. Nereālā pasaule pievelk līdzīgi domājošos, tāpēc gadījuma rakstura cilvēki te neieklīst. Ar tiem, kas pārkāpj slieksni, mums vienmēr atrodas kopīga valoda,” atklāj namamāte Dita.
Meita Egija izceļ nedaudz citus novērojumus. Reizēm esot tā, ka mašīnas iebrauc pagalmā, bet cilvēki iekšā neienāk, acīmredzot ēka no ārpuses nešķiet gana daudzsološa. Savukārt citi burtiski cenšoties ielauzties – te pa vienām durvīm, te pa otrām, gatavi pie katra loga klauvēt, ja durvis ciet… Egijai tas šķiet kompliments, ka ārpuse pilnīgi neliecina – kas būs iekšā.
“Arī tā ir dramaturģija – ja cilvēks neko īpašu negaida, tad pārsteigums ir daudz lielāks. Tas arī būtiskākais – ir jāatrod līdzsvars. Balanss, kā sakopt, bet lai nav pārpucēti un neapsola pārāk daudz. Galu galā mēs varam izdarīt tikai to, ko varam,” spriež Egija, ēkas atjaunošanas racionālais vilcējspēks.
“Jā. Mēs dzīvojam teātrī. Sava īpaša scenogrāfija ir katrā telpā, turklāt dekorācijas mainās. Tieši tā man patīk dzīvot – teātrī! Ņemšanās ar projektiem, restaurācijas naudas meklēšana, līdzekļu piesaiste mani vairs nemulsina. Daru, kā māku. Iespējams, tas ir haotiski. Neloģiski, bet citādi es nemāku… Esmu taču aktrise, nevis būvinženiere vai arhitekte… Centos pieiet strukturēti. Pēc kārtas. Jumts, griesti, sienas… Nē, viss tik un tā noticis ne pēc plāna. Kāda iespēja parādās, to cenšos izmantot,” atzīst Egija, kuras kritiskais punkts attiecībās ar ēku bijis jumta jautājums.
“Tas bija vistumšākais brīdis pirms saullēkta – jumta straujā bojāeja. Konstrukcijas bojātas, notekreņu nav, ūdens maitā visu ēku… Būvnieks sagatavoja tāmi, un rokas nolaidās. Kredīts jau ir paņemts mājas pirkšanai, tad ko – vēl divreiz vairāk ņemt jumtam
? Likās, tas viss nav mūsu spēkos! Rokas nolaižas… Tomēr vienā brīdī atnāca apņēmība pamēģināt uzrakstīt projektu Lauku atbalsta dienestam.
Būvniecība – man tā bija sveša joma! Reāli fantazēju par tēmu, kurā neesmu speciāliste. Interesanti, kā tā ķēdīte nostrādā… Pāris gadus viens igauņu pāris veda tūristus ar zirgiem. Viņi pie mums nakšņoja, smējāmies, ka esam zirgu viesnīca… Tas bija pārrobežu projekts par Eiropas naudu.
Jaunā igauņu sieviete, kuras sapnis bija zirgi, to arī bija sākusi no nulles. Pažēlojos viņai, ka nespējam tikt galā ar jumtu, un viņa pateica – bet tu taču to vari! Pateica tā, ka es noticēju. Viņa pati bija atradusi spēku šo soli spert, tāpēc spēja iedvesmot arī mani.
Paldies Alūksnes lauku partnerībai, kas palīdzēja sagatavot šo nopietno projektu! Kad izdodas, tad var atsperties. Ir āķis lūpā – ja šo paveicu, tad varēšu vēl,” ir pārliecināta Egija Silāre, kas, tik daudz izdarījusi, sevi tomēr uzskata par pesimisti. Varbūt tomēr reāliste būtu atbilstošāks apzīmējums?
Tikmēr ģimenes lomu sadalījumā optimistes tituls pienākoties Ditai. Kāds ir viņas tumšākais brīdis pils pārvaldīšanā?
“Mani tik daudz nesatriec lielas lietas, cik apbēdina sīkumi. Darāmā jau ļoti daudz, bet es no sirds centos, lai ir skaisti. Es nevaru izdarīt lielās lietas, bet varu uzpost ārpusi. Uzpucēt. Biju sakarinājusi ap māju daudz puķu podu. Ziedi dažādās krāsās, uzreiz tāda mīlīga sajūta.
Vienu dienu atbraucam – viss izpostīts. Podi sadauzīti, puķes izmētātas… Brutāls vandalisms. Kāpēc? Par ko? Man tik ļoti sāpēja sirds!
Nelabvēļi arī iepriekš izpaudās. Piebrauca pie mājas, ieslēdza mūziku uz visskaļāko, ālējās, mētāja pudeles… Mani tas ļoti ievainoja. Es no sirds cenšos, lai būtu skaisti visiem, bet pretī tādas negācijas… Likās – sapnis izsapņots. Nespēju cīnīties. Jau meklēju pircēju. Sāku likt sludinājumus…
Bet Egijas jumta projekts visu pagrieza. Deva cerību. Tad jau vēl nebija atklāti zāles sienu un griestu gleznojumi, nebija atsegts kamīnzāles unikālais krāsojums… Tad optimisms atgriezās un palika ar mums,” atvērto durvju aizkulises atklāj Dita Balčus.
Meita uzdāvinās teātri
Šajā ģimenē visi ir vienisprātis, ka no Šekspīra laikiem nekas nav mainījies un dzīve ir teātris. Pārtapšanas moments kā aktieriem, tā skatītājiem palīdz paskatīties uz sevi no cita skatpunkta. Balčus radošais tandēms citādi nevar – te vides scenogrāfija rada īpašus tēlus, noskaņas, vīzijas. Pat nesatiekot nevienu cilvēku, pilī var izjust, kā teātri spēlē lietas, priekšmeti, interjera elementi, mēbeles, gaismas – viss! Bet kā ir ar īsto teātri?
“Tas ir reālistiskākais sapnis no visiem. Te ir bijušas atsevišķas izrādes un muzikāli pasākumi, bet tagad gatavojamies atvērt pilnvērtīgu muižas teātri. Šajā neviennozīmīgajā laikā mūsu Rīgas teātris “Trīs māsas” ir likvidēts, bet griba un potenciāls ir palicis. Mums ir divas galvas un četras rokas – organizatorisko darbu darām divatā.
Tagad meita man uzdāvinās teātri!” Dita ir pārliecināta gan par idejas oriģinalitāti, gan Egijas projektu rakstīšanas prasmēm. Priekšrocību sarakstā iekļaujama pašu rokām sagatavotā vide, kurā teātris ar īstu skatuvi ir tikai loģisks rezultāts.
“Tas laiks, kad jumts tecēja un apmetums krita uz galvas lieliem laukumiem, ir pagājis. Zāle muižā ir bijusi gana liela plašām ballēm, spožiem sarīkojumiem, vēlāk kino seansiem. Nākamais solis būvniecībā ir skatuve.
Mākslinieciski mums ideju ir daudz. Jau top izrāde par dižo novadnieci Martu Skavronsku, kas kļuva par Krievijas imperatori Katrīnu Pirmo, ļoti iespējams, ka viņa šajā muižā ir viesojusies. Lomu mēģina Agnese Zeltiņa, kuras dzimtas saknes ir šajā pusē.
Pētīsim Volfu dzimtu un meklēsim atbilstošu dramaturģiju, tāpat ir citas idejas vēsturiskām kamerstila izrādēm. Turpmāk visus radošos spēkus domājam koncentrēt šeit – vēsturiskā vidē un vienuviet,” muižas teātra perspektīvu atklāj Egija.
Kamēr pilnasinīgs teātris “Ziemeros” vēl top, saimnieki ciemiņiem piedāvā citas “teatralizētas” iespējas. Te ir visas iespējas pārtapt – tērpu, aksesuāru, vides bagātība sniedz iespēju gan fotosesijām, gan vienkārši priekam. Ne obligāti tas ir tikai matriarhāta pasākums, viss atkarīgs no cilvēka spējas ļauties piedzīvojumam un fantāzijas.
Nesen lielā viesu grupā visdedzīgākais bijis gadus sešus vecs puisītis, kas gribēja pārtapt visos tēlos pēc kārtas, izmantot visas parūkas, cepures, maskas… Dita uzreiz sajutusi radniecīgu dvēseli un nosaukusi viņu par Mazo princi.
“”Ziemeru” burvība ir tā, ka viss pats atnāk pie mums. Mēs nejūtamies ne pasaules galā, ne provincē. Man nav jāskraida apkārt, iedvesmojoši cilvēki paši te uzrodas. Mums nav formulētas devīzes, bet pats galvenais – māja ir domāta cilvēkiem! Ja ir interesanti cilvēki, tad te jūtos kā savā personiskajā metropolē. Nekā netrūkst, visi sarodas paši – jauši, nejauši, caurbraucot…
Vieta ir tik ļoti ne pa ceļam, bet kas tikai te nav nokļuvuši! Visādi cilvēki.
Arī no Zanzibāras… Arī ar Kuzņecova servīzi līdzi, ko paņem un uzdāvina… Arī ar stāstiem, kuros dalās, vai ar kādu radošu mērķi. Paliek un sacer mūziku vai sāk rakstīt spoku stāstus. Kas nu kuram paveras! Māja ir cilvēkiem, tāpēc durvīm vienmēr jābūt vaļā. Ja kaut kas pazudīs – tātad tam cilvēkam vajadzēja vairāk!” uzskata Dita, kas namā dzīvo ar Dieva svētību.
Māja, kurā mīl Kristu
Bijušo saimnieku, iedzīvotāju un caurskrējēju muižā bijis tik daudz, ka bez mistiskām pēdām būtu grūti iztikt. Dita nevar pateikt, cik šie spēki bijuši labvēlīgi vai nešpetni noskaņoti, bet klātbūtni jutusi pastāvīgi. Par mistisko palīdzību viņa tikai nosmej – iepriekšējie bijuši ļoti taupīgi!
“Aiz manis kāds vienmēr izslēdza elektrības slēdžus. Aiz muguras vai naktī – nekad nepalika gaisma.
Jutu šo klātbūtni, bija bail gulēt vienai.
Reiz paliku divatā ar vidējo meitu. Gulējām vienā istabā, atstājām gaismu. No rīta spuldzīte izdzēsta! Ne viena, ne otra to nedarījām, slēdzis vecais, ulmaņlaika, to bez fiziska spēka nevar pagriezt. Spuldzīte vesela, bet gaismas nav,” nama sākotnējo dzīvi apraksta Dita, kas jau labu laiku ir Alūksnes luterāņu baznīcas draudzē un atzīst, ka šajā namā Kristu mīl.
“Reiz pie mums bija kāda mācītāju tikšanās, pēc kuras viesi palika pa nakti. Tagadējā ēdamistabā tobrīd bija viesu guļamistaba. Viens no mācītājiem no rīta bija galīgi izmocījies. Neesot varējis gulēt, kāds visu laiku grūdis ārā no gultas. Mācītāji kopā secināja – nav labi! Nolēma palīdzēt un iesvētīt māju.
Tas bija nopietns pasākums. Vairāki garīdznieki ar lūgšanām un svētīto ūdeni izstaigāja visas telpas.
Iesvētīja, un gaisotne kardināli mainījās. Arī tagad vēl mainās – viss kļūst dzīvīgāks,” ir pārliecināta Dita. Viņas uztverē Dieva klātbūtne jaušama arī lietās, jo īpaši tajās, kas pārdzīvojušas dažādus laikus un saglabājušās.
“Ditas mammai, manai vecmammai, dzīvoklis bija vēl piebāztāks. Uz sienas nebija nevienas brīvas vietas. Visi plauktiņi, galdiņi, kumodes apkrāmētas un piekrāmētas, daudz dažādu figūriņu, statujas, vāzes… Bērnībā man likās – kā var dzīvot tādā pieblīvējumā? Nav ko elpot!
Viņai bija veclaicīgs trimo spogulis, kur bija izlikti visādi skaisti sīkumi. Es, maziņa būdama, kaut ko pārbīdīju… Vecmāmiņa bija tik dusmīga – viņas dekorācijas sajauktas! Kompozīcija viņai bija ļoti svarīga. Mammai ir tas pats,” atceras Egija un atzīst, ka šobrīd jūtas kā vecmāmiņas idejiskā mantiniece.
Devīze “jāmaina dekorācijas” nav tikai estētiska kategorija, bet dzīves spēka un vitalitātes iemiesojums. Lietu kārtībā ir personības redzējums un pārliecība, kas ļauj veidot savu sajūtu metropoli.
Ar režisores stingro roku galvenā iekārtotāja ir Dita, savukārt Egijai ir kaislība veidot apgaismojumu – lampas, lampiņas, virtenītes, sveces – ar gaismu var izdarīt visu. Var likt cilvēkam justies labi, var likt justies slikti. Omulīgi un silti vai dramatiski un trauksmaini…
Kā šajā teatrālajā oāzē jūtas citi ģimenes locekļi? Ja ir tik daudz telpu kā “Ziemeros”, tad katram atrodas stūrītis savai pašizpausmei. Dita režisē lielo skatuvi, bet mazās tiek arī citiem – tāda ir plaša vēriena privilēģija.
Galvenais, ka mājā mīt Kristus un visi kopā sargā vēsturisko mantojumu. Ģimenes lepnums tagad ir ne tikai apakšstāva velves un to radītā smagnēji romantiskā noskaņa, bet arī apaļā kamīnzāle ar nesen atklātu unikālu apgleznojumu – ampīra laika noskaņās tā izgleznota kā reāla, grezna militārā telts.
Katra vēsturiskā gleznojuma atklāšana šeit tiek uzņemta ar sajūsmu, un pieminekļa statuss ēkai jau no pirmā brīža ir uztverts kā goda zīme, ne apgrūtinājums.
Uzziņa
• Ziemeru muiža pirmoreiz rakstos minēta ap 1550. gadu
• Muižas ansamblis veidots klasicisma stilā no 1786. līdz 1807. gadam un piederējis baronam fon Volfam
• Privātpersonai piederošs valsts nozīmes arhitektūras piemineklis
• Vairākkārt saņēmis valsts finansējumu glābšanas un restaurācijas darbiem
• Iekļaujas tūrisma maršrutos un darbojas kā radošu pasākumu mājvieta
• Attālums no Rīgas – divi simti kilometru
