Sajūtu gleznotāja Madara Neikena 0
Galerijā “Māksla XO” līdz 2. augustam skatāma jaunākās latviešu paaudzes gleznotājas Madaras Neikenas personālizstāde “Bezgalība”. “Izstādes gleznu sērija ir konkrētu darbu virknējums, kuros uzdodu sev uzdevumu tos veikt konkrētā laika posmā, lai sasaiste ir savstarpēji cieša. Darbi tapuši, gan gleznojot dabā, gan pārnesot no mazāka formāta uz lielāku,” atklāj māksliniece.
Viņa ir viena no retajiem māksliniekiem, kuri joprojām iet atklātā dabā un tur glezno a la prima. Dabā Madaras uzmanību saista marīna un piejūras ainava – krāsas un gaismas mijiedarbība, ko jaunā gleznotāja pārvērš nosacītā ainavā, kam piemīt meditatīvs raksturs, un to minimālistiskais izpildījums skatītājam dod iespēju iedziļināties savās sajūtās.
Savu jaunāko izstādi māksliniece raksturo ar vārdiem: skaidrība, bezgalība, plašums, gaiss un klātbūtne. “Staigājot pa mežu, gar jūru, pa purva takām un laukiem, uztvertais attēls ik uz soļa kadrējas gleznās, to fragmentos, kurus, šķiet, nevaru pagūt uzgleznot, jo tie iet tik ātri, plūst un mainās ātrāk par mani pašu. Tāpēc ir svītras, ķekši, punkti kā pieskārieni mirklim bezgalīgā kustībā. Jūra ir tā, kas visvairāk saistās ar bezgalību, neaptveramu un visvarenu,” teic māksliniece.
Viņas gleznas ir stāsti par kādu konkrētu un reizē absolūti nekonkrētu vietu, kas ļauj nonākt citā realitātē. “Daba pārvēršas par krāsu un līniju ritmu uz audekla. Krāsu laukumi iemieso dzīvību reizē mierā un bezgalīgā mainībā. Gleznojot es varu dzīvot audeklā esošajā vidē. Ķekši, svītras un nejaušības paši no sevis rada stāstus, kam sekoju ar otu uz audekla vai papīra. Gleznojot domas plūst ātri, tām jāļaujas, jāpieņem lēmums, kur ļaušu savai rokai pieskarties, kur jāatsakās no liekā vienā mirklī,” skaidro Madara un neslēpj, ka viņu interesē daba un apkārtne, jo īpaši jūrmala, kuru viņa gan neuztverot šā vārda vistiešākajā nozīmē. “Gleznoto jūrmalu neuztveru kā konkrētu vietu, bet gan savu sajūtu radītu pasauli. Jūrmala un jūras klātbūtne pakļauj visas maņas, uztverot skaņu, garšu, tausti un redzi. Jūrmala man ir bezgalība,” nosaka māksliniece.
Madara ir pārliecināta, ka viņas gleznām nav nepieciešama verbalizācija. “Uzskatu, ka attēls ir “teksts”, kas “jānolasa” katram pašam, neko neuzspiežot. Attēlam zūd netveramā sajūtu burvība un brīvība katram to uztvert citādi, ja tas tiek “izpreparēts” un ielikts vienā noteiktā “rāmī”. Domāju, ka jāļauj manās gleznās pa liedagu iet pašam,” teic Madara.
Mākslas akadēmijas profesors gleznotājs Andris Vītoliņš par jauno mākslinieci teic: “Viņa ir viena no retajām māksliniecēm, kura joprojām iet atklātā dabā, piedalās plenēros un ceļo. Madaru interesē krāsas un ainavas vieglums, kuru viņa cenšoties panākt arī savos darbos.”
Savukārt Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs par jauno mākslinieci atklāj: “Madara Neikena spēj akumulēt dabu un transformēt to gleznojumā, vizuālo realitāti pārvēršot nosacītā ainavā. Madaras darbiem piemīt meditatīvs raksturs gan mākslas radīšanas, gan percepcijas līmenī. Darbu ievērojamās un izceļamās kvalitātes ir vienkāršība un spēja izvairīties no sadrumstalotības.”
“Esmu laikam sajūtu gleznotāja. Tīri pēc sajūtas. Konkrētā vieta man daudz ko izsaka, es varētu daudz par to runāt,” atklāj M. Neikena. Viņa savās gleznās notver šķietami netveramo – konkrētiem mirkļiem piemītošo noskaņu, smaržu, skaņu. Dabas klātesamībai ir milzīga nozīme kā mākslinieces darbos, tā arī dzīvē.
