Ak, šis lieliskais zemeņu laiks! Tās var nopirkt veikalā, tirgū, audzēt pats vai doties lasīt pie kāda, kurš jau ogas ir izaudzējis. Viena no populārākajām zemeņu lasīšanas vietām ir “Mālpils zemenes” plašie zemeņu lauki.
Tiesa gan, kāda lasītāja, kas sazinājās ar LA.LV, ir vīlusies par to, kā tur tiek organizēta lasīšana.
“Gribu padalīties ar pieredzi, dodoties zemeņu pašlasīšanā uz tik izslavētajām “Mālpils zemenēm”. Devāmies ar savu spainīti un prieka pilni, ka tiksim pie garduma, taču tur piedzīvotais nepatīkami pārsteidza. Sajutos kā kolhoza laikos – vissliktākajā nozīmē. Uzreiz gribu teikt, ka saprotu, ka kārtībai ir jābūt un ir tikai loģiski, ka saimnieki par to rūpējas, taču ir arī kaut kādas robežas. Man tika aizrādīts, ka pie ogām nepareizi pieliecos (man sāp mugura, tāpēc nevarēju to izdarīt tā, kā uzraudze vēlējās).
Tika pārbaudīts, cik kārtīgi lasām, lika iet atpakaļ, lai gan tiešām nebiju tās pāris ogas pamanījusi. Attieksme tajā visā bija ļoti pavēloša un nelaipna. Jutos kā nonākusi tur, kur man nav jābūt, kur neesmu gaidīta. Vairs nekad tur nebraukšu, bet būtu interesanti noskaidrot, kāda ir viņu pašu pieeja šim visam, kāpēc attieksme pret klientiem ir tāda?”
Vai tiešām ir tik traki? Un kāda ir zemeņu lasīšanas kārtība Mālpilī? Par to jautājām uzņēmuma valdes loceklei Santai Krauklei. Turpinājumā viņas skaidrojums.
“Mūsu vairāk nekā 30 gadu pieredzes laikā ir izstrādāta metodika, kuru ievērojot, jebkuram ir iespēja lasīt pie mums ogas, nenodarot pāri dārza iekopšanā ilgstoši ieguldītajam darbam. Pateicoties šai metodikai, mums ir iespējams teju ikvienam piedāvāt salasīt zemenes tik koptos laukos un tik lielos apjomos.
Pirms vairākiem gadiem, jau domājot vien par pašlasīšanas ieviešanu dārzā, bija skaidrs, ka būs klienti, kuriem nepavisam nepatiks, ka mūsu dārzā ir sava kārtība. Un tas nekas, ar to rēķināmies un būtībā jau laikus aicinām izvēlēties braukt uz citu saimniecību, ja jūt, ka visu gribēsies pa savam prātam, nevis pieņemt, ka šis ir privāts un ar nudien lielu mīlestību iekopts dārzs.
Mūsu acīs zemene ir zemene – liela vai maza. Arī mēs pārdošanai lasām visas sarkanās ogas pēc kārtas, nešķirojam pēc kalibra, jo zemene ir zemene. Tāpēc arī lasītāji ir informēti – ja pie mums lasa, tad lasa visas ogas, kas nav zaļas vai zaļiem galiem, neatkarīgi no lieluma. Bet, ja kāda oga paliek nepamanīta, tas ir pilnībā saprotami. Arī no mūsu pastāvīgajiem lasītājiem ļoti reti ir kāds, kuram nav neviena oga palikusi nepamanīta. Tieši tāpēc kā pie lasītājiem, tā pie pašlasītājiem, mums ir darbinieki, kas vēlreiz pārliecinās, vai nav kas palicis nepamanīts.
Turklāt vēlreiz pārlasīt aicinām tikai gadījumā, ja atstāto ogu ir tik daudz, ka darbinieks būtiski kavētu savu pienākumu veikšanu, kamēr nolasītu visas aizmirstās ogas. Šis “četru acu princips” ir ieviests, lai maksimāli mazinātu bojāto ogu skaitu, jo katra aizmirstā oga sabojāsies un sabojās pat zaļās blakus stāvošās ogas. Par laimi 95% klienti ir ļoti atsaucīgi un tiešām cenšas lasīt rūpīgi, tāpēc šādas situācijas, kad jāaicina pārlasīt, gadās reti. Prieks skatīties, ka lasītāji atgriežas pat no dienas uz dienu un ir priecīgi, ka ir jau izkopuši lasīšanas metodi.
Katru dienu uz pašlasīšanu atbrauc ap 200-300 cilvēku. Mūsu komanda ir instruēta, ka klienti ir ļoti dažādi un, ka attieksmei pret ikvienu ir jābūt jaukai. Diemžēl šeit iederas vecais, labais teiciens, ka pagale viena nedeg. Tiklīdz kaut vienam norādām, ka ogas nudien ir palikušas, lai cik jaukā un draudzīgā tonī to nepateiktu, ir jūtams aizvainojums – kā tad tā, esmu jau pieaudzis un mani zemeņu laukā kāds vēl mācīs. Un te nu ir tas neapgāžamais fakts, ka mēs, cilvēki, visbiežāk sadzirdam to, ko gribam dzirdēt. Ja klients to uztver kā aizvainojošu norādi, diez vai viņam liksies, ka tonis, kādā to pateica, bija jauks un laipns. Un pretēji. Tā ir jebkurā pakalpojumu sfērā, ar to uzņēmējam jārēķinās.
Par lasīšanas pozu atbildot – jā, mēs norādām uz vienu pozu, kurā lūdzam nelasīt. Un ne bez iemesla. Kā jau minēju, mēs 30 gadus audzējam zemenes un nemelosim, ja teiksim, ka gandrīz viss jau ir piedzīvots un izmēģināts. Un attiecīgi arī secināts, ka, kā veselībai, tā zemeņogām un kaimiņam blakus vagā būs drošāk, ja lasītājs lasīs vagu no vienas vai no otras vagas puses. Pieredze diemžēl rāda, ka, ja vagu lasa tā, ka katra kāja ir savā vagas pusē, tad ir ļoti viegli sabradāt ogas vagu malās. Turklāt te ir jautājums arī par paša lasītāja drošību – zemeņstādi ir mazliet augstāk, nekā taciņa, bet salmi slīd, un ir bijuši vairāki gadījumi, kad sagriežas galva un cilvēks iegāžas savā vai kaimiņa vagā. Katru gadu ir ne viens vien šāds gadījums, jo ne vienmēr laicīgi noreaģējam.
Kopumā gan teiktu, ka pašlasīšana ir jauks pasākums un pārsvarā klienti ir pateicīgi par šo iespēju pašiem salasīt sev ogas. Rezultāts pārsvarā ir atkarīgs no tā, ar kādām ekspektācijām cilvēks pie mums braucis. Ir cilvēki, kuri principa pēc pat necenšas iepazīties un uzklausīt ar mūsu kārtību. Ir cilvēki, kas jau pirms ieiešanas vagā paziņo, ka darīs, kā gribēs. Par laimi lielākoties cilvēki ir pateicīgi par iespēju pašiem lasīt un ļoti daudzi priecājas par kārtību un brauc tieši organizētības dēļ.”