Lupatiņa, krāsiņa, kurpīte 0
“Ja ir ideja, to var atrisināt!” apņēmīgi saka māksliniece. Viņai tīk, ja nav vienkārši, ja jāizdara tā, kā nav darījis neviens. Šajā sezonā Ilze pirmoreiz uzdrīkstējusies radīt scenogrāfiju lielajai zālei – Liepājas teātra izrādei “Žanna”, ko iestudē Dž. Dž. Džilindžers. “Pārvarēju pati sevi. Šķita tāds ļoti riskants pasākums, baidījos, ka varbūt man nemaz nav šo īpašo scenogrāfa talantu. “Raustījos” arī, ja nu nezināšu atbildēt, kad veči pajautās kaut ko par tehniskām lietām, kaut ko ne tā samērīšu. Pamēģināju, šķiet, iznāca normāli,” saka Ilze un pasmīn – parasta latviešu sieviete, kas veic remontdarbus mājās, taču varot tikt galā arī ar scenogrāfijas skrūvēm. “Ja ir vēlēšanās, var izdarīt visu. Manuprāt, mūsdienās daudzi ir sapratuši, ka tehniskus risinājumus prot atrast daudzi, bet spožas idejas ir svarīgākais. Un to mūsdienās nav daudz.”
Maijā būs Ilzes debija lielās zāles scenogrāfijā arī Dailes teātrī, veidojot gan skatuves telpu, gan kostīmus Dž. Dž. Džilindžera iestudētajai komēdijai “Reāli sliktie puiši” “Šausmīgi baidos. Saprotu, ka visi mani centieni tiks nežēlīgi vērtēti, bet ir jāriskē.”
Ilze atzīst, milzu darba apjoms liek piedomāt, lai idejas neatkārtotos. “Arī mūziķim ir tikai astoņas notis, bet katru reizi jāsacer kaut kas jauns. Man arī – ir tikai lupatiņa, krāsiņa, kurpīte, bet katru reizi no tiem jāsaliek cits klucītis. Bet skatītāji ir tie paši. Negribu, lai teiktu, ak dievs, atkal tā Vītoliņa! Pret to izturos atbildīgi. Lai skatītājam būtu interesanti katru reizi. Te nav vietas kaut kādam dominējošam pašizpausmes egoismam, sava rokraksta izbīdīšanai. Ko tādu var darīt kaut kur Amerikā, ja strādā dažādos teātros, bet šeit tas tikai traucē. Laikam jau manī nav tā egoisma, tāpēc es šeit esmu.”
Pakaitināt ar sarkanu lakatiņu
Pašlaik gandrīz vienlaikus top kostīmi divām apjomīgām izrādēm Liepājā un Rīgā. Februārī Liepājas teātrī pirmizrāde Jana Vilema van den Bosa iestudētajai Hofmaņa pasakai “Zelta pods”. “Tur visa ir ļoti daudz, viss ir ļoti mainīgs un stāsta pavērsieni bieži balstīti vizuālās lietās. Kā jau pasaka, tikai šoreiz – pieaugušajiem. Izrādē atdzīvosies scenogrāfa Māra Kalves zīmējumi – Māris mazliet piedalījās “Vējiem līdzi” tapšanā. Ir riktīgi “pa trako”, un tieši tas man patīk.”
Tūlīt, tūlīt Dailes teātrī gaidāma pirmizrāde Dž. Dž. Džilindžera vadībā tapušajai krievu klasiķa Maksima Gorkija pirmsrevolūcijas drāmai “Saules bērni”. “Man šis šķiet rāms, intelektuāls stāsts. Viss notiek aristokrātiski – pārdomās, sarunās un vīzijās. Mani interesēja krāsu gamma. Zilganzaļais. To vilks visi kā viens. Režisora vēlme bija iespēju robežās pieturēties pie vēsturiskā, manos siluetos mazliet jūgenda, kaut kas no krieviska romantisma. Krāsu gamma ir dīvaina, bet ļoti gribu redzēt, kā tā saspēlēsies ar Kristiāna (scenogrāfs Kristiāns Brekte) brūngandzelteno priedes koka scenogrāfiju. Protams, drošāk būt taisīt kaut ko jau pārbaudītu, piemēram, uz skatuves vienmēr labi izskatīsies pelēkais, bet tā man nav interesanti. Reiz Valmieras teātrī izrādē “Idiots” kopā ar Mārtiņu Vilkārsi izveidojām melnus kostīmus melnā dekorācijā, pretēji jebkādiem likumiem. Nav taču jālīmējas visam kā pastmarkai pie aploksnes! Arī šoreiz, “Saules bērnos” dekorācija ir visai abstrakta, kostīmi, tieši pretēji, sadzīviski, pat dekoratīvi. Ja tos ņemtu katru atsevišķi, varbūt pat nesalīmētos, ka tie ir no vienas izrādes. Bet tā kopējā dziesmiņa jau rodas tad, kad saliec kopā dažādas lietas.”
“Tas ir arī laiks īsi pirms revolūcijas, tuvojas nemieri. Viena no varonēm ir neirastēniķe, viņai ir fobija – bailes no sarkanā. Gribu uzsiet un pēkšņi pakaitiniet aci ar sarkanu lakatiņu! Teātrī vispār vajag kaut ko dramatisku. Vai kaut ko ļoti sāpīgu. Sajūtām jābūt pārākajā pakāpē, arī tērpos. Skaidrs, ar tādiem, kā mēs te šujam, protams, pa ielu nestaigāsi. Arī toreiz, kad rakstīja Gorkijs, ar tādām staigāja varbūt dažas kņazienes, bet pārējie 95 procenti valkāja ko citu. Bet mode izkristalizējas pagātnes formā. Arī par mūsdienām spriedīs pēc dažiem balles tērpiem, un to, kas raksturojis mūsu laiku, sapratīsim varbūt pēc pusgadsimta.”
