“Sajūtas, kuru laikā mūs piemeklē “skudriņas” un “tauriņi”, sev varam sarūpēt tikai mēs paši!” Pirmā Ainara Mielava lielā intervija pēc ilgākas klusēšanas
0
Ainars Mielavs neslēpj – intervijas viņš neesot sniedzis vismaz beidzamos 6 gadus. Jo viņam nevajag runāt runāšanas pēc. Viņš pēc tā nealkst. Man bija veiksme ar viņu klātienē iepazīties vien šovasar – kādā skaistā vietā un sirdssiltā pasākumā, kur laikam jau paveicās iegūt uzticību, kas vēlāk palīdzēja “pielauzt” uz šo sarunu. Man ir sajūta, ka Ainaram šobrīd ir tik ko teikt, jo viņa radošajā dzīvē ir daudz jaunumu. Un paralēli tiem – interesanti uzzināt, kā viņam klājas kopumā, ko viņš domā par apkārt notiekošo.
Ainar, ir sajūta, ka ilgāku laiku biji pazudis no publiskās telpas. Ko šajā laikā darīji?
Laikam jau jāatzīstas, ka nekad arī neesmu tā ļoti alcis pēc publiskās telpas. Kopš es reģistrējos sociālajos tīklos, un tas notika samērā vēlu, salīdzinot ar citiem “progresīviem” cilvēkiem, es daudzus gadus turējos pretī, ka man tāpat ir labi, es sapratu, ka tie veicina manas radošās aktivitātes. Soli pa solim es sāku izbaudīt šo vidi. Tagad nav pagājusi ne nedēļa, kad es tur kaut ko nepublicētu – smaidīgu foto pie traktora vai “seriāla” turpinājumu no korgiju pielūgšanas sektas.
Mazi prieki, mazi nieki man sagādā prieku.
Bet jā, jāpiekrīt jau laikam, ka plašākā sabiedrībā esmu atgriezies tikai šajā gadā. Es pat nevaru izskaidrot, kāpēc tā ir noticis. Kaut kas ar mani notika, un es sapratu, ka man pašam daudz vairāk ir jārūpējas, lai mana dzīve būtu interesanta un es gūtu vairāk prieka.
Tā radās vairāki projekti, kas, paldies Dievam, viens pēc otra arī realizējās.
Pastāsti vairāk par tiem!
No 21.novembra galerijā “MUSEUM” būs skatāma mana gleznu izstāde. Saistībā ar izstādi man radās arī ideja par grāmatu “Kad mēness jūrā krīt. Vārdi un gleznas”, tā nupat ir nākusi klajā. Tiesa gan, tas notika ne bez aizķeršanās…
Kāda aizķeršanās bija?
Izrādījās, ka tā var gadīties, ka jau nodrukātā izdevumā trāpās kāda kļūda. Es to grāmatu biju pārlasījis jau 3 reizes, man vairs nebija spēka lasīt vēlreiz. Droši vien līdzīgi nodomāja arī redaktore. Pēc iznākšanas man atrakstīja kāda “Facebook” draudzene Dace, norādot, ka dziesmā “Labradors” trūkst vairāku rindiņu.
Pirmā reakcija bija sarūgtinājums, bet, no otras puses raugoties, prieks, ka cilvēki tik uzmanīgi lasa, ka to pamana. Paldies Dacei! Beigās jau visa šī jezga izrādīsies interesantāka, nekā sākotnēji likās. Cilvēki smejas, ka uzreiz esmu ticis arī pie otrās grāmatas, jo drukājām jaunu tirāžu. Nolēmām gan arī pirmo tirāžu nesūtīt uz makulatūru – tajā ielīmēsim lapiņu ar manu atvainošanos un pilnu dziesmas tekstu.
Sākotnēji iecerēto autogrāfu sniegšanu arī pārcēlām uz citu datumu – “Jāņa Rozes grāmatnīcā” Krišjāņa Barona ielā 5, Rīgā tā notiks 1.novembrī plkst.18.00, bet Rīgas grāmatu svētku ietvaros 8.novembrī viesošos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 8.novembrī plkst.15.00. Abos pasākumos plānoti arī nelieli koncerti, kuros uzstāšos kopā ar meitu Terēzi.
Bet arī grāmata un izstāde nav visi jaunumi, vai ne?
Jā, nupat izdots arī EP albums “Ārzemju dziesmu literatūras klasika”, kurā ir 4 citu autoru dziesmas, ko esmu atdzejojis. Bet arī tas vēl nav viss! Pēc vairākkārtējiem cilvēku ierosinājumiem pavasarī nolēmu, ka varētu izdot vinila plati, kam saņēmu arī Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Tā ir plate ar 1997. gadā izdoto albumu “Garastāvoklis”, kam savulaik tika izveidots vairāk nekā 30 tūkstoši kopiju. Un arī tas vēl nav viss. Starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu būs koncerti mūzikas namā “Daile” – “AINARS MIELAVS iegriež Jaunu Mēnesi starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu”.
No vienas puses, šķiet, ka daudz notikumu, bet, nē, man patīk! Nevienu no šīm idejām negribēju pārcelt uz nākamo gadu, man patīk šis drudžainais rudens.
Tad jau sanāk, ka tu patiesībā nemaz nebiji pazudis, tas bija tāds radīšanas klusums.
Kad sākās zvērīgais Krievijas iebrukums Ukrainā, es sapratu, ka man nav par ko rakstīt. Es nezinu, ko lai raksta. Mana sirds joprojām ir pilna, es katru rītu lasu ziņas par aktuālajiem notikumiem, bet es nezinu kā lai to, kas ir manī, ieliek jaunās dziesmās. Un es pat nezinu, vai to vajag darīt. Vai es būtu īstais protesta dziesmu rakstnieks? Man ir sajūta, ka man nebūs ko teikt līdz pat Ukrainas uzvarai.
Vienlaikus man ir radošas ambīcijas, tāpēc arī radās šīs idejas, par ko jau stāstīju. Un, paldies Dievam, karš neietekmēja manu iedvesmu gleznot.
Turpinot tavu jau pieminēto tēmu par aktivitātēm sociālajos medijos, redzu, ka sekotāju tev ir daudz. Vai tev ir palīgi, kas atbalsta satura veidošanā?
Atzīšos, ka brīdī, kad nolēmu pievienoties “Facebook”, jautāju sava drauga, pazīstamā mūzikas zinātnieka Artemija Troicka viedokli par to. Viņš ieteica nolīgt kādu, kas manā vietā rakstītu. Kad es sāku rakstīt, tad ātri sapratu, ka man nevienu nevajag, es pats esmu tas, kurš raksta. Man tas sagādā gandarījumu, notur formā, uztur manu humora izjūtu. Tas ir aizraujoši, un es negrasos to pārtraukt.
Runā, ka Edgars Rinkēvičs arī pats uztur savus sociālos tīklus…
Atklāti sakot, viņam gan tur derētu kāds padomdevējs. Viena lieta ir, ja cilvēks dalās sociālajos tīklos ar savu ikdienu, bet cita, ja šis cilvēks ir valsts prezidents. Te man jāsaka, ka Edgars Rinkēvičs sevi ir vairākkārt apkaunojis, liekot, iespējams, mīlīgu un simpātisku saturu, bet es personīgi no prezidenta sagaidu ko citu. Pirmajam iespaidam tas ir, kā latvieši saka, okei, bet tagad jau kādam vajadzētu viņam draudzīgi pateikt to, ko šobrīd saku es.
Sākumā man tiešām šķita, ka viņš ir ļoti piemērots šim amatam, prot veidot teikumus, saprot domu, ko vēlas vēstīt, bet tagad man ir vilšanās un pat cemme. Teikšu brutāli – es gribu, lai valsti vada vecis. Kas ir mans varonis? Piemēram, Remarka grāmatas “Trīs draugi” varonis Roberts – vīrišķīgs, spēcīgs, bet vienlaikus jūtīgs. Es gribu šādu spēku. Gribu, lai valsti vada cilvēks, ar kuru jūtos droši un esmu gatavs iet kaujā. Šeit nav tādas sajūtas.
Roberts ir vien izdomāts tēls, grāmatas varonis. Vai tādi mūsdienās eksistē? Tās pieminētās vīrišķības, manuprāt, jau mums sabiedrībā trūkst kopumā.
Mana teorija ir visai skumja. Domāju, ka tā dēvētajā publiskajā sektorā – valdībā un pašvaldībās, izņemot, medicīnu un izglītību, – lielākoties vispār darbojas cilvēki, kuriem ir maz ideju, kuri nav spējīgi sevi realizēt dzīvē, kļūt par māksliniekiem, pedagogiem, amatniekiem, uzsākt savu biznesu utt.
Tur dodas tie, kam citur nav vietas, jo viņi tur jūtas drošībā, ir stabila alga, neviens nepieprasa saspringt.
Cik daudz, es atvainojos, sūdu ir savārīts, bet vai kāds, izņemot Aivaru [Red. – Aivaru Lembergu] ir “sēdējis”? Nē. Tātad šiem cilvēkiem ir sajūta, ka viņi var neko nedarīt, kļūdīties, bet par to nekas nebūs. Bet, visticamāk, tā ir politikā visā pasaulē.
Es neesmu dzirdējis, ka kāds politiķis atzītu savas kļūdas, ka, piemēram, televīzijas ēterā atzītu, ka kāds viņa lēmums bijis nepareizs, ka nepietika prāta uzklausīt citus viedokļus, ka nepietika intelekta. Neviens neatvainojas, solot laboties. Vai esi ko tādu dzirdējusi?
Uzreiz nenāk prātā. Bet tas noteikti vairotu cieņu.
Es pat ne par to! Vismaz es savā dzīvē atzīstu, ja esmu kļūdījies. Es nevarētu dzīvot tālāk, ja tā nedarītu. Viens no cilvēka lielākajiem netikumiem ir gļēvulība.
Pamainīsim nedaudz tēmu. Kāpēc esi nolēmis dzīvot laukos?
Jau 15 gadus esmu prom no Rīgas, dzīvojam starp Ādažiem un Carnikavu – tuvu Rīgai, tomēr visīstākajos laukos. Esam meža dzīvnieku un putnu ielenkti. Esmu laimīgs par to. Agrāk ko tādu pat iedomāties nevarēju. Tagad gan arī sevi neiedomājos tālu no Rīgas, jo tur ir daudz lietu, kas saistītas ar manām radošajām darbībām. Pusstunda ceļā un jau esmu tur.
Paveicās, ka manas sievas Lienītes vecākiem te piederēja zeme. Uzcēlām māju un sākām nodarboties ar lauksaimniecību. Ar dievpalīgu.
Ko tieši darāt?
Apmēram pirms 20 gadiem, kad internets kļuva arvien populārāks, sapratu, ka es izdzīvot un apgādāt ģimeni tikai ar mūziku un skaņu ierakstu izdošanu vairs nespēšu. Domāju, ko vēl varētu darīt. Domājām abi ar sievu. Sapratām, ka mums ir zeme, un soli pa solim nonācām pie krūmmeleņu audzēšanas. Izrādījās, ka mūsu augsne atbilst šai kultūrai. Sākām to visu bez nekādas agronomu izglītības, vien konsultējoties ar meistariem. Nu jau krūmmelenes audzējam 17 gadus. Paralēli nesen sākām audzēt arī vēlās avenes, esam sastādījuši diezgan daudz plūmes un bumbieres.
Bet kur to visu realizēt?
Kad man vēl bija izdevniecība, bija kāda kolēģe, kura padzirdēja par šo mūsu nodomu audzēt mellenes, un viņas pirmais jautājums bija ļoti latvisks: “Kur tu tās nogrūdīsi?”
Praksē izrādījās – ja tu godprātīgi attiecies pret to, ko dari, ja rūpējies par augiem, bet vienlaikus esi cilvēcīgs, neesi negausīgs, tad viss notiek pats no sevis. Visus šos gadus realizācija nav bijusi problēma.
Pēdējos gadus mēs pat neizbraucam no saimniecības – cilvēki te paši brauc, pērk ogas, lielākā daļa, kas man īpaši patīk, paši arī lasa tās – pavada pāris stundas svaigā gaisā, saņem labāko cenu. Un arī mums mazāk rūpju.
Tava atpazīstamība jau arī droši vien palīdz piesaistīt klientus, vai ne?
Tā drīzāk palīdz apmierināt cilvēku ziņkārību. Bet vairāk gan jāsaka, ka palīdz manas sievas raksturs un attieksme, jo tieši viņa vairāk komunicē ar cilvēkiem. Es jau arī esmu pieklājīgs un laipns, bet man vairāk patīk darboties ar traktoriem.
Pamanu, ka pēdējā laikā muzicē kopā ar meitu Terēzi. Kāda tā ir sajūta tev kā tētim?
Tā sajūta ir grandioza! Meita, protams, zina, ko es daru, ir daudz redzējusi, bet es viņai nevienā brīdī neesmu teicis, ka tas ir viegli. Mani bērni vienkārši ir noraudzījušies, ko es daru. Terēze ir mana jaunākā meita, viņa pie šī lēmuma nonāca pati. Pirms 2 gadiem paziņoja, ka grib spēlēt ģitāru, kopā braucām pirkt instrumentu. Nu jau esam nopirkuši trešo ģitāru…
Terēzi tas šobrīd tā aizrauj, ka viņa, iespējams, mainīs nākotnes plānus. Tas man ir negaidīti, bet es tajā atbalstīšu. Atceros vasaru, kad meitenes mani pasauca parunāties un paziņoja, ka vēlas pārtraukt mācīties mūzikas skolā. Paldies Dievam, ar pusstundu mana monologa pietika. Es lūdzu nepieļaut šo kļūdu, apsolīju, ka negaidu, lai viņas kļūst par pasaulslavenām pianistēm, bet ir iespējams, ka tas viss dzīvē noderēs. Un viņas turpināja. Tas ir grandiozi. Es atkal atkārtoju šo vārdu, bet tas visprecīzāk raksturo manu sajūtu.
Ko tu kopumā domā par jaunajiem mūziķiem, vai redzi viņu vidū kādu īpašu zvaigzni?
Atbildēšu ar piemēru no savas pieredzes, secinājumus katrs var izdarīt pats. Pirms aptuveni 1,5 gadiem es iedomājos, ka savā ikgadējā koncertā mūzikas namā “Daile” varētu atkal uzaicināt kādu jaunu un talantīgu mūziķi, kā jau biju darījis iepriekš.
Es pavadīju veselu dienu, klausoties mūsdienu Latvijas mūziku dažādās vietnēs. Un… neko neizvēlējos. Beigu beigās nolēmu koncertēt uzaicināt Līgu Priedi un Andreju Grimmu ar Imanta Kalniņa 70.gadu dziesmām. Kāpēc tā notika, spriediet paši!
Beidzamā dziesma, kas mani uzrunāja un šķita spēcīga, ir “Zemes stunda”, bet arī tā jau ir sacerēta pirms daudziem gadiem.
Man vienmēr šķitis interesanti uzzināt, vai mūziķi klausās un izbauda paši savas dziesmas. Kā ir ar tevi?
Es klausos, kad ir pabeigts kāds jauns ieraksts, lai pārliecinātos, ka viss ir pareizi izdarīts. Nē, vispār reizēm, ja dodos tālākā ceļā, paklausos arī kādu senāku albumu un ar izbrīnu konstatēju, kādas dziesmas man bijušas. Regulāras vēlmes klausīties savu mūziku man nav, vienlaikus – nepārslēdzu radio, ja izdzirdu, ka skan mana dziesma.
Varbūt tev prātā kāds koncerts, kurā esi piedzīvojis īpašu gandarījumu un prieku?
Prieku un visas citas sajūtas, kuru laikā mūs piemeklē “skudriņas” un “tauriņi”, sev varam sarūpēt tikai mēs paši, pieņemot labas lietas un ļaujot tām notikt. Bet jā, es esmu piedzīvojis, paldies Dievam, arī tās “skudriņas”, ko spēj sagādāt liels cilvēku daudzums.
Aptuveni pirms 20 gadiem Latvijas futbola izlase iekļuva Eiropas čempionāta finālā, un kopā ar dēlu Mārtiņu to gribējām redzēt klātienē. Sajūta, ko Portu piedzīvoju pirms Latvijas spēles ar Vāciju, bija kaut kas neaprakstāms. Tur bija tūkstošiem Latvijas līdzjutēju vienā sektorā, un pēkšņi visi spontāni, bez nekāda diriģenta vai pamudinājuma reizē sāka dziedāt “Vai tu zini, mana mīļā, kāpēc vienmēr jābūt tā…”
Tagad, vien to atstāstot, man atkal noskrien tirpas no “skudriņām”. Es tobrīd apraudājos, cik liela Dieva dāvana tā bija, liekot man saprast, ka esmu radījis kaut ko tādu, kas priecē citus.
