“Sajūtas, kuras šodien grūti atkārtot”. Lasītāju atmiņas par “Baltijas ceļu” 1
Velta, 67 gadi: ”Baltijas ceļā piedalījos kopā ar savu mazo meitu, un mēs stāvējām līdzās ļoti daudziem cilvēkiem Rīgā uz Salu tilta. Atceros, ka cilvēki bija pacilāti un gatavi stāvēt par savu valsti. Daudzi ņēma līdzi pīrādziņus. Man pašai iekšā bija lielas dusmas par to, ka kāds var iedomāties uzbrukt Latvijai, biju gatava iet virsū ar lietussargu un sist kareivjiem. Tajā laikā bija liels sašutums. Dzīvoju Lāčplēša ielā un pati redzēju ielās bruņu mašīnas un lidojošas lodes. Baltijas ceļš bija miermīlīga protesta akcija, kas noteikti ir daudz labāka par vardarbību, jo visi Baltijas iedzīvotāji juta lielu vienotību, kāda, manuprāt, ir arī šodien. Taču es neesmu droša, ka tagad mēs varētu izveidot šādu dzīvo ceļu, jo jaunieši ir izbraukuši un vecie ir noguruši.”
Edgars, 30 gadi: ””Baltijas” ceļā piedalījos kopā ar vecākiem – atceros, kā mēs visi sakāpām autobusā, aizbraucām un sadevāmies rokās. Tajā laikā nesapratu ideju, jo man bija tikai pieci gadi, taču zinu, ka stāvējām kaut kur starp Cēsīm un Siguldu. Domāju, ka “Baltijas ceļš” bija un ir inovatīvs uzmanības piesaistīšanas veids, kā parādīt tautas sāpes un problēmas, tas nav parasts mītiņš ar plakātiem. Šobrīd Baltijas valstis noteikti savā veidā ir vienotas, taču, manuprāt, katram ir savi mērķi un pa priekšu iet ekonomika. Latvija joprojām uz saviem pleciem cenšas turēt Baltijas valstu vienotību, tomēr kaimiņiem skats ir citos virzienos – Igaunijai vairāk uz ziemeļiem, uz Zviedriju un Somiju, savukārt Lietuvai uz Poliju.”
Rita, 69 gadi, Vera, 70 gadi: ”Tas bija ļoti pacilājošs un neatkārtojams laiks ar īpašām sajūtām, kādas šodien būtu pat neiespējami atkārtot. Lai ietu un kopā stāvētu “Baltijas ceļā”, neviens nebija īpaši jāaicina – devāmies visi kopā, jo tāda bija mūsu sajūta un pārliecība. Cilvēki devās kopā ar savām ģimenēm, kolēģiem un kaimiņiem – tie bija lieli pūļi. Mūsu bērni īsti nesaprata šā notikuma nozīmi, taču viņiem tāpat tas bija liels piedzīvojums. Mēs visi jutāmies vienoti – kopā ar lietuviešiem un igauņiem. Baltijas valstu iedzīvotāji bija un joprojām ir vienoti, taču nav zināms, vai šodien izdotos ko tādu atkārtot. Ja to ļoti vajadzētu, tad varbūt cilvēki apvienotos, taču šobrīd ir zudis tas patriotisms, kāds bija tā laika cilvēkos. Jauniešos pamazām tas atkal sāk parādīties, taču ļoti daudz kas ir atkarīgs no audzināšanas ģimenē. Būtu bijis labāk, ja Baltijas valstis būtu apvienojušās vienā veselumā, citādi šobrīd cits par kaut ko cīnās, cits kašķējas. Arī mūsu valdība pie daudz kā ir vainīga, jo ir jādomā, kā vienot mūsu tautu, nevis palielināt sev algas. Iedzīvotājiem, lai cik grūti, jādzīvo ar pašcieņu un patriotismu sirdī, jāmīl Latvija.”
Edijs, 35 gadi: ””Baltijas ceļu” ļoti labi atceros – stāvējām kopā ar ģimeni uz Pleskavas šosejas, kaut kur pirms restorāna “Sēnīte”. Cilvēku bija ļoti daudz, un, manuprāt, šajā posmā pārrāvumu nebija, cilvēku ķēde bija nepārtraukta. Tēmu un iemeslu, kāpēc mēs stāvam, es sapratu, taču skaidrs, ka līdz galam, cik nozīmīgs ir “Baltijas ceļš”, neizpratu, jo biju vēl bērns. Domāju, ka šodien būtu grūti savākt cilvēkus šādai akcijai. Vienotība starp Baltijas valstīm ir arī šodien. Cik liela – grūti spriest, taču mums noteikti ir kopīgas intereses sevi nosargāt. Manuprāt, ja vajadzētu, mēs dotos viens otram palīgā arī šodien.”
Uzziņa
* “Baltijas ceļš” norisinājās 1989. gada 23. augustā plkst. 19.00, kad aptuveni 2 miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās un izveidoja dzīvo ķēdi 600 km garumā, lai apliecinātu savus vienotos centienus pēc brīvības.
* Cilvēki savienoja visas trīs Baltijas valstu galvaspilsētas Viļņu – Rīgu – Tallinu.
* Ideju par publisku protesta akciju ierosināja Igaunijas Tautas frontes līderis Edgars Savisārs.
* 2009. gada 30. jūlijā akcija “Baltijas ceļš” tika iekļauta UNESCO “Pasaules atmiņa” dokumentālā mantojuma sarakstā.
* Baltijas ceļš ieguva lielu starptautisku publicitāti un iedvesmoja citviet pasaulē rīkot demokrātiskas kustības, lai valstis varētu atjaunot savu neatkarību.
Avots: www.thebalticway.eu un www.wikipedia.org
