Haralds Matulis: “Kultūras jomā iestājusies “Tver dienu” morāle”!” 1
Haralds Matulis, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ir starpība, vai ārkārtas stāvoklis turpinās dažus mēnešus vai pusotru gadu. 2020. gada pavasarī varēja dzirdēt salīdzinājumus ar kara laiku un bēgļu gaitām – norādot, ka salīdzinājumā ar to pandēmijas ierobežojumi ir tīrais nieks. Bet, ja ierobežojumi turpinās nu jau ilgāk par pusotru gadu, zināma līdzība parādās.
Pandēmija ir radījusi pārmaiņas mūsu dzīves normalitātē. Šis ir radikāli atšķirīgākais laiks, ko esam piedzīvojuši savā dzīvē. Salīdzināms ar pārmaiņām astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, kad mainījās valsts iekārta Latvijā.
Pandēmijas laikā Latvijas valsts rūpes par iedzīvotāju fizisko veselību (distancēšanās, vakcīnas) un materiālo stāvokli (pabalsti, vienreizējas izmaksas bērniem un pensionāriem) – lai arī bieži kritizējam šos mehānismus, to lēnumu un izpratnes trūkumu, – tomēr kopumā uzrāda rezultātus un labo gribu. Materiālā uzmanība ir krietni pārspējusi rūpes par iedzīvotāju mentālo veselību, to atstājot katra viena paša ziņā.
Runājot par pandēmijas ietekmi uz kultūras jomu un auditorijas paradumiem, var teikt – lai kā arī turpināsies atbalsta mehānismi, auditorija pa šiem 1,5 gadiem kopš ierobežojumu stāšanās spēkā būs mainījusi savus pasākumu apmeklēšanas ieradumus, atradusi citus laika pavadīšanas veidus.
Kāda būs ilgtermiņa ietekme uz kultūras nozari, to nezina neviens. Pēdējie dati no Latvijas Kultūras akadēmijas pētījuma par Latvijas sabiedrības noskaņojumu kultūras patēriņa ziņā, kas tika prezentēti 2021. gada pavasarī, taču tika ievākti 2020. gada rudens sākumā, rādīja daļēji cerīgu ainu – ka pēc visu ierobežojumu atcelšanas auditorija pusgada (sic!) laikā varētu atgriezties pie iepriekšējiem kultūras patēriņa paradumiem.
Tagad šīm auditorijas sajūtām par nākotni ir jāpieskaita vēl gads pandēmijas ierobežojumu un atskārsme, ka ierobežojumi un distancēšanās var ieilgt vēl nezināmi ilgi. Tas var fundamentāli un neatgriezeniski izmainīt kultūras patērēšanas ieradumus.
Šķiet, 2021. gada pavasarī ir notikusi arī mentāla pārmaiņa kultūras nozares attieksmē pret situāciju. Pagājušogad pavasarī valdīja nogaidīšanas noskaņojums – paciešamies un pagaidām, kamēr viss atgriežas vecajās sliedēs –, bet šobrīd pasākumu organizatori jau sākotnēji plāno notikumus jaunajā normalitātes režīmā: attālināti un digitāli vai arī brīvā dabā un ierobežotām auditorijām iekštelpās.
Teātri, opera un koncertorganizācijas ir gatavas sākt sezonu vasarā un tikties ar klausītājiem un skatītājiem tagad, kad tas ir iespējams, rēķinoties, ka rudenī (faktiski jebkurā brīdī) varētu atgriezties ierobežojumi vai pat pilnīga aizvēršanās. “Tver dienu” morāle, jo nezini, ko nesīs rītdiena.
Nozīmīgs impulss jaunam kultūras piedāvājumam kļuvusi VKKF mērķprogramma “Kultūrelpa”. Mērķprogrammas izveides laikā bija diskusijas, cik lielā mērā akcents jāliek uz kvalitatīvu nākotnes produktu radīšanu iepretim kultūras pasākumiem un produktiem pandēmijas ierobežojumu apstākļos.
Uzvarēja viedoklis, ka primārs ir kultūras piedāvājums sabiedrībai tieši tagad. Un labi, ka tā. Jo tieši tagad kultūra sabiedrībai ir nepieciešama visvairāk. Skatoties šīs mērķprogrammas publicitātes materiālus, redzams, ka ļoti daudz kas notiek un spēj notikt arī ierobežojumu apstākļos, rodot jaunus formātus un satikšanās vietas ar auditoriju.
Tas – jaunu, eksperimentālu, interesantu formātu rašanās – varētu būt viens no ieguvumiem Latvijas kultūras ainai ilgtermiņā – ar nosacījumu, protams, ka pandēmija vispār kādreiz beigsies un būs iespēja atgriezties arī pie tradicionālajiem formātiem.
Lai ko arī darītu valdīšana, noteikti sabiedriski procesi notiek, mainās patērēšanas ieradumi un kultūras ainava neatgriezeniski mainās. Latvijas valdība (un Kultūras ministrija) līdz šim galveno akcentu likusi uz kultūras (un pasākumu) nozares finansiālu atbalstu dažādu pabalsta programmu veidā, kas uztur pie dzīvības radošās personas un kultūras organizācijas. Mazāk ir bijis laika domāt par strukturālajām izmaiņām un nepieciešamo intervenci nākotnē, lai saglabātu nozares dzīvotspēju pēc Covid.
Kultūras nozares stāvokli, kad pēdējo pusotru gadu pilnībā vai ļoti lielā mērā ir aizliegts rīkot pasākumus, varētu salīdzināt ar Covid slimnieku, kas pusotru gadu atrodas tuvu bezsamaņas stāvoklim un tajā iekšā pumpē visādas zāles.
Kad 2021. gada vasarā daļa ierobežojumu uz pulcēšanos tika atcelti un kultūras darbība vismaz teorētiski varēja atsākties, daudzi radošie, kas līdz tam izmantoja VID administrēto pabalstu mehānismu, uz turpinātu atbalsta pieprasījumu saņēma lūgumu precizēt – kāpēc ir nepieciešams turpmāks atbalsts, ja ierobežojumi darboties kultūras nozarē ir atcelti?
Tas lielā mērā ilustrē valsts administratīvās vadības izpratni par kultūras un radošās industrijas funkcionēšanu. Covid pacientam, kas pusotru gadu pavadījis komā, prasīt, kāpēc nākamajā mēnesī pēc pamošanās tas nav atgriezies darbā? Kādi gan varētu būt iemesli nestrādāt un nepelnīt ar pilnu jaudu?
Šādi precedenti liek ar bažām raudzīties uz gaidāmo rudeni un atbalstu kultūras pasākumu rīkotājiem, pieņemot, ka atkal būs mēģinājums saņemamo atbalstu sasaistīt ar iepriekšējo triju mēnešu apgrozījumu.
Ierobežojumu un neierobežojumu diskurss pandēmijas laikā jau pieradinājis pie domas, ka cilvēktiesības Latvijā pirmkārt saistās ar tiesībām iepirkties – kad un kurš drīkstēs doties uz lielveikalu un kādas preces ir pirmās nepieciešamības preces.
Publiski kultūras pasākumi šajā valdības prioritāšu sarakstā nav atrodami pirmajās divās lapās. Kultūras ministra darbība un publiskie paziņojumi uzrāda valdības rūpes arī par kultūras nozari. Tomēr rūpes par epidemioloģisko drošību lika ļoti lēni saskaņot un atvērt kultūras nozari šajā vasarā.
Ja skatās uz pandēmiju kā krītošu parādību, kas būs cauri līdz rudenim un līdz ar vakcināciju, tad to varētu saskatīt pat kā valdības viedumu – novilcināt visa atvēršanu, lai padarītu situāciju epidemioloģiski maksimāli drošu. Taču, ja mēs prognozējam jaunus pulcēšanās ierobežojumus no 2021. gada rudens, tad tie ir nepiedodami zaudēti mēneši, kas būtu ļāvuši Latvijas sabiedrībai uzlabot mentālo veselību vasaras laikā, pirms jaunas iegrimšanas ziemas lokdaunā.
Ilustratīvs uz šā fona bija starpgadījums, kā Ministru kabinets aizmirsa iedot finansējumu Radošo personu nodarbinātības programmai VKKF: paziņojumi presē par finansējuma piešķiršanu jau bija notikuši, konkurss jau bija izsludināts, konkurss jau bija noticis, rezultāti jau bija publicēti, un tad atbalsta saņēmēji pārskaitījuma vietā saņēma vēstuli, ka naudas pagaidām nav, bet droši vien tā būs augusta beigās.
Kad krievu dzejnieks Josifs Brodskis septiņdesmitajos gados emigrēja uz ASV, cits dzejnieks emigrants, Česlavs Milošs nosūtīja viņam iedrošinošu vēstuli: “Es saprotu, Brodski, ka jūs stipri nervozējat, ka jūs ārkārtīgi uztrauc tas, vai būsit spējīgs turpināt nodarboties ar savu radošo darbību ārpus dzimtenes. Ja nebūsit uz to spējīgs, nekrītiet šausmās, jo tā ir noticis ar ļoti daudziem.” Un noslēgumā piebilda, ka ja nu tā notiks, tad neko darīt, tad tā būs viņa tiesa.
Atgriežoties pie sākuma salīdzinājuma starp pandēmiju un Otro pasaules karu, piekrītu, ka pandēmiju nevar salīdzināt ar aktīvu karadarbību. Taču bēgļu gaitām un emigrācijai radošām personām šis pēdējais pusotrs gads ir bijis ļoti līdzīgs – sākot no lieguma nodarboties ar profesiju publiski līdz grūtībām sastapt savu auditoriju neskaidrības un baiļu laikos.
Un vai kādreiz mums vēl izdosies atgriezties tajā pasaulē, no kuras mēs emigrējām 2020. gada pavasarī? Brodskis Krievijā tā arī neatgriezās, arī pēc 1991. gada ne. Un līdzīgi varētu būt ar kultūras nozari, ka pirmspandēmijas kultūras dzīvē mēs vairs nespēsim atgriezties. Jo laiks būs cits, mēs būsim citi, un arī kultūras patēriņš būs mainījies neatgriezeniski.
