Kas govs pļeku nebaidās 0
– Aptuveni 70 govju, 70 teļu un 70 hektāru zemes, – “Celmu” īpašniece Inga Celma noapaļo ciparus. Ar piena pārstrādi viņa nodarbojas kopš 1988. gada. – Ar piena lopkopību iet atbilstoši manam uzvārdam, – smej saimniece.
Katru dienu trešdaļu piena atdod pārstrādātājiem. Bet pirms trim gadiem ar Eiropas līdzfinansējumu tapa siera ražotne. Produkciju piegādā restorāniem, to var nopirkt arī tirgos. “Celmu” svaigpiena sieri – sāļie ar dažādām garšvielām, pikantie, kūpinātie un saldie – der gan ikdienas, gan svētku galdam. Sieru var apviļāt rīvmaizē vai miltos un cept eļļā, taisīt mērci, siera kubiciņus var likt zupā.
– Zināt, kāpēc frančiem vismazāk problēmu ar lieko svaru? Viņu ēdienkarte sastāv no trekna siera un sarkanvīna, un šī kombinācija uzlabo vielmaiņu, – tāds ir saimnieces padoms. – Ja neēd gaļu, bet gribas šašliku, liek sieru uz iesma un cep, jo tas nekūst un nepiedeg. Ja apnīk, sagriež kubiciņos un glabā saldētavā.
“Celmu” saimniecība laikam ir vienīgā, kur birojā pie sienas ir konkrētu govju portreti. Kad Bauskā notiek plenēri, mākslinieki brauc smelties iedvesmu un… paēst treknus lauku gardumus. Ingai Celmai kāda Pleskavas gleznotāja uzzīmējusi bērnu grāmatiņu “Kā melns kļūst par baltu” – par piena ceļu. – Bērniem neko neizsaka izslaukuma skaitļi un bieži vien pat siers ne īpaši garšo, bet zīmēt govis patīk visiem. Tad nu te viņi var izpausties, – stāsta Inga Celma.
Reiz atbraukuši pirmās un otrās klases skolēni. Saimniece baidījusies viņus laist kūtī, bet visi prātīgi gājuši un skatījušies uz tesmeņiem. – Man viņi šķita zinātkāri bērni, – atceras Inga, – bet, kad jautāju, ko vēl grib uzzināt, vaicāja, kāpēc nav buļļa. Es apstulbu! Teicu, ka nav. Uzreiz nākamais jautājums – kā tad tiek pie teliņiem? Teicu, ka ir tāda lieta kā mākslīgā apsēklošana. Ievilku gaisu, lai sāktu stāstīt, bet iejaucās skolotāja.
