Sajūta, ko nevar nopirkt. Saruna ar Juri Milleru 5
Ar Jura Millera vārdu jau sen nav jāiepazīstina. Kādreizējais bulvārpreses un radiožurnālists, sarīkojumu un festivālu producents, vairāku pašmāju mūziķu menedžeris, tagad – arī privāta teātra telpas īpašnieks. Lai sajustu skatuves vilkmi, nav jābūt uz tās, pietiek, ja esi iesaistīts procesā, saka Juris, reizē atzīstot – viņu vairs nesaista nelieli projekti. Jaunākais producenta izaicinājums – leģendārās Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas “Lāčplēsis” jauniestudējums un izrādes visā Latvijā no 30. oktobra.
Nerimstoši rosīgs gan skatuves, gan žurnālistikas jomā Juris bijis kopš bērnības. Skatuves dēļus bērnībā “saostījies” gan toreizējās Rīgas Pionieru pils tautas teātrī, vēlāk kādreizējā Jaunatnes teātra radītajā “Vārnu ielas republikā”. Tāpat daudz netrūcis, un toreiz septiņus gadus veco Juri mēs būtu redzējuši nebēdņa Emīla lomā – savulaik “Emīla nedarbu” kinoprovēs Juris ticis pat līdz pēdējai atlases kārtai. Par provēm saņemts pirmais “oficiālais” atalgojums. Arī tagad Jurim laiku pa laikam patīk stāties kameras priekšā – viņu redzam gan filmas “Golfa straume zem ledus kalna” epizodēs, gan sirreālajā kinostāstā “Sēņotāji”.
Nav noslēpums – sabiedriskajā telpā, medijos Juris rosījies kopš bērnības, sākot ar radio “Kāpēcīšiem”, televīzijas “Pekšņiem” mazajiem klausītājiem un skatītājiem, pēcāk jau darbojoties bulvārpresē un radioviļņos. Pilnīgi oficiāli Jura pēdējais paša veidotais radioraidījums “Radio SWH” viļņos izskanēja pirms diviem gadiem. Žurnālists smejas, gluži bez rakstīšanas iztikt tomēr nevarot, vismaz ceļojumu aprakstu formā roka laiku pa laika “paslīdot”. “Kad sakrājies, ir jāraksta,” saka Juris, kurš šoruden ieguvis doktora grādu filoloģijā.
Ar olimpisku vērienu
Viena no Jura stihijām jau krietni pasen ir rosīšanās pašmāju koncertdzīves “kreisajā pusē” – nodarbe, ko mūsdienās dēvē modīgajā vārdā “producents”. J. Millera kontā šobrīd ir gan latviešu estrādes veterānu – “Eolikas”, Ojāra Grīnberga, Imanta Vanzoviča – atgriešanās koncertu organizēšana, gan komponista Zigmara Liepiņa jubilejas koncerti pērn, gan dažādu jaunās paaudzes dziedoņu virzīšana pretim panākumiem.
Būt producentam Latvijā? Juris to dēvē par hobiju un smejas (to viņš dara bieži) – tas nozīmē darbu 25 stundas diennaktī, nomaksāt visus rēķinus un cerēt, ka būsi izkļuvis no tā ar sausām kājām. “Nervi, asaras, prieks. Brīžiem ir arī misijas apziņa. Kaut vai brīdī, kad redzu, ka Ojāram Grīnbergam, kurš ir mūsu estrādes pamatu pamats, 70 gadu jubilejā neviens neizveido cienījamu sveicienu. Uzrunāju viņu un pāris mēnešu laikā izveidojām brīnišķīgu, sentimentālu, emocionālu koncertturneju. Arī Zigmara Liepiņa jubilejas koncerti bija iespēja savā veidā pateikties tiem cilvēkiem, kuri faktiski ir veidojuši manu muzikālo bērnību. Joprojām saku paldies, ka Mirdza Zīvere piekrita iznākt šajos koncertos uz skatuves. Brīdī, kad redzēju, kā Dzintaru koncertzālē un arī pārējās zālēs, kur bijām, cilvēki ceļas kājās, kad iznāk Mirdza, ir sajūta, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu.”
Ar kādu sesto maņu nojaust vai tomēr izskaitļot, kas šobrīd uzrunā, izklaidē, interesē cilvēkus šeit, Latvijā? Juris pasmīn: “Negribu teikt, ka Millers ir ģeniāls. Ir bijušas producenta darbā arī kļūdas.”
Dzīvokļa izmēra teātris
Tiesa, Jura centieni šobrīd izpaužas arī gluži nelielos formātos. Sapnis par teātri šobrīd privāta kamerteātra telpā “64 krēsli”, ko Juris nule atklājis ne vairāk un ne mazāk kā paša dzīvoklī Marijas ielā. “2014. gadā, kad Rīga būs kultūras galvaspilsēta, paralēli lielajiem, oficiālajiem, miljonus vērtajiem pasākumiem varētu notikt arī tādi kultūras procesi, kas daudzās pasaules valstu galvaspilsētās iezīmē unikālās kultūras šķautnes katrā pilsētā. Tās ir mazās formas, kamerzāles. Vienu tādu nolēmām radīt arī mēs – mākslas telpu, kur notiek gan mazās teātra izrādes, gan muzikāli pasākumi,” stāsta Juris.
Lai gan teātra telpu atklāja Gaļinas Poļiščukas un aktiera Andra Buļa izrāde “Facebook. Post Scriptum”, jaunās mākslas telpas saimnieks noliedz, ka šajā teātrī atdzims kādreizējā “Teātra observatorija”.
Šajā sezonā jaunā mākslas telpa piedāvās gan J. Millera agrāk producētās teātra izrādes “Kailie brieži” sekotāju – komēdiju “Gumijas princis”, Ziemassvētkos koncertā uz skatuves atgriezīsies brāļi Ziemeļi, akustiskā koncertā uzstāsies Žoržs Siksna, muzicēs Niks Matvejevs. Brīnišķīgu Ziemassvētku izrādi bērniem veidos aktieris Jānis Skanis.
“Cilvēki grib gan izklaidēties, gan inteliģenti pavadīt laiku. Viena no šādām inteliģentām laika pavadīšanas formām būs izrāde par Viju Artmani, kurai libretu šobrīd raksta Andra Manfelde kopā ar Kasparu Dimiteru, bet Viju Artmani spēlēs Agnese Zeltiņa, kas Vijas Artmanes mūža nogalē strādājusi ar viņu vienā grimētavā. Šis būs ļoti interesants, personisks un intīms darbs. Redzēsim Vijas Artmanes biogrāfijas šķautnes ļoti tuvā distancē.”
Nacionālās identitātes mērs
“Šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk mūsu nācijai ir vajadzīga saliedētība, vismaz uz brīdi aizmirst par to – kur divi latvieši, tur trīs partijas. Atcerēties, ka ir kaut kas, kas ir pāri tam visam,” saka Juris, jautāts, kas bez kalendārā rakstītiem iemesliem (šogad aprit 25 gadi kopš rokoperas “Lāčplēsis” pirmuzveduma 1988. gadā) pamudinājis atgriezt uz skatuves atmodas laika leģendāro rokoperu.
Iestudējumā piedalās pilnīgi jauns dziedātāju sastāvs (Daumants Kalniņš, Juris Jope, Marts Kristians Kalniņš, Jānis Skanis, Juris Vizbulis, Ieva Sutugova, Paula Dukure, Rūta Dūduma, Beāte Zviedre, Anna Krauja-Čena, Jānis Kurševs, Miks Dukurs, Elvijs Bušs, Ēriks Zeps, Ivo Grīsniņš-Grīslis, Dāvids Kalandija, Jānis Ķirsis, Mikus Abaroniņš), pieaicināta jauna režisore Inese Mičule, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone radījusi jaunus tērpus. Hrestomātiskā darba jaunas versijas veidošana uzliek milzu atbildību pret tā iepriekšējiem un jaunajiem skatītājiem – jābūt gatavam, ka to var nepieņemt. “Nedomāju, ka es riskēju,” teic Juris. Radošā komanda savu redzējumu vasaras vidū prezentēja Mārai Zālītei un Zigmaram Liepiņam. Abi autori akceptēja, ka šis ir pilnvērtīgs jauniestudējums. Šī būs jauna versija, saglabājot autentisku oriģinālo un muzikālo materiālu, kuros nav mainīts neviens vārds un neviena nots. Muzikāli un dramaturģiski tas būs tas pats darbs, tikai ar jauniem izpildītājiem, jaunu pienesumu sabiedrībai un jaunu režisores Ineses Mičules redzējumu.
