Sajūta kā zemajā startā… Saruna ar jauno aktrisi Ievu Esteri Barkāni 1
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien Valmieras teātra Apaļajā zālē pirmizrāde plānota Edvarda Olbija pasaulslavenās drāmas “Kam bail no Virdžīnijas Vulfas” iestudējumam Ineses Mičules režijā. Laulāts pāris pusmūžā uzaicina ciemos universitātes kolēģi un viņa jauno sievu, sākot nežēlīgas mīlas un naida spēles – tajās pieredzējušie aktieri Elīna Vāne un Mārtiņš Liepa saspēlē ar jauno aktieru maiņu – Valmieras teātra kursa absolventiem Krišjāni Strodu un Ievu Esteri Barkāni, kuriem šī ir pirmā teātra sezona.
Sarunā ar Ievu Esteri – par jauno aktieru paaudzi, patiesības meklēšanu dzīvē un teātrī. “Kaut kur manī deg jautājums, kā ir iespējams savienot lielo dzīves mērogu, lielu patiesību un atdošanos lielām idejām ar veselīgu cilvēka dzīvi,” saka Ieva.
Kā jūtas īsta Rīgas meitene, nokļuvusi Valmierā?
I. E. Barkāne: Esam tur nesen ieradušies, tāpēc sajūta mainās ik pa nedēļām. Pie pilsētas nav viegli pierast, viss ir jauns. Vairāk pazīstu Limbažu pusi, jo daļa manas ģimenes nāk no Katvariem, kur ir manas vecmāmiņas lauku mājas. Valmierā jau zinu dažus ielu nosaukumus, un esmu iemīļojusi Gaujmalu, bet mazliet trūkst bāra, kur vakaros satikt cilvēkus. (Smejas).
Teātris un mēs cits citam ir tuvākais loks, kas mums tur šobrīd ir. Mēs esam jauns, kopīgs bariņš, kas nokļuvis tur – ar savu kopīgu valodu un kopīgām vēlmēm. Ir neliels apjukums un pacīnīšanās par to, kā eksistēt citā vietā, sadzīves ritmā.
Pašlaik teātris ir rekonstrukcijā – piemēram, Ziemassvētku dienā ar buldozeru izrāva teātra durvis, un, lai aizietu no mēģinājumu telpas uz Apaļo zāli, ir jāvelk zābaki, veste un ķivere. Ir sajūta – lai rastos kaut kas jauns, ir jābūt pilnīgam nulles punktam. Protams, man ir pietāte pret to, kas bijis Valmieras teātrī pirms tam, bet šobrīd ir sajūta kā zemajā startā, gaidot, lai kaut kas notiktu. Tūlīt, tūlīt izšaus…
Saikne ar Valmieras teātri jūsu kursam taču veidojusies kopā ar tā vadītāju Indru Rogu studiju laikā ar domu, ka strādāsit Valmierā.
Protams, braucām uz izrādēm, Valmieras teātra aktieri laiku pa laikam atbrauca pie mums uz kādu eksāmenu. Kad Indra Roga aizgāja no Valmieras teātra, bija neliels apjukums par to, kāda nu veidosies mākslinieciskā ideoloģija, kādā strādāsim, jo iepriekš bija ticība, ka turpināsim tajā domāšanas veidā, kādu mūsu pasniedzēji (Indra Roga un Mihails Gruzdovs. – A. K.) studijās ir ielikuši mūsos. Tagad mums ir iespēja to radīt pašiem.
Tomēr uz Valmieras teātra aktieru kursa iestājeksāmeniem gāji apzināti – uzreiz pēc Rīgas Franču liceja?
Teātris man vienmēr ir bijis kaut kur līdzās. Kopā ar ģimeni daudz gājām uz Jauno Rīgas teātri, atceros arī Valmieras teātra “Raudupieti” viesizrādē Rīgā. Teātris mani vienmēr bija interesējis, un diži par citām profesijām nemaz nedomāju. Ja būtu izkritusi eksāmenos, nemaz nezinu, ko tajā gadā būtu darījusi! Daudz nepārdzīvotu, bet arī nezinātu, ko darīt tālāk.
Stājāmies (Latvijas Kultūras) akadēmijā kopā ar manu labāko draudzeni Lovisu (Martu Jančevsku) – ar viņu draudzējamies kopš divu gadu vecumā, kopā gājām visādos teātra kursiņos, skoliņās, bet skolasbiedrs Mārtiņš Gūtmanis devās uz režisoriem. Es iestājos Valmieras teātra kursā, Lovisa nākamajā gadā – JRT kursā, arī Mārtiņš tagad pabeidzis režisorus. Visi kopā brīnumainā kārtā turpinām apdzīvot šo pasaulīti.
Ne visi jaunie aktieri tiek uzņemti teātru štatā. Jūties kā veiksminiece?
Varbūt par to domāju kaut kā vieglprātīgi, bet galīgi par to neuztraucos. Protams, ceri uz to un tev arī sola, lai gan laiku pa laikam izmeta – nevar zināt, cīnieties… Laikam diezgan daudz ļaujos plūdumam, lai gan pēdējā laikā mēģinu to mainīt.
Kāds teātris tev patīk?
To mums vienmēr studijās jautāja Mihails Gruzdovs – kādu teātri jūs gribat? Man liekas, tas ir tik sarežģīts, joprojām neatbildams jautājums. Iestājoties akadēmijā, biju JRT izrāžu, aktieru fane. Mācoties pie Gruzdova un Rogas, sākumā pat bija pretreakcija, jo viņi domāja kaut kā citādi – cita gaume, citi mākslinieciski kritēriji. Un lēnām tu sāc saprast, ka var arī citādi.
Piekrītu manam kursabiedram Sandim (Rungem), ka jaunajiem gribas visu apkārt izārdīt un celt no jauna, arī tad, ja beigās uzcelsi to pašu. Tā ir milzīga vēlme radīt kaut ko savu.
Kas no visa līdz šim spēlētā bijis visvairāk tavs? Viktorija Hamsuna “Viktorijā”, Avdotja Raskoļņikova Dostojevska “731. solī”, Hermīne Heses “Stepes vilkā” vai varbūt Annele Gunāra Priedes “Jaunākā brāļa vasarā”?
“Noziegums un sods” (“731. solis”, iestudējums veidots pēc F. Dostojevska darba motīviem) mums visiem bija ļoti svarīga izrāde – viss šis posms mums kā kursam. To veidojām divus gadus līdz trešā kursa sākumam – tiešām spēcīgs darbs mums katram, kad mums radās pirmā apjausma par profesiju.
Man pašai svarīga bija Līgava “Lepnajās kāzās”, jo te vienā komplektā satikās visas disciplīnas, ko bijām apguvuši. Tā ir Bertolda Brehta pirmā luga – stāsts par kāzām, kuras sagrūst, arī pavisam burtiski. Mēs spēlējam tēlu arhetipus – līgava, līgavainis, tēvs, māte. Šī loma man ir ļoti mīļa, jo man ļoti patika tā forma, kā mēs to veidojām un kā meklējām, kas, sasodīts, īsti ir Brehts, kas ir politiskais, kas – episkais teātris.
Kāda šobrīd ir tava pirmā teātra sezona?
Diezgan jiftīga! Vasaras festivālā uzvedām “Cilti”, sākām mēģināt “Kam bail no Virdžīnijas Vulfas” un tūlīt turpināsim ar “Liesmojošo tumsu”, bet pēcāk būs “Vārds” ar Reini Suhanovu. Paralēli vēl ielēcu Ineses Pudžas lomā izrādē “Smieklu sasaukšanās”.
Mazliet jau ir sajūta, ka tiek darīts ļoti daudz, bet galu galā pēc tam, kad esi strādājis no augusta līdz novembrim, zālē var ienākt tikai 34 cilvēki…
Tomēr Lielo zāli dabūju izmēģināt viesizrādēs Dailes teātrī. Kad sēdi tajā kā skatītājs, tā šķiet milzīga, bet no skatuves tu redzi katru seju! Tur nospēlējām “Meklētājus” – dzīvē apjukušus jauniešus, kuri nezina, ar ko nodarboties, kurp iet. Jau tad, kad veidojām šo izrādi, likās, ka pasaule ir mazliet “sagājusi sviestā”, bet tagad ir sajūta, ka tas notiek atkal, tikai citādi, un izrāde atkal trāpa.
Un nu – “Kam bail no Virdžīnijas Vulfas”, izrāde, kas uz Latvijas teātru skatuvēm bijusi itin bieži. Satiekas divi pāri, vecāks un jaunāks, attiecības, kurās nekas nav tā, kā izskatās. Tu spēlē Haniju, šķietami naivu jaunu sievieti.
Mūsu versijā mani sauc Zaķis, un šā vārda dažādās nozīmes te ir nojaušamas. Manu vīru Niku spēlē mans kursabiedrs Krišjānis Strods, otrā pārī – Elīna Vāne un Mārtiņš Liepa. Darbs ir traks, un visas lomas te ir lielas. Nekas tiešām nav tā, kā izskatās. Mīlestība izskatās pēc naida, bet naidu var aizsegt aiz šķietamas mīlestības. Mans Zaķis, jauna profesora sieva, manā skatījumā ir meitene, kura ir pagātnē traumēta un šobrīd ir vīram pieķērusies kā kucēns, kuru pasper nost, bet viņa atgriežas un atgriežas…
…mūsdienās tās sauc par toksiskām attiecībām.
Tādā gadījumā izrādē tās ir visiem. Viņa viņu pietur ar naudu, bet viņam ir vara pār viņas sirdi. Tāda ačgārna, bet reāla attiecību harmonija. Tomēr viņa nav muļķe, kā viņu mēdz traktēt. Patiesībā viņa ir slīpēta beibe ar asu prātu. Ļoti interesanta meitene, man ļoti patīk šī loma, no kuras vēl ilgi varēšu mācīties. Šī ir izrāde, ko ļoti gribu spēlēt. Turklāt Olbijs daļēji ir absurda dramaturgs, un absurda situācijas šajā izrādē saskatāmas ik uz soļa.
Mūžīgais jautājums – ko tur vēl meklē Virdžīnija Vulfa?
Ir korelācija starp Olbija tekstu un to, kā raksta Vulfa viņas apziņas plūsmas rakstniecības stilā. Arī lugā ir viens vienīgs vārdu ūdenskritums. Elīnai Vānei un Mārtiņam Liepam ir patiesi apjomīgs teksta daudzums, turklāt luga ir pilna pingponga vietām – ja es īstajā vietā nepateikšu “jā”, tad tālāk kaut kas var sabrukt.
Frāzi “Who’s afraid of Virginia Woolf” Olbijs esot izlasījis tualetē, uzrakstītu uz sienas, un to var saprast arī kā intelektuālu vārdu spēli – arī par to, no kā baidāmies.
Izrādē ir par bailēm nonākt pie patiesības, kas ir graujoša un iznīcinoša. Bet šo patiesību, šo “vilku”, no kā baidies, tu vari nogalināt tikai tad, ja uz to paskaties. Mēs, aktieru ansamblis, mēģinājumu procesā pat tikāmies ar psihoterapeitiem, diskutējot, kāda trauma varētu būt katram no varoņiem.
Skaudrā patiesība par tevi pašu, ko tev met sejā un ar ko tev jāsadzīvo, ir tēma, kas mani ļoti uzrunā. Daudz domāju par lielā mēroga, ideju un patiesības pasaules attiecībām ar vienkāršu sadzīvi, es to saucu par “pīrādziņu dzīvi”, kas man ir ļoti svarīga un mīļa.
Mūsu paaudzei ir kaut kāda dabiska sevis pasargāšanas vēlme, pašsaglabāšanās instinkts. Man liekas, manas paaudzes aktieri un režisori agrākā vecumā cenšas radīt veselīgas attiecības ar profesiju. Bet tāpēc manī bieži deg jautājums, kā iespējams radīt kaut ko lielā mērogā, nozīmīgu un ne remdenu, saglabājot savu “pīrādziņu dzīvi”.
Valmieras mērogs taču tev nav par mazu?
Nav mazas vietas, ir maza domāšana. Ja tevī ir šis mērogs, arī mazā vietā var piedzimt kaut kas liels un nozīmīgs. Ja esmu izvēlējusies šo profesiju un eju šo ceļu, tad to patiešām turpinu apgūt, un, lai to izdarītu, ir jāspēlē, jāmēģina. Šobrīd Valmiera mums dod šo iespēju – lielas, krutas lomas, un tas ir jāizmanto, jo tāda iespēja katram pēc skolas sola netiek dota. Tas laiku pa laikam ir jāatceras.
