“Sajūta, ka ir uzdots sirot, lai maksimāli iekasētu no “plāksteriem”,” – Aigars Rostovskis nepatīkami pārsteigts par soda kvīti pēc hokeja spēles 75
LTRK vadītājs Aigars Rostovskis sociālajos tīklos dalījies ar prieku un sašutumu vienlaikus. Viņš ir priecīgs par vakardienas hokejistu panākumiem, taču vīlies par “plāksteri”, ko pēc spēles atradis uz sava auto.
Savā “Facebook” kontā Rostovskis raksta: “Atmosfēra arēnā izcila, hokejs aizraujošs. Grūti ko vēl piebilst. Manu noskaņojumu pat nesabojāja “plāksteris” uz auto (noteikti formāli esmu vainīgs), jo auto biju pie sev piederoša dzīvokļa mājas novietojis tā, ka attālums starp pretējo brauktuves malu ir pa tuvu utt.
Tā interesantā sagadīšanas ir, ka iepriekšējos nepilnus 20 gadus šad tad tur noliku auto uz neilgu laiku, jo tur mierīgi visi tiek garām utt. Tas mājas pagalms ir kādu 7-10 min gājienā no “Arēnas Rīga”, un ir sajūta, ka ir uzdots sirot lai maksimāli iekasētu no “plāksteriem” čempionāta laikā.
Atlaušos palūgt varbūt uzlikt zīmi, ka tur nedrīkst stāvēt, jo pēc būtības tā vieta tiešām ir daudz nevainīgāka, kā daudz kur citur, kur “formāli” viss ir ok, teiksim, Juglas ielā netālu no Brīvības ielas utt.
Man ir sanācis apmeklēt daudz sporta pasākumu pasaulē, ir dažādas arēnu atrašanās vietas, piekļuves koncepti, bet kopumā tur, kur arēnas ir pilsētvidē, pasākumu dienā galvenais ir nodrošināt parkošanos, lai visi tiek uz pasākumu un nebloķē citus.
Pilsētas domā par svētkiem, kā iepriecināt apmeklētājus, kā palīdzēt nokļūt arēnā, bet nevis kā sodīt. Sporta vai mākslas notikumi nav ikdiena, un tam nepieciešams arī attiecīgs piegājiens. Daudz kur to dara centralizēti plašākā teritorijā, novirzot privāto transportu.
Es šeit nerakstu kā speciālists, bet gan kā klients, kurš vienkārši salīdzina. “Noštrāfēt”, iekasēt, sodīt noteikti ir daudz vienkāršāk, nekā Rīgu padarīt par daudz konkurētspējīgāku vietu investīcijām, iedzīvotājiem, viesiem utt.
Amsterdamā, cik man zināms, vispār pa dienu strādā viens pilsētas vadītājs, pa nakti – cits. (Iespējams šobrīd tas ir mainījies, bet stāsts ir par to, ka pilsētas cīnās par saviem pavalstniekiem, viesiem utt., lai visiem būtu maksimāli komfortabli.) Citādi visādi atzīstu savu vainu, auto tur vairs nelikšu, un mana soda nauda aizies gan jau kādiem stabiņu mazgātājiem, “digitalizētājiem” vai citiem šīs kritiski vāji pārvaldītās pilsētas pietuvinātajiem.”
