Sajūta kā centrifūgā. Snovbordists ar olimpisko sapni Toms Petrusevičs 0
Gulēšana uz grīdas aukstā istabā, naktsmāju meklēšana pie konkurentiem, stopošana, lai nokļūtu uz treniņu – snovbordistam Tomam Petrusevičam ceļā uz mērķu piepildīšanu nākas iet cauri pamatīgiem pārbaudījumiem ne tikai trasē, bet arī sadzīvē. Viņš ir tuvu tam, lai kļūtu par pirmo Latvijas snovbordistu, kas kvalificējies olimpiskajām spēlēm.
Tieši Petrusevičs kā pirmais no mūsējiem iegrieza ziemas sezonas karuseli, Pasaules kausa posmā Jaunzēlandē ierindojoties 36. vietā sloupstailā. Drīz pēc atgriešanās viņš ierodas uz interviju un fotogrāfe lūdz parādīt kādu interesantu pozu. Ko jūs domājat – 25 gadus vecais puisis izņem no kabatas telefonu, atslēgas un trīs reizes apmet atmugurisko salto. Tas viņam ir tik vienkārši kā citiem – pietupiens. Žēl, ka laikrakstā lidojums nav atrādāms.
“Tas, kur šobrīd esmu ticis, ir smaga darba rezultāts. Treneris Inārs Bīrmanis saka – ja vari uztaisīt salto, atspēriens snovbrodam ir ļoti labs, tas ir ārkārtīgi svarīgi. Mans lielākais trumpis ir neatlaidība un mērķtiecība, lielu mīnusu nav, bet trūkst finanses, lai nodrošinātu kvalitatīvus treniņu apstākļus un konkurētu ar lielvalstu sportistiem. Piemēram, Austrijā notiek nometne, kurā piedalās labākie sportisti. Izmaksas ir 250 eiro dienā, tie, kas nespēj samaksāt, brauc pa parasto trasi, kur jāgaida rindā 20 – 30 minūtes, tramplīni ir mazāki un nav tik labā kvalitātē,” stāsta Toms.
Esi pabijis nometnē ar lielajiem dūžiem?
Tādā nē, bet šovasar patrenējāmies Kalifornijā, kur bija uzbūvēts sniega tramplīns ar piepūšamo nosēdienu, lai samazinātu traumu risku. Spontāni izlēmām aizbraukt, lai gan naudas nepietika un esot ceļā nezinājām, kur paliksim, domājām, ka gulēsim mašīnā. Austrijas izlase vienu nakti paņēma pie sevis, pie angļiem apartamentos braucām taisīt ēst. Divas naktis noīrējām viesnīcu, jo sapratu, ka neizturēšu – esmu pārāk noguris. Ja nebūsi izgulējies, tad no nometnes īstas jēgas nebūs.
Attiecības snovborda vidē ir tik labas vai viņi tevi pagaidām neuztver kā nopietnu konkurentu?
Ja redz, ka esi normāls džeks, tad jā – palīdz. Daži sportisti izturas ieturēti, bet kopumā visi ir draudzīgi, reizēm padalās ar informāciju. Pagājušajai sezonai vajadzīgais budžets bija 50 tūkstoši, bet savācām tikai pusi, līdz ar to uz labākajiem treniņu apstākļiem nevarējām cerēt. Austrālijā dzīvojām pie vienas latviešu ģimenes, ko Inārs atrada “Facebook”, viņi iedeva mašīnu, pabaroja. Tur pārtika ir divas, trīs reizes dārgāka nekā Latvijā. Pusotru mēnesi gulējām uz grīdas, tur ir ļoti slikta siltināšanas sistēma, mājas vēsas. Naktī reāli auksts, tieši pirms sacensībām saslimu. Mēs esam nabadzīgākā izlase no visām, kas startē Pasaules kausā. Šveicē treneris mēnesī saņem tikpat daudz, cik Inārs gadā.
Izklausās, ka tev nākas iet caur uguni un ūdeni, lai piepildītu olimpisko sapni.
Mūsu sapnis aizsākās Gaiziņā, gribētos, lai viens no pieturas punktiem būtu Phjončhanā, tikt elitē. Dauzi domā, ka snovbords joprojām ir ballīte, taču esam neatlaidīgi. Grūtības norūda.
Tu saki – ballīte, bet paskatoties, kādus trikus izpilda snovbordisti, tas ir ārprātīgs augsts līmenis.
Pēdējos gados triki kļūst aizvien sarežģītāki. Agrāk trīs apgriezieni ap savu asi skaitījās tādi, ka vari uzvarēt sacensības, tagad ir trīskāršie un arī četrkāršie salto. Sajūta kā centrifūgā. Ātrums līdz 90 kilometriem stundā, lēciena augstums ir kā trīsstāvu mājas augstumā un 30, reizēm 40 metru tālumā. Esot Latvijā daudz trenējos svaru zālē, skeitbordā, eju uz kikobksu, jo tas pēdējā laikā snovbordistiem kļuvis ļoti populāri. No daudz kā jāatsakās, lai tiktu līdz augšai – burziņiem, alkohola. Inārs izvirzījis noteikumu, ka jāievēro sausais likums, un es to respektēju. Viņš ir arī mans menedžeris, izgājis masāžas kursus un palīdz kā fizioterapeits, filmē un montē video ar maniem braucieniem. Ziedojas, izdara visu nepieciešamo.
Aplūkoju vairāku Pasaules kausa posmu protokolus un tur faktiski bija tikai uzvārdi no valstīm, kurās ir kalni. Kurā brīdī puisis no Mežciema izdomāja, ka grib piedalīties olimpiskajās spēlēs?
Pirmo reizi uz dēļa uzkāpu 12 gadu vecumā – vecāki aizveda uz Kaķīškalnu un stundas laikā iemācījos diezgan daudz. Āķis bija lūpā, nevarēju sagaidīt rudeni. Nākamajā ziemā reizi nedēļā braucu uz Milzkalni, Ziemassvētkos man uzdāvināja dēli, ar čomiem arī pagalmā vizinājos, braukāju uz kalnu Nītaurē, kur neviena cita nebija. Man patīk adrenalīns, lidināties pa gaisu. Vecāki nav sportiski, es vienīgais ģimenē izvēlējos šādu ceļu. Pirmsākumos vienkārši braucu, piedalījos sacensībās. Inārs ar Jāni Mellupu izveidoja Latvijas izlasi un pirms pieciem gadiem uzņēma mani, kopš tā brīža uzlaboju līmeni un sāku ticēt, ka man ir iekšā. Profesionāļi gadā uz kalna pavada desmit mēnešus, mums agrāk bija četri, pieci, bet tagad ir jau septiņi, astoņi. Es tajā kompānijā jūtos komfortabli, jo līmenis ir līdzvērtīgs. No Baltijas es vienīgais esmu izsities.
Kas tev jāizdara, lai nokļūtu olimpiskajās spēlēs?
Bigairā un sloupstailā viens no atlases kritērijiem ir izpildīts – vienreiz tikt Pasaules kausā labāko trīsdesmitniekā un dabūt 50 FIS punktus. Vēl ir tas, ka uz 21. janvāri olimpiskajā rangā jābūt pirmajā četrdesmitniekā, šobrīd esmu 47. Iepriekšējā sezona bija smaga – janvārī esot labākajā formā noķēru Epšteina-barra vīrusu, visu laiku jutos noguris, braucot pie stūres pulss bija 170. Organisms bija nokauts, bet es esmu tāds – ja varu startēt, tad startēju, ir bijis tā, ka braucu ar plēstu kājas muskuli, daļēji sarautām saitēm plecā. Bet par laimi pēc sezonas divu mēnešu laikā izdevās uzvarēt vīrusu un tagad vairs sekas nejūtu. Vienīgi pasaules čempionātā kritu un salauzu ribas skriemeli, no gultas knapi varēju piecelties, bet Inārs tā sasmīdināja, ka bija jādzer pretsāpju tabletes.
Tu esi pārliecināts, ka spēsi kvalificēties Phjončhanai?
Ja varēsim turpināt treniņus tādā garā kā šobrīd, tad ir visas iespējas. Oktobrī Šveicē pirmo reizi būšu nometnē kopā ar labākajiem. Plāns ir braukt uz visiem Pasaules kausa posmiem, bet jāskatās, kā būs ar naudu, jo Ķīna un ASV izmaksā dārgi.
Olimpisko trasi veidos latviešu meistari. Tas tev ir plusiņš?
Grūti spriest. Var uzzināt ātrāk, kāda būs trase, bet sapratu, ka būs līdzīga kā iepriekš Pasaules kausā. Es viņu veidotās trasēs esmu braucis tikai Latvijā, bet zinu, ka mūsējie izceļas ar kvalitāti. Trases apskatu ieliek nedēļu pirms sacensībām un tad vari apmēram saprast, ko taisīsi, bet parasti ir tā, ka realitātē daudz ko no idejām nākas mainīt. Vienreiz sacensībās lēcienā samisējās un nosēdos ar pretējo kāju, mainīt nedrīkst, jo tad ņem punktus nost, un sekundes laikā jāizdomā, ko darīsi – jābūt rezerves plānam. Parku veidotāji bieži pārcenšas – uzbūvē tādus tramplīnus, ka daudzi sūdzas. Tā bija arī Jaunzēlandē, kur skatītāji tik noelsās par kārtējā dalībnieka startu. Tu stāvi nākamais un sajūta ir kā kara laukā.
Tavā “Facebook” profilā ierakstīts, ka pārstāvi “Nitro snowboards”. Pastāsti, kas tas ir?
Tā ir kompānija, kas mani atbalsta ar inventāru, ar finansēm vēl nē, bet laika gaitā sevi pierādot viņi sāks skatīties. Latvijas snovborda tirgus gan nav tik liels, līdz ar to uzņēmējiem tas nav tik interesants un atbalstītājus grūti atrast.
Pa sacensībām Eiropā braucat ar mašīnu?
Pēdējā laikā ir tā, ka aizlidojam un tad īrējam mašīnu. Inārs māk atrast izdevīgākos variantus. Vācijā, Austrijā un Šveicē vilciena biļetes ir ļoti dārgas, par to pašu naudu var mašīnu noīrēt.
Lasīju, ka ārzemēs dzīvojat viesģimenēs nevis viesnīcās.
Pārsvarā nedzīvojam braucēju viesnīcās, tā vietā īrējam dzīvokli “Airbnb” vai atrodam latviešus, kas mūs var izmitināt, arī Jaunzēlandē palikām pie latvietes Sandras, kurai bija pieejamas divas brīvas istabas. Tā bija ekstra, jo tik lielu laiku dzīvojot vienā istabā jau krītam viens otram uz nerviem. Pirms tam Austrālijā mitām mazā istabiņā, kurā mantām nebija vietas, gulējām divstāvīgā gultā, kas grozoties čīkstēja un otrs visu laiku modās. Domāju, ka daudzi citu valstu sportisti tādos apstākļos jau būtu metuši mieru, bet, lai cik grūti būtu, skatāmies uz visu pozitīvi.
Pēc karjeras beigām droši varēsi rakstīt grāmatu par saviem piedzīvojumiem.
Teicu Ināram, lai raksta. Viņš man ir kā mentors, jo dažreiz tiešām ticība pazūd. ASV reiz dzīvojām mazā dzīvoklī viesistabā kopā ar amerikāni, ar kuru sazinājāmies caur vienu snovbordisti. Es gulēju uz dīvāna, Inārs uz matrača, kurš saplīsa. Tad visu laiku mainījāmies, un tā mēnesi. Pirmajā nedēļā stopējām garām braucošās mašīnas, jo pašiem nebija naudas īrei. Dzīvojām meža vidū, vajadzēja aizkļūt līdz pilsētai un tad tālāk vēl stundu braukt ar autobusu. Tai grāmatai kulminācija būs brīdī, kad sasniegsim mērķi – nokļūsim olimpiskajās spēlēs.
Ceru, ka tev tas izdosies. Vai plānā ir arī Pekinas spēlēs 2022. gadā?
Ja aizbrauksim uz Koreju, tad jāturpina. Braukt var tikmēr, kamēr ķermenis tur. Ja ieguldi darbu fiziskajā sagatavotībā, tad vari startēt, dažs arī 40 gadu vecumā brauc diezgan iespaidīgi. Ir jau ne tikai sacensības, bet video filmēšana – snovbordā var izpausties dažādos veidos. Var gadīties tā, ka mentāli nevar izturēt slodzi, kritienus, to, cik ātri attīstās snovbords – netiec tam līdzi. Jo vecāks paliec, jo vairāk domā, sāc apsvērt riskus. Kamēr jauns, tikmēr gāz un nedomā. Nokritīsi, aizbrauksi uz slimnīcu, salabos tevi un brauksi tālāk. Bet traumas mentāli ietekmē un laika gaitā tas atstāj iespaidu. Visu laiku daudz jāstrādā, lai būtu pārliecināts par sevi.
Toms Petrusevičs
Dzimis: 1992. gada 20. jūlijā
Augums: 1,74 m
Svars: 69 kg
Nodarbošanās: snovbordists
Discplīnas: big air, slopestyle
Izglītība: Rīgas Juglas vidusskola
Ģimenes stāvoklis: Neprecējies
Vaļasprieks: filmēšana, skeitbords, kikbokss
Lielākie panākumi: Eiropas kausa kopvērtējumā 1., 2. un 3. vieta, Pasaules kausa posmos – 18. vieta big air, 19. vieta slopestyle.
