Sajust spārnu vēju 0
Cesvaines pilī apskatāma Ineses Jakobi tekstilmākslas izstāde “Vēdināšana”. Mēs atkal kāpjam pa skaistajām koka kāpnēm uz Cesvaines pils otro stāvu. Ir pagājuši desmit gadi, kopš to skāra uguns nelaime, un otrais stāvs apmeklētājiem visus šos gadus bija slēgts.
Tas vēl joprojām nav atjaunots sākotnējā izskatā, taču tagad ir pielāgots kādam īpašam nolūkam – šādos ekstrēmos apstākļos, kad visur vēl redzamas deguma pēdas, ir atklāta mākslinieces Ineses Jakobi desmit lielu darbu izstāde. Skaudrā dzīves un mākslas īstenība te tagad skatāma vienuviet, un nav brīnums, ka gaisā jūtams īpašs spriegums.
Ikviens savā nodabā var aplūkot ne tikai izcilus mākslas darbus, bet izstaigāt arī savu dzīvi un atrast tur paralēles. Iespējams, arī mūsos ir kādas ilgi slēgtas telpas. Un, kad tu beidzot tajās sadūšojies ieiet, atklājas pilnīgi cita aina. Mēs nereti baidāmies no savas pagātnes, kaut gan tieši tur meklējams tas, kā pietrūkst tagadnē. Izstādē ir darbs ar nosaukumu “Spārni” – pa visu kādreizējās klases telpu izplesti spārni, viens – melns, otrs – balts. Un gluži fiziski sajūtams spārnu vējš. Kas ikdienā mums apgriež spārnus? Vilšanās, pazemojumi un atsvešinātība rada negatīvus sasprindzinājumus, kas nemanāmi pāraug depresijā. Lai tas nenotiktu, ir apzināti sevī jākopj sajūta, kāda ik gadu mēdz būt pirms Vasarsvētkiem. Kad vēl nav izmantotas visas iespējas un nav piepildīti visi apsolījumi. Kad lapas vēl ir maigi zaļas, neizgrauztas un neapputējušas.
Gobelēns “Pergamenti” (atkal melns un balts!) man asociējas ar 2002. gada pils degšanu, bet māksliniece teic, ka to ierosinājusi saruna par vēstures baltajiem plankumiem. Šī saruna nav beigusies vēl šodien, es domāju pēc tikko redzētās dokumentālās filmas “Latviešu leģions”.
Mākslai piemīt brīnumaina spēja atvērt mums logu uz kaut ko pavisam atšķirīgu. Mēs taču uz pagātni arī lūkojamies it kā vienā virzienā, bet katrs to redzam mazliet citādi.
Mākslinieces Ineses Jakobi izstādes ideju Cesvaines novada muzeja vadītāja Daiga Matroze nebūtu spējusi tik neparasti īstenot bez spārnu sajūtas, ko viņai deva mākslas darbi. Šāda brīnumaina mijiedarbība kultūras laukā nav nekāds retums. Lai notiktu labas lietas, šīs vasaras lozungs varētu būt – sajust spārnu vēju.
