“Mūs uzrunāja nomaļš, aizaudzis zemesgabals bez elektrības pieslēguma.” Rīdziniece Iveta Blodone, kura pārcēlusies dzīvot uz Kurzemi 5
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīze” sāk publicēt Ivetas Blodones romānu “Meli un porcelāns”.
Iveta Blodone par sevi saka: “Lai gan uz zemes stāvu diezgan stabili, esmu arī labticīga sapņotāja, laikam tāpēc bieži piedzīvoju dažādus neizskaidrojamus notikumus.” Iveta augusi ārstu ģimenē, arī pati ieguvusi ārsta grādu, bet nu jau daudzus gadus strādā farmācijas nozarē.
“Meli un porcelāns” – romānam gan sākumā bija pavisam cits nosaukums – sākās kā impulss, priecājoties par skaistajiem traukiem paziņu ģimenes plauktā. Tad traukiem pievienojās cilvēciski personāži, kuri sāka vīt dažādas intrigas, un rau – pie lasītājiem nonākusi jauna grāmata, kura turklāt saņēmusi balvu “Vakara romāna 2021” konkursā.
Vispirms mazliet par jums pašu – kas ir Iveta Blodone, kas jūs saista? Vienīgais, ko par jums var izsecināt no sociālajiem tīkliem, kuros mūsdienu ļaudis pavada labu daļu savas dzīves, – ka esat rīdziniece, kura pārcēlusies dzīvot uz Kurzemi…
Patiesi, sociālajos tīklos es par sevi neko daudz nerakstu. Esmu tipiska rīdziniece, bet nu jau astoņus gadus patiešām daļu savas dzīves pavadu Kurzemē – tas ir viens no tiem neizskaidrojamajiem notikumiem, par kuriem jau minēju, jo ar Kurzemi mani nesaista nekādas dzimtas saknes.
Tolaik mēs ar dzīvesbiedru bieži runājām, ka pilsētas dzīve kļuvusi pārāk skaļa un nogurdinoša. Kādās brīvdienās pa ceļam no Ventspils uz Kolku iebraucām senā ciemā, kur bija saglabājušās nedaudzas mājas, bet galvenokārt ventspilnieku uzceltas vasarnīcas.
Mūs uzrunāja nomaļš, aizaudzis zemesgabals bez elektrības pieslēguma, toties ar gadu desmitiem veidotu atkritumu izgāztuvi.
Saskatījāmies, sapratām, ka šai vietai īsta saimnieka nekad nav bijis un ka tieši mums būs jāatbrīvo tieši šī zeme no metāllūžņu kaudzēm, sadauzītiem tualetes podiem, saplēstiem auto sēdekļiem un kas nu tur vēl bija samests.
Tā mēs sākām savu dzīvi celt Kurzemē. Iegādājāmies piekabi un dažu gadu laikā izvedām visus atkritumus. Gandarījums par padarīto bija ļoti liels, es tiešām sajutu, ka zeme spēj elpot. Tad, domādami, ko darīt tālāk, izgāztuves vietā iesējām nektāraugus un iegādājāmies pirmo bišu saimi.
Pabeidzu divgadīgos kursus, nu jau man ir arī biškopes diploms kabatā, un pie mums jau dzīvo desmit bišu saimes. Kaut piejūras klimats nav bitēm ļoti piemērots, ceru, viņas pie mums jūtas labi. Bet mēs joprojām turpinām veidot savu labsajūtas dārzu. Apkārtne ir brīnišķīga, smaržojoši meži, ogu un sēņu vietas – viss, kas dzīvē vajadzīgs.
Cik viegli jums, rīdziniecei, bija iejusties? Kurzemnieki mēdz būt diezgan noslēgti pret jaunienācējiem.
Mums ir ciešāks kontakts tikai ar vienu kaimiņieni, ventspilnieci, kura ciemā pavada gada lielāko daļu. Ļoti iedvesmojoša kundze, kura savu lielo dārzu ravē dziedot, mēs tikai varam mācīties darba sparu. Citādi mēs tiešām esam nomaļā vietā un īpaši kontaktēties ar citiem nesanāk.
Vasarnīcas tur uzceltas ļoti dažādiem cilvēkiem – mums ir kaimiņš no Lielvārdes, ir arī citi rīdzinieki, tā nu kurzemniekus nemaz neesmu iepazinusi un ar izslavēto kurzemnieku lepnumu neesmu saskārusies.
Cik interesanti, ka bišu drava ir vaļasprieks. Kas jūs saista bitēs?
Laikam tas ir apbrīnojams miers un respekts pret to, cik centīgi bite cenšas padarīt sev paredzēto darbu. Sākumā, kad man tas viss bija pavisam jauns un nezināms, pavadīju vairākas stundas no vietas, ar apbrīnu vērojot, kā bites strādā, kā tiek organizēts darbs stropā, kur katrai bitei ir sava funkcija.
Protams, arī liela cieņa, jo viena darba bite savā mūžā sanes tējkaroti medus – tas tiešām šķiet apbrīnojami.
Es īsti nezinu, kāpēc sanāca, ka tās ir tieši bites, – tā laikam bija vairāk dzīvesbiedra izvēle. Viņam bērnībā bija saistība ar bitēm, un viņš ierosināja, ka izgāztuves vietā varētu sasēt tieši pretstatu – nektāraugus, doma par bitēm nāca pēc tam.
Ideja un saistība bija vīram, bet kursus tomēr jūs pabeidzāt?
(Smejas.) Jā, jā, tā sanāca. Dzīvesbiedrs vairāk nodarbojas ar smago tehnisko darbu, es esmu drīzāk iedvesmotāja, padaru tās lietas, kas ar bitēm mājās jādara, rāmīšu apstrādi un tā tālāk. Kopā mēs tiekam galā, viņām ir laba dzīve, mēs ar viņām runājam.
Bites saviem draviniekiem arī dzeļ vai pazīst jūs?
Bites mūs pazīst, bet iedzeļ diezgan bieži, īpaši man. Bet, ja nav īpašas alerģijas, tas nav bīstami, un parasti jau mēs saprotam iemeslu, kāpēc viņas iedzeļ. Tas ir iemesls iedziļināties bišu psiholoģijā, saprast, ko esi ne tā izdarījis vai bijis nepareizajā garastāvoklī, ejot pie bitēm. Biškopju mūsu mazajā Kurzemes ciemā ir pat vairāki, un Latvijā kopumā daudz.
Domāju, cilvēkiem bišu turēšanā vairāk patīk pat ne iespēja iegūt medu – ja neesi profesionāls biškopis un nepelni ar šiem produktiem, tas ir ļoti dārgs hobijs. Ļaudis to vairāk dara, lai iegūtu mieru, tas ir kā dabisks pretstresa līdzeklis – skaties uz bitēm un saproti, ka viss ir pavisam citādi, nekā šķiet pirmajā brīdī.
Vai bites palīdzējušas arī pandēmijas posmā?
Jāsaka, viss, kas notiek laukos, novērš domas no realitātes – mēs tur sākām dzīvot ar domu, ka vēlamies baudīt atpūtu no trokšņainās pilsētas, un bites tiešām palīdz aizmirst visas negācijas un agresiju, kas šobrīd mēdz būt sastopama sabiedrībā. Bites gan pa ziemu guļ, tikai tagad sāk izlidot, bet pandēmija turpinās…
Lielākoties rakstītāji arī paši ir kaislīgi lasītāji. Kāda veida grāmatas jums šķiet interesantas?
Biju tipisks padomju laika bērns, lasīt iemācījos pirmsskolas vecumā, plauktos mani visvairāk interesēja biezākās grāmatas. Mani vecāki ir ārsti, vecvecāki no mammas puses arī bija ārsti, tāpēc plauktos vienmēr varēja atrast daudz medicīnas grāmatu, tās man patika lasīt un pārlasīt.
Savukārt otra vecmāmiņa bija skolotāja, viņa man mācīja cieņpilnu izturēšanos pret grāmatām – lasīt drīkstēju tikai pie galda, nedrīkstēja burzīt vai aizlocīt lapas, un iespēju robežās es šos noteikumus cenšos ievērot arī patlaban. Mani visvairāk aizrauj dzīvesstāsti, ceļojumi, piedzīvojumi, arī detektīvi. Katrā ziņā ļoti piedomāju pie tā, lai viss, ko es klausos, lasu un skatos, palīdz man pamanīt skaisto, gaišo, priecīgo. Noteikti nekad nelasu un arī nerakstu pirms naktsmiera, centos no tā izvairīties, jo pēc tam nakts vairs nebija sevišķi mierīga.
Kā nonācāt pie domas par rakstīšanu – vai tas bija spontāns lēmums vai, iespējams, jau agrāk bijāt mēģinājusi rakstīt, tikai nebijāt saņēmusies rakstāmo pabeigt?
Romāna sākums bija vienkāršs impulss – esmu pazīstama ar vienu ģimeni, kurai pieder iespaidīga porcelāna kolekcija, un kādā pavisam parastā dienā sajutu, ka man gribas par šiem skaistajiem traukiem uzrakstīt. Kad tas bija paveikts, šķita, ka varētu turpināt un iesaistīt varoņus, attīstīt konfliktus un situācijas. Ļoti ar to aizrāvos, un tā tapa mans “sajūtu detektīvs”.
“Meli un porcelāns” jau nav nekāds īstais kriminālromāns – mazliet elegances un šarma, mazliet melu un ilūziju un daudz mīlestības. Šis bija mans pirmais apzināti rakstītais darbs, tāpēc prieks par augsto atzinību konkursā bija ļoti liels.
Strādājat medicīnas firmā “Bayer”, kas pirmo reizi savā 160 gadu pastāvēšanas laikā pievērsusies vakcīnu izstrādei. Daudzi, kā es, nepacietīgi gaida brīdi, kad varēs vakcinēties un dzīvot puslīdz normāli. Citi apgalvo, ka vakcīnas vispār, bet pret kovidu izstrādātās īpaši, ir labākajā gadījumā nevajadzīgas, sliktākajā – bīstamas. Kurā pusē esat pati?
Piederu tai cilvēku grupai, kura uzskata, ka šobrīd pasaule tiešām ir bezgalīgu pateicību parādā zinātniekiem, kuri jau daudz paveikuši vakcīnu izstrādē un vēl turpina savu darbu, jo šis viltīgais vīruss vēl kādu laiku būs dzīves daļa. Es pavisam noteikti uzticos jebkurai Eiropas Zāļu aģentūras apstiprinātai vakcīnai, jo pati strādāju zāļu reģistrācijas jomā jau 20 gadus, tādēļ labi zinu, ka gan farmācijas uzņēmumiem, gan pārvaldības institūcijām zāļu drošums ir pirmajā vietā. Tie nav tukši vārdi, bet tiešām ļoti liela atbildība.
Vēl man šķiet, mums šajā ne vieglajā laikā vajadzētu atcerēties, ka imūnsistēma ir smalks, unikāls instruments un ka mēs daļēji varam to ietekmēt ar savu attieksmi pret dzīvi. Spļāviens sejā policistam, ārstu vai valdības nolādēšana nevienam vēl nav imunitāti uzlabojusi. Es tiešām vēlu ikvienam mūsu sabiedrības cilvēkam spēju sajust patiesu prieku par dzīvi un neaizmirst arī elementāru sociālo atbildību. Tā laikam visprecīzāk varu formulēt savu viedokli par to, kas šobrīd notiek pasaulē.
