“Sajust pasaules elpu!” Saruna ar LTV kultūras redakcijas vadītāju Ievu Rozentāli 7
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Svētdien, 30. oktobrī, Latvijas Televīzija (LTV) pulksten 21.05 no Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) pārraidīs starptautiskā jauno vokālistu konkursa “Operalia” finālu. Pasaulē prestižā vokālistu konkursa svinīgajā noslēguma koncertā dalībnieki uzstāsies kopā ar Latvijas Nacionālās operas orķestri, savukārt pie diriģenta pults redzēsim pasaulslaveno dziedātāju un diriģentu, “Operalia” dibinātāju Plasido Domingo.
Par to, ka Latvijā pēdējos gados arvien biežāk varam lepoties ar pasaules mēroga aizraujošām klasiskās mūzikas koncertu un notikumu pārraidēm, varam pateikties arvien erudītākiem mūsu televīzijas profesionāļiem, kuri gādā par augstākās raudzes kultūras pārraižu veidošanu. Jau gandrīz desmit gadus LTV kultūras redakcijas vadītāja ir Ieva Rozentāle, ar patiesu aizrautību rūpējoties par to, lai Latvijas skatītājus priecētu gan pasaules kultūras aktuālā elpa, gan par to, lai arī mūsu kultūras procesus ievērotu pasaulē.
Ieva, vispirms jāpavaicā jums kā ilggadējai kultūras jomas un klasiskās mūzikas ekspertei – cik liela mēroga notikums īsti ir “Operalia”?
“Operalia” ir ļoti liels notikums Latvijai! Tik liela mēroga starptautiski konkursi Latvijā bieži nenotiek. “Operalia” vēsture ir gara – šogad tas notiek jau 29. reizi, bet Latvijā – pirmoreiz. Tā aizsācējs un zīmola izveidotājs ir Plasido Domingo, ko mēs visi pazīstam kā pasaulslavenu operdziedātāju.
Caur viņa rokām iet visi konkursa dziedātāji. Lielākā daļa no tiem, kas piedalījušies šajā konkursā, teic, ka lielākais prieks ir strādāt tieši ar Plasido Domingo, jo viņš ļoti labi saprot, kā tas ir – jaunam dziedātājam uzstāties konkursā. Kaut kādā ziņā šis konkurss ir arī mūziķu tirgus. Pēc tā, kā viņi nodzied, dziedātājus attiecīgi izvēlas dažādi opernami, un viņi sāk savu karjeru. Starp konkursa uzvarētājiem ir arī Maija Kovaļevska. Vislielākais notikums tas ir pašiem dziedātājiem un opermūzikas pasaulei, bet mums, televīzijā, tas ir liels notikums tādēļ, ka ne tik bieži rādām šādus klasiskās mūzikas koncertus
Atmiņā spilgti palikusi koncerta “Dzimuši Rīgā” pārraide laikā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Kopš tā laika šādu koncerta pārraižu latiņa ir uzlikta ļoti augstu.
Rīga 2014. gadā bija pirmais atspēriena punkts, kad reāli televīzijā sākām intensīvu sadarbību ar dažādām ārzemju studijām un televīzijām klasiskās mūzikas kultūrprojektu jomā. Kopš tā laika diezgan daudz strādājam ar citu valstu studijām, ar citām sabiedriskajām televīzijām, jo sadarbība, kopīgu programmu veidošana ir televīzijas nākotne.
“Operalia” rādīs pasaulē vadošais klasiskās mūzikas kanāls “Medici.tv”. Tai sekos Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jaunā galvenā diriģenta – uzlecošās zvaigznes, somu diriģenta Tarmo Peltakoski inaugurācijas koncerts no koncertzāles “Cēsis” (LTV – 4. decembrī), ko raidīs arī Vācijas televīzija “ZDF” un “ARTE” koncertplatforma. Vācijā jau tagad viņu dēvē par jauno ģēniju.
Jādomā, ka tikt pie iespējas veidot šādas augstas raudzes pārraides nemaz nav vienkāršs.
Kopš 2013. gada darbojos starptautiskā Eiropas Raidorganizāciju apvienības (EBU) mūzikas ekspertu grupā. Mēs strādājam kopā ar vēl astoņām vadošajām pasaules televīzijām, starp kurām es pārstāvu mazāko televīziju. Tiekamies, lai veidotu kopēju domu, kā būtu jāattīsta kultūras programma, kā jāveido kopējais saturs Eiropā. Esam ļoti koleģiālās attiecībās, zinām, kas notiek citās valstīs, kas – pie mums, un varam veidot sadarbību.
Tas, ka “Operalia” notiek Latvijā, ir mūsu Operas nopelns. Savukārt mani par šo pārraidi Šēnbrunnas vasaras koncerta pieņemšanā uzrunāja “Medici.tv” direktors Erve Buasjē. “Medici.tv”, protams, varētu atsūtīt visu filmēšanas grupu un studiju, kas visu izdara, un to raidītu ārzemēs, bet šoreiz ir otra iespēja, kad par vienu no galvenajiem pārraides producentiem kļūstam mēs. Viņi ir jau novērtējuši, ka Latvijas Televīzijas projekti, kas saistās ar klasisko mūziku un arī dokumentālajām filmām, ir augstā līmenī.
Tā taču ir fantastiska iespēja – turēt roku uz Eiropas kultūras pulsa un pašai būt klāt fantastiskos notikumos, koncertos.
Visur klāt nevaru būt, bet, ja rodas tāda iespēja, braucu. Vienmēr cenšos apmeklēt mūzikas un mediju tirgu “Avant Première” Berlīnē, arī televīzijas kultūras filmu festivālu “Zelta Prāga”, kur šogad aizvedu arī mūsu filmas. Man ir bijusi iespēja piedzīvot gan Vīnes filharmoniķu Jaungada koncertu, gan šogad Andra Nelsona diriģēto koncertu Šēnbrunnas pilī – tie ir īpaši mākslas dzīves mirkļi, un man ir prieks, ka rādām tos Latvijas skatītājiem.
EBU ekspertu grupā tiekamies reizi divos mēnešos. Tieši EBU ekspertu grupā radās “Eirovīzijas gada kora” doma. Man jautāja – kas gan tur ir tāds, šajā kora mūzikā? Tikai vēlreiz un vēlreiz pārliecinot, rādot mūsu Dziesmu svētku kadrus un ierakstus, pamazām kolēģus pārliecināju, ka arī korī ir cilvēku enerģija, emocijas, spēks.
Pirmoreiz konkurss Rīgā notika 2017. gadā, pēc tam 2019. gadā Gēteborgā, bet šobrīd gatavojamies 2023. gada konkursam Zviedrijā Norčēpingā. Ir ļoti svarīgi, ka mēs neiebāžam galvu smiltīs un kopjam ne tikai savus spēcīgus nacionālos kultūras pamatus, bet arī saprotam, cik daudz dod sadarbība, lūkošanās plašāk un iziešana globālajā laukā.
Kultūras raidījumiem nereti jābalansē starp auditorijas izklaidi un profesionālu iešanu dziļumā. Kā jums tas izdevies, kopš 2013. gada vadot kultūras redakciju?
Iepriekš bija raidījumu cikls “Personības”, kam paralēli kopš 2013. gada sākām veidot to, ko sauc par televīzijas dokumentālo filmu, kas jau robežojas ar kino. Sākām ar filmām par Pēteri Vasku, Elīnu Garanču, Alvi Hermani, turpinājām ar Pēteri Krilovu, Gunāru Cilinski un citiem. Atšķirībā no raidījuma ir iespēja mūsu režisoriem un redaktoriem padomāt dziļāk, pieslēgties rūpīgāk, lēnāk. Šīs filmas dzīvo ilgi. Novembrī būs vēl divas filmas: viena par režisoru Vari Braslu (“Kā tev klājas, Vari?”), ko veido režisore Liene Eicēna un scenāriste Henrieta Verhoustinska, bet otru veido Andrejs un Henrieta Verhoustinski – par sievietes dzīvi un izaicinājumiem, sastopoties ar tādu slimību kā vēzis.
Man liekas, ka televīzijas kultūras redakcijas un mans uzdevums augsto mākslu aizvest līdz skatītājiem. Tāpēc savulaik radās projekts “100 grami kultūras”, parādot, ka kultūras dzīve notiek visos līmeņos, ne tikai elitē. Balvu “Kilograms kultūras” mēģinām attīstīt un uzlabot tā, lai tajā līdzās elitārai kultūrai būtu arī popkultūra.
Šogad, piemēram, izveidojām nomināciju “Starts”, kurā mēģinām atrast jaunus, interesantus cilvēkus, kuri kaut ko dara dažādos kultūras žanros, kuri var pārklāties. Cenšamies iziet ārpus tradicionālajām “piecu mākslu” kastītēm. Tikmēr bieži vadošie kultūras mediji ir ļoti draudzīgi un komplementāri, kas ir jauki, bet kādreiz ir jāpasaka arī tieši, varbūt skarbāk un konkrētāk. Latvijā tas nav viegli, mēs esam mazi, un visi viens otru pazīst. Līdzko atļaujies mazliet pakritizēt, vari sagaidīt, ka kāds tevi nesveicinās.
Kā padarīt plašai auditorijai aizraujošu tik specifisku žanru, kā klasiskās mūzikas koncerts?
Mēs dodam pilnvērtīgu mākslas faktu – kvalitatīvi nofilmētu koncertu ar labu skaņu, labu attēlu tā, ka tas iedvesmo cilvēku. No BBC pārņēmām tā dēvēto kartīšu sistēmu – pirms koncerta izejam cauri partitūrai, rūpīgi pierakstot katru kadru, kāds tas būs. Tā var sekot mūzikas idejai kadrā – audio pieredzi pārveidojam vizuālā. Mēs strādājam vislabākajā veidā, kādā ir iespējams, tāpēc šis ieraksts ir vērtīgs pēc daudziem gadiem.
Jūsu ikdienā vēl atrodas vieta arī kultūras procesu vērtēšanai dažādās žūrijās.
Šobrīd starptautiski esmu divās. Viens ir starptautiskais “Emmy” (“International Emmy Award”) konkurss Ņujorkā. Tas vērtē dažādus televīzijas projektus, sākot ar spēlfilmām, dokumentālajām filmām. Man tas nozīmē, ka saņemu veselu kaudzi filmu, koncertu, ierakstu, gadās arī pa Ķīnas operai vai Japānas šovam. Tas viss tiek likts kopā un rodas ļoti labs priekšstats par to, kas notiek pasaulē.
Otra balva, kurai tieši šobrīd notiek vērtēšana, ir “Rose d›Or” – speciāls konkurss, kur dažādās kategorijās tiek vērtēti televīzijas projekti. Tas dod grūdienu tam, kā varam strādāt šeit. Šobrīd, paskatoties uz to, ko dara citas valstis, redzu, ka esam tādi paši – varbūt kādreiz pietrūkst veiksmes izsisties, citreiz stāsta spēka vai problēmas. Tomēr mērķis nav uzvarēt, bet būt kopējā apritē.
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Iedvesma. Plašums. Piesātināta daudzveidība.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez dušas un bez kafijas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Starptautiskais projekts “Eirovīzijas gada koris”, parādot dažādu valstu kormūzikas tradīcijas un to, ka tā, kā dzied kori Latvijā, nedzied nekur citur.
Labākā izklaide?
Būt draugu lokā. Kino kinoteātra tumsā ar kafiju rokā. Reizēm paspēlēt klavieres. Izbaudu kultūrceļojumus.
