Sajust dzīvi, ko neredzi . Puikas SPĒKA stāsts 1
Braukt ar ūdensslēpēm, pārpeldēt Lielupi, jāt uz zirga, traukties ar motorolleru – daudziem tas pirmajā brīdī varētu likties pārāk bīstami, nedroši vai ātri. Tikai ne Georgam Tadejam Bārdam. Kamēr citi ekstremāļus atļaujas vien vērot, Georgs metas piedzīvojumus izbaudīt. Citas iespējas nav. Kopš sešu gadu vecuma viņš ir pilnīgi akls.
Bārdu mājās Jūrmalā pašlaik notiek remonts. Vecais koka nams pārtop jaunā kvalitātē, tāpēc no otrā stāva uz izbūvētajām jumta istabiņām var nokļūt pa stāvām, ļodzīgām pagaidu kāpnēm. Ejot pa tām, pirmo reizi nākas domāt par katru soli, bet Georgs par kāpņu šaubīgo stabilitāti neliekas ne zinis. Augšā un lejā joņo gluži kā vētra. Itin nekas neliecina, ka Georgs jau septiņus gadus ir neredzīgs.
Muļķīgs negadījums
Februārī Georgam Tadejam Bārdam palika 13 gadi.
Redzes problēmas puisim sākās piecu gadu vecumā, kad viņš nejauši spēlējoties trāpīja sev ar karoti acī. – Diezgan muļķīgi, – komentē Georga māte Aivija Bārda. Sākumā viņa bija norūpējusies, kā izskatīsies savainotā acs, taču nelaime izrādījās lielāka.
– Mēs darījām visu, ko ārsts teica, bet acis ir saistītas un slimība skāra arī otru aci. Ārsti to sākumā neredzēja, pēc tam slēpa, – stāsta Aivija. Izrādījās, ka Georgam ir simptomātiskā optomija – reta slimība, kad viena acs iznīcina otru.
Aivijas darbs ir saistīts ar biežiem komandējumiem uz Krieviju. Nelaime notika novembrī. Kad situācija kļuva patiešām kritiska un Latvijas ārsti vairs neviesa nekādu cerību, nākamā gadā augusta sākumā Aivija izšķīrās Georga redzi uzticēt Krievijas ārstiem. Lai gan viņi darīja visu iespējamo un pat neiespējamo, augustā vienu aci nācās izņemt. Tad notika cīņa par otru.
Aivija bija apņēmusies šo cīņu izcīnīt līdz brīdim, kad dēlam paliks septiņi gadi un viņš sāks skolas gaitas, taču tas neizdevās. Palīdzība tika meklēta arī pie Londonas ārstiem, taču tie baidījās riskēt un operēt otru Georga aci. Pēdīgi Aivija gan atrada ļoti labu ārstu Krievijā, kurš uzdrīkstējās operēt, taču viņa panākumi izrādījās īslaicīgi un slimība guva virsroku. Georgs vēl vienīgi paspēja apgūt alfabētu. Pašlaik puisis neredz arī gaismu.
Parasts bērns
– Es ilgu laiku neticēju. Domāju, ka mēs uzvarēsim. Mēs vienmēr visu uzvaram. Mēs esam veiksminieki. Kaut kādas grūtības ir jāpārvar, bet tās vienmēr tiek pārvarētas un mums paveicas, – toreizējo noskaņojumu atceras Aivija. Tā nenotika. Aivija ar Georgu devās uz Strazdumuižu, internātskolu neredzīgiem bērniem, taču ātri vien saprata, ka nevēlas, lai viņas dēls uzturas vidē, kur kopā ar neredzīgiem mācās arī bērni ar garīgiem traucējumiem. Izmisumā viņa domāja pat pārcelties uz dzīvi Londonā, kur kopš 2003. gada dzīvo Georga tēvs, bet labs paziņa ieteica viņai vērsties Vaivaru pamatskolā. 27. augustā Aivija tikās ar skolas direktori Inesi Kārkliņu, kas piekrita izaicinājumam.
Tā, pateicoties mātes neatlaidībai un veiksmei, Georgs mācās parastā skolā ar normāliem klasesbiedriem. Vaivaru pamatskolas 6. klasē viņš ir otrs labākais skolēns. Pagaidām.
Skolā puisim ir daudz draugu. Labākais no viņiem ir Niklāvs, diezgan skaļš un bieži stundās runā no vietas, bet ar viņu ir interesanti. Niklāvam padodas matemātika, un viņš labi spēlē klavieres. Pirms četriem mēnešiem Džordžs (tā Georgu sauc Aivija. – Aut. piez.) skolā iepazinās ar kādu meiteni, kas puisim patīk. Neko sīkāk Georgs nestāsta. Izdodas izdibināt vien to, ka viņa ir vienu gadu jaunāka.
Georgs nav nīkulis. Viņš piedalās visās sporta stundās un, ja nepieciešams, var sevi aizstāvēt. Džordža kaislība ir dzīvnieki. Mājās dzīvo divas šinšillas – Izabella un Teodors, kaķis Hloja un suns Hēra, bet laukos ķēve Soneta. Puisis iejūtas mežsarga lomā, nodarbojas ar jāšanas sportu, slalomu, ūdensslēpēm, brauc ar divriteni, motorolleru un nesen pārpeldēja Lielupi. Vienīgi Braila rakstāmmašīna, asistents skolā un spieķis liecina, ka viņš ir neredzīgs.
Vienas maņas netrūkst
Notikumus, kas sākās pirms septiņiem gadiem, Georgs atceras pilnīgi mierīgi. Šķiet, ka redzes trūkums viņam nesagādā absolūti nekādas problēmas. – Mainījies? Nu, mēs esam pārvākušies uz citu vietu… Es tiešam nezinu, kas ir mainījies. It kā, ja nav vienas maņas, tad attīstās visas pārējās. Tā kā es sāku zaudēt redzi pakāpeniski, tad arī pakāpeniski sāka attīstīties pārējās maņas. Es to pat nepiefiksēju, – skaidro puisis.
Telpā Georgs orientējas pēc skaņas, un nav svarīgi, cik ātri viņš pārvietojas un kur. Tā viņš jau divus gadus brauc ar riteni. – Kad es braucu, man vienkārši kāds ir priekšā. Es dzirdu un braucu viņam pakaļ, bet, kad ir kāds pagrieziens, var dzirdēt, kā mainās riteņa skaņa. Tā atsitas pret mašīnām un tad nāk atpakaļ, – skaidro Georgs.
Eholokācijas principu puisis izmanto jebkurā situācijā, arī sporta stundās. Piemēram, reiz, spēlējot florbolu, Georgs stāvēja vārtos un neielaida teju nevienu bumbiņu. – Tur taču ir drausmīga plēšanās. Mūsējie cenšas nepieļaut, lai pretinieki iesit vārtos, un tad viņi vienā brēcošā vilnī metas virsū, – spēles gaitu skaidro Georgs, – tad es saprotu, ka ir jāklausās, kur tā bumbiņa ripo.
Spieķis Džordžam vajadzīgs vienīgi tāpēc, lai cilvēki vajadzības gadījumā ievēro, ka viņš ir neredzīgs. Piemēram, brīdī, kad jāšķērso šoseja, spieķis mašīnām ir zīme, ka jāpiebremzē. Tā Georgs spēj vienatnē katru rītu pilnīgi patstāvīgi ar vilcienu aizbraukt uz skolu un doties uz veikalu, piemēram, pēc suņu barības.
Veikalus viņš atšķir arī pēc smaržas. Mīļākais ir “Dino”, kura smaržu atpazīst katrs, bet, izrādās, ka smarža piemīt arī apģērbu veikaliem un valūtas maiņas punktam. Tas smaržo pēc jaunas naudas. Savukārt apģērbu veikalu gadījumā bez smaržas liela nozīme ir arī loģikai. Ja tirdzniecības centrā ir divi vienādi apģērbu veikali, kā var pateikt, kurš ir kurš? – Nu kā, viens būs pirmais, un otrs būs otrais, – atbild Georgs.
Puisim ir arī lieliska atmiņa. Nesen novada literārajos lasījumos viņš ieguva trešo vietu. Viņa sāncenši varēja gatavoties veselu mēnesi, bet Georgam, lai iemācītos dzejoli, tika dotas divas nedēļas, un prozai pārpratuma dēļ atlika vien divas dienas.
Runājot par lietām, viņš piemin arī krāsas un izmērus. Viņam ir krāsu lasītājs, kas ar zumošu skaņu nosaka krāsas intensitāti, bet, pieliekot pie priekšmeta, nosauc tā krāsu. Saņemot rīku, Georgs ar lielu prieku esot noteicis, kādā krāsā ir viņa uzticamais draugs vācu aitu suns Hēra. Abi uzauguši kopā, un kopš mazotnes viņu starpā notiek cīņas, kas Georgam, pēc Aivijas domām, palīdz attīstīt fizisko spēku un spēju sevi aizstāvēt kautiņos.
Nekādas auklēšanās
Aivija pašlaik ir vienīgā ģimenes apgādniece. Vīrs Jānis kādreiz bija labs tēlnieks, taču pirms desmit gadiem devās panākumu meklējumos uz Londonu. Neizdevās. Pašlaik viņš ir smagi slims – vēzis pēdējā stadijā –, taču atgriezties Latvijā neļauj lepnums. Vecāki savā starpā ir atsvešinājušies, taču tēvs saikni ar Georgu nezaudē. Katru vakaru abi sarunājas Skype.
Puisim ir arī māsa Anna (29). Viņa ir politoloģe un dzīvo Rīgā, taču ar Georgu diez ko nesaprotas un ar ģimeni komunicē reti.
Aivijas darbs ir saistīts ar arhitektūras un dizaina projektiem. Bieži jādodas komandējumos uz Krieviju, daudz jāstrādā mājās. Auklēties ar Georgu laika neatliek. Tā puisim nācās kļūt patstāvīgam.
Reiz Aivija Skype esot runājusi ar kādu vīrieti, kas stāstījis, ka Strazdumuižā visi staigā ar mammu pie rokas. Georgs šo sarunu esot noklausījies un teicis, ka grib pamēģināt līdz stacijai aiziet viens pats. – Es saku – tikai ne tagad. Es nevaru tagad uztraukties. Man tagad jāraksta. Bet viņš man plijās virsū un es viņam atļāvu.
Viņš atskrēja laimīgs, ka līdz stacijai ir aizgājis, un tad es sapratu, ka tas vienkārši ir noticis, – atceras Aivija.
Dēla patstāvība palīdzējusi arī brīdī, kad Aivija reiz attapās, ka ir pazaudējusi mašīnas atslēgas, bet maks palicis mājās. – Es teicu – Georg, vai varēsi atrast manu maku, vienā no somiņām, un pats atbraukt līdz Rīgai? Tad viņš pats brauca ar vilcienu, jo vienkārši nebija citu variantu, – skaidro Aivija.
Kurš kuram vajadzīgs?
Ar ambīcijām Georgam viss ir kārtībā. Aivija stāsta, ka viņš vēlas turpināt mācības Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Nesen puiša mātei bija saruna ar kādas elitāras Rīgas skolas direktori, kas esot izteikusies, ka viņas skolā mācīsies tikai spējīgākie bērni un skola nekad neuzņems audzēkni ar īpašām vajadzībām. Attieksme pret neredzīgajiem direktorei esot bijusi gluži kā pret garīgi atpalikušiem.
Aivija uzskata, ka drīzumā elitāro skolu snobisms izzudīs: – Principā nav zināms, kurš kuram vairāk palīdz – ja tā var teikt, normālie bērni īpašajiem vai otrādi, – spriež Aivija, – tieši kopējā modelī notiek tas, ko mēs saucam par audzināšanas procesu.
Mēs šobrīd runājam par vardarbību skolā, bet šādā modelī vardarbība ir teju neiespējama.
Viņa ir pārliecināta, ka skolām nav jāgatavo izcilas zināšanu mašīnas. – Zināšanas ir mums apkārt. Svarīgi ir audzināt dvēseli, – uzskata Aivija.
