Šobrīd kaujas darbību Donbasā Ukrainas puse lielā mērā nespēj kontrolēt. Ja Luhanskas un Doņeckas “tautas republiku” pusē patiešām karo Krievijas karaspēka grupējums, tad tas nozīmē, ka pretteroristiskās operācijas štābam ir darīšana ar Krievijas armijas vadību. Kaujas darbības stratēģija šeit atbilst Krievijas armijas Ģenerālštāba formulētajai militārai doktrīnai karot nevis ar daudzmiljonu kaujas grupējumiem frontālās kaujās, bet darboties ar nelielām, kustīgām kaujas grupām. Turklāt oficiāli Krievija un Ukraina nav sarāvušas diplomātiskās attiecības, un tas nozīmē, ka Krievija uz šejieni nevar sūtīt tādas karaspēka vienības, kuras būtu identificējamas kā piederošas Krievijai. Tieši tāpēc uz Ukrainu sūta nevis pilnvērtīgas Gaisa desanta karaspēka brigādes trīs četru tūkstošu vīru lielumā, bet gan to samazinātas kopijas: 300 – 400 vīru lielas taktiskās kaujas grupas. Tās komplektētas pārsvarā no kontraktu noslēgušajiem virsdienesta karavīriem, kas bieži pat nezina, uz kurieni tiek sūtīti – viņi pilda pavēli. Šādas militārpersonas un tos pavadošo kaujas tehniku var viegli nomaskēt par separātistiem piederošu. Turklāt Ukrainas izlūkdienesti ziņo, ka Ukrainas pierobežā patstāvīgi ir izvietoti ap 50 000 Krievijas karavīru, kuri acīmredzot jebkurā mirklī var tikt iesaistīti karadarbībā šeit. Ja mēs rēķinām Krievijas militāro potenciālu bez mobilizācijas izsludināšanas un karaspēka lielas pārvietošanas, tad Donbasā Krievija varētu iesaistīt ap 100 000 vīru lielu grupējumu. 17