Anda Līce: Visapkārt redzam tik daudzus absolūti no visa brīvos, ka nav jābrīnās par identitātes krīzi un depresijām 9
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Citējot Hamletu, mēs bieži sakām: “Laiks izgāzies no eņģēm.” Bet varbūt no eņģēm ir izgāzies cilvēks, un tagad visu, kas pasaulē notiek, aizbildina ar laiku? Mēs taču lieliski esam apguvuši daudzus pašaizsardzības paņēmienus. Īpaši, ja tos apstiprina vēl arī kādi, kas šodien veido sabiedrisko domu.
Mūsdienās atbrīvošanās idejas prasa saraut važas, un daudzi par tādām uzskata arī saites ar vecākiem, kultūras mantojumu un Dievu. Visapkārt redzam tik daudzus absolūti no visa brīvos, ka nav jābrīnās par identitātes krīzi un depresijām, liela to daļa ir ne jau sarauto važu, bet gan pārrauto saišu sekas.
Šodien ir kļuvis populāri runāt un rakstīt par individuāciju, tas ir, katra cilvēka tapšanu par to, kas viņš ir īstenībā. Tas prasa atbrīvošanos no sociālajām lomām, maskām un dažādām atkarībām, Rietumu pasaule šajā ziņā, šķiet, ir tikusi daudz tālāk par mums.
Taču “copy paste” attiecināšana uz visām mūsu dzīves jomām, nerēķinoties ar vēsturiskajiem apstākļiem, tautu nacionālajām īpatnībām un tradīcijām, veicina kādu būtisku, laika pārbaudi izturējušu principu noārdīšanos, tas ir – iebraukšanu jaunā grāvī. Runājot par važu saraušanu, esam palaiduši garām diskusiju par nepieciešamību saglabāt saites, kas mūs notur un joprojām satur kopā.
Lasot Junga psihoanalīzes teorētiķa Džeimsa Holla tiešām vērtīgo grāmatu “Viduspāreja”, es atdūros pret šādām domām par bērniem: “…viņiem ir visas tiesības būt atšķirīgiem, un viņi mums neko nav parādā. Bērni nav nākuši pasaulē, lai parūpētos par mums, mēs esam pasaulē, lai rūpētos paši par sevi.”
Šādām tulkotām grāmatām tomēr ir vajadzīgi kādi komentāri, priekšvārds vai pēcvārds. Iedomājieties, kā jūtas tie vecie un vientuļie Latvijas ļaudis, kuri padomju laikā, kad brīvvalstu pensionāri varēja atļauties apceļot pasauli, krita vai no kājām, lai izskolotu savus bērnus.
Es zinu vairākus gadījumus, kad pieaugušie bērni ir pilnīgi sarāvuši saites ar vecākiem un nejūtas tiem neko parādā. Viņu vecāki sabeigtās veselības un niecīgās pensijas dēļ tā arī nekad neapceļos pasauli, savas drāmas viņi klusu izdzīvo šaurajos pilsētu dzīvokļos un lauku māju graustos. Pansionātos viņi netiek, jo formāli viņiem taču ir apgādnieki.
Runa nav par tiem valdonīgajiem vecākiem, kuri, pārvērzdami saites važās, saviem bērniem ir sagandējuši dzīvi. Runa nav arī par kādām noteiktām naudas summām, kas tagad būtu atdodamas vecākiem. Runa ir par cilvēcību, kas nav iedomājama bez pateicības, un dzīves norietu, kādu mēs neviens negribētu piedzīvot.
