– Bet kādas Latvijas? Vai latviešu un krievu priekšstats par to sakrīt? 26
– Visticamāk, ne. Krievvalodīgajiem vairumā gadījumu tā nav latviska Latvija, lai arī, manuprāt, daļa tomēr saprot, kāpēc mums tā ir nepieciešamība. Kas būtiski, absolūtais vairākums krievvalodīgo nevēlas, lai Latvija nonāk Krievijas sastāvā. Manuprāt, šīs ir iezīmes, uz kurām var būvēt kaut kādu saprašanās platformu. Nevajag cerēt, ka Latvijas krievu saites ar Krieviju tik drīz pazudīs. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ir pagājuši 25 gadi, bet teorijā tiek runāts par to, ka jānomainās trim paaudzēm. Mēs esam ielikuši labus pamatus, bet diemžēl Latvija nokavēja iespēju tūlīt pēc neatkarības atgūšanas radikālāk īstenot pāreju uz mācībām latviešu valodā krievu skolās. Tobrīd Krievija bija vāja, jau bija parādījusies retorika par “cilvēktiesību pārkāpumiem”, taču tai nebija starptautiskas atbalss. Latvijas valdība un Augstākā Padome tolaik baidījās no iespējamā civilā sašutuma, taču, ja mēs to būtu izdarījuši, varbūt sabiedrība to būtu pieņēmusi vieglāk.
– Vai tolaik nebija arī liela piesardzība no Rietumiem, mēģinot Latviju atturēt no būtiskiem lēmumiem? Mēs atceramies dažādas komisāru vizītes, iebildumus pret pārāk stingru pilsonības un valodas politiku. Patiesībā jau tie nav zuduši arī mūsdienās, tikai mainījuši formu.
– Es tomēr runāju par 1991. un 1992. gadu. Tas bija apjukuma laiks arī Rietumeiropā, jo mūsu sabiedrotie nebija konceptuāli gatavi, ka PSRS sabruks tik ātri. Vēl nebija izveidojies priekšstats par to, kādai jābūt nacionālajai politikai neatkarību atguvušās valstīs. Patiesībā mums tolaik rokas bija brīvākas, taču mums nebija pieredzes un tika pieļauts daudz kļūdu. Šobrīd, piemēram, Balkānu valstīm un Austrumu partnerības valstīm ir labāka situācija, jo mēs varam viņiem pateikt, ko nevajag darīt. 90. gados šādu recepšu vēl nebija. Spiediens par cilvēktiesību un nacionālajiem jautājumiem sākās ap 1993. gadu, kad Latvija izvirzīja mērķi iestāties starptautiskajās organizācijās, un tās izvirzīja Latvijai noteiktus standartus.
