Uldis Šmits: Par spīti centieniem, klimata problēmas nenokļuva uzmanības centrā 0
Parīzē notiekošā klimatam veltītā konference citkārt būtu neatslābstošas uzmanības pašā centrā. Tiesa, prese pienākuma pēc to atspoguļo, bet arvien uzradušās par klimata sasilšanu vēl karstākas aktualitātes – terora akti, bombardēšana Sīrijā un Irākā, bēgļu uzplūdi un citas, nerunājot par vietējā mērogā apspriežamo, kā valdības maiņa Latvijā.
Nav arī īpašas ticības, ka tiks pildīta konferencē noslēdzamā vienošanās, kurai vajadzētu visus mobilizēt nepārtraukti piesauktā lielā mērķa sasniegšanai, lai nepieļautu, ka vidējā temperatūra līdz gadsimta beigām pieaug vairāk nekā par diviem grādiem pēc Celsija (salīdzinot ar pirmsindustriālo ēru). Līdz šim ir ļoti daudz runāts, rakstīts un ar valdošo politiķu roku arī parakstīts, bet diezgan maz izdarīts. Stāvoklis ir tikai pasliktinājies, ja uzskatām par atskaites punktiem 1992. gada Rio Zemes samitu ar tajā pieņemto ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un kopš 1995. gada regulāri rīkotās šo problēmu risinošās konferences – tagadējā ir jau divdesmit pirmā “Conference Of Parties” (COP21). Ambīcijas šajos saietos bijušas atšķirīgas, un Parīzē tās ir ļoti lielas. Saskaņā ar pētnieku aplēsēm šo pēdējo divdesmit piecu gadu posmā CO2 izmešu apjomi, kas ir galvenais siltumnīcefekta iemesls, pieauguši no 38 miljardiem tonnu līdz 50 miljardiem. Neskaitot citus satraucošus rādītājus. Tāpēc konferences namatēvs Fransuā Olands visnotaļ pamatoti apgalvoja, ka “vēsture bargi vērtēs valstu vadītājus, ja 2015. gada decembrī viņi palaidīs garām iespēju” vienoties.
Jāšaubās tomēr, vai daudzās, piemēram, t. s. attīstības valstīs valdošie mūža prezidenti sevišķi uztraucas par globālas kataklizmas draudiem grūti pareģojumā nākotnē. Viņu rūpes ir varas saglabāšana. Vienaldzība gan nav piedēvējama salu valstīm, kurām neatkarīgi no labas vai sliktas pārvaldības draud izzušana okeānā. Tāpat kā plašām industriāli attīstīto valstu piekrastu teritorijām, teiksim, Floridā, kas jau tagad dara raizes šiko nekustamo īpašumu biznesam. Valstis savu vadītāju personā, iespējams, vienosies, lai dabūtu naudu (nosacītie Dienvidi) vai lai vismaz pagaidām izvairītos no bargā vērtējuma (Ziemeļi), taču tālāko noteiks tas, kā attīstīsies klimatu visvairāk iespaidojošās ekonomikas jomas – enerģētika, rūpnieciskā ražošana un lauksaimniecība, kuru lobijiem parasti ir ietekme valdībās un starptautiskajās organizācijās. Turklāt planētu piesārņojošo lielvalstu attieksme ir dažāda. Indija klāsta, ka Rietumiem jāpieraujas (un jāmaksā) un tagad pienākusi kārta “attīstīties” (respektīvi, piesārņot) citiem. ASV Kongresā spēka pozīcijās esošo republikāņu aprindās netrūkst skeptiķu, kas noliedz cilvēka darbības lomu klimata sasilšanā. Viņi nav pārāk ieinteresēti klausīties Baraka Obamas teiktajā, ka “esam pirmā paaudze, kura izjūt klimatiskās pārmaiņas, bet varbūt pēdējā, kura vēl spēj kaut ko lietas labā darīt”. Tomēr amerikāņi, īstenojot savus projektus, nevarēs nerēķināties ar kaimiņu Kanādas jauno valdību, kuras uzstādījumi ir krietni zaļāki nekā iepriekšējai, un arī pašā ASV pilsoniskajā sabiedrībā norit diezgan sīvas debates. Ķīnā tādas nenotiek… Savukārt Krievijā tās kļuvušas bīstamas un daudzos gadījumos Kremlim nevēlamas, tāpēc ne viens vien vides aizstāvis nonācis aiz restēm vai patvēries Rietumos, bet vairākām vides aktīvistu organizācijām piekabināts “ārvalstu aģenta” statuss. Šie “aģenti” mēdz protestēt arī pret postošām izdarībām Arktikā, ko Maskava uzlūko par piemērotu vietu karabāzu būvei un par neizsmeļamu fosilā kurināmā krātuvi.
Saistoša vienošanās, protams, ir vajadzīga. Rīcība – vēl nepieciešamāka, jo, kā sacīja Lorāns Fabiuss, “vēlāk būs par vēlu”.
