Runāt mazāk, pateikt un rakstīt īsāk! Valodnieks Andrejs Veisbergs par mūsdienu komunikāciju 0
Saīsinājumi runā un rakstos ir modernā laikmeta steigas bērni. Valodnieki to sauc par valodas ekonomiju – runāt mazāk, pateikt un rakstīt īsāk.
Latviešu valodā šie sprinteri radījuši jucekli, tāpēc ka bieži vien netiek ievērots pamatprincips – kā rakstu, tā izrunāju. Ko darīt ar nepaklausīgajiem, spriež valodnieks profesors Andrejs Veisbergs.
Sarunās un īsziņās pati diezgan bieži apstiprinājumam vai piekrišanai lietoju ok, kas ienācis kā aizguvums no angļu valodas frāzes all correct, tulkojumā – viss pareizi. Vai to varētu aizvietot ar kaut ko tikpat ērtu, bet latvisku?
Diez vai, ir bijuši dažādi varianti, bet nekas nav pielipis. Šajā saīsinājumā ir kaut kas pievilcīgs, tāpēc pārņemts gandrīz vai visās zināmās valodās. Tam ir divas formas – saīsinātā, kad rakstām OK, bet izrunājam okei. Rakstīt pareizāk varbūt pat būtu okei.
Jūs arī to lietojat?
Šad tad saku okei.
Vai saīsinājumi valodā ienāk arvien vairāk?
Saīsinājumu skaits nepārtraukti pieaug, jo mūsdienās valodas ekonomija ir viens no spēcīgākajiem procesiem. Interneta slengs būtībā balstās uz saīsinājumiem, ko sevišķi lieto jaunieši. Latviešu valodā tos darinām paši vai aizgūstam. Pēdējos pārņemam tādus, kādi tie ir svešvalodā, vai pārtulkojam un saīsinām. Visvairāk aizguvumu pie mums ienāk no angļu valodas, bet ir arī no citām. Ja sarunā par garu teikt, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, saīsinām uz VVF. To gan var sajaukt ar Pasaules dabas fonda abreviatūru WWF.
Tāpēc ka burtu w izrunājam tāpat kā v – vē. Aizgūtajos saīsinājumos lielākie gaisa jaucēji ir angļu valodas burti w, q, x, y. Kā tos lai izrunā?
Vajadzētu izrunāt pēc latviešu alfabēta, bet ir daži vārdi, kas iesakņojušies angliskotajā izrunā. Piemēram, www nav īsti pareizi izrunāt par vē vē vē, taču tas ir vienkāršāk un īsāk. Lielbritānijas televīzijas kanālu BBC vienmēr esam saukuši par bī bī sī, tāpēc diez vai izdosies pāriet uz latvisko bē bē cē.
WiFi esam raduši saukt par vai fai, ko pieskaitītu kategorijai, kur rakstām vienu, izrunājam citu. Līdzīgi kā jūsu pieminētajā ok gadījumā. Valodas tradīciju ir grūti lauzt, tāpēc ar tiem, kas puslīdz iesakņojušies, nevarēsim tikt galā, taču jaunajos aizguvumos centīsimies lietot latvisko izrunu.
Pret ko vajadzētu cīnīties?
Nesaprotu, kāpēc latīņu valodas Curriculum Vitae saīsinājums CV jāizrunā sī vī, lai gan būtu jāsaka cē vē, vai informācijas tehnoloģiju abreviatūra IT jānosauc kā ai tī, nevis ī tē un sašķidrinātā dabasgāze jeb LNG – par el en džī, nevis el en gā. Droši vien dažiem tas šķiet smalkāk. Un tad ir globālās pozicionēšanas sistēmas abreviatūra GPS, ko lielākoties izrunā kā džī pī es, lai gan varam taču teikt gā pē es, kā igauņi.
Kāda aina ar pašu veidotajiem saīsinājumiem?
Mums ir pietiekami daudz savārstījumu, kas latviski skan briesmīgi, – RPIVA, RSEBA, NMPD, LVĢMC. Pirms tādus radīt, vajadzētu piedomāt, vai katrs vārds ir tik svarīgs un rezultāts ir izrunājams. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Ikdienas lietotājam tas ir Laika dienests.
Tendences redzam arī Latvijas Universitātē – pirmskara Latvijas laikā fakultāšu nosaukumi bija ļoti vienkārši – teoloģijas, vēstures u. c. Tagad nosaukumi kļuvuši garāki: Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte. Tas ir par garu – vai nu sarunā lietos to pašu Ģeogrāfijas fakultāti, vai pabriesmīgu abreviatūru ĢZZF. Un LU nav sliktākais piemērs. Laikam mums daudziem piemīt indeve censties nosaukumā sablīvēt visu iespējamo.
Joprojām obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas saīsinājumu OCTA daudzi izrunā kā okta.
Tas taču nav aizguvums. Laikam nostrādā analoģijas princips – latviešu valodā atradu tikai vienu vārdu “actiņa”, kurā burtam c seko t, toties ir ļoti daudz aizguvumu – oktobris, oktagonāls u. c. Bet var taču pateikt octa, tāpat arī OPEC, kuru tradicionāli izrunā kā opek.
Vai valodniekiem nevajadzētu ieviest kārtību gan ar saīsinājumiem, gan citiem ienācējiem un pacīnīties par latviešu valodas tīrību un labskanību?
Ar abām rokām esmu par labskanību, un tīrība arī ir laba lieta, bet kā to panākt, jo katrs jau runā, kā māk un grib. Visus sadzīt vienā steliņģī mums neizdosies.
Varam censties uzrunāt katru Latvijas valodas lietotāju individuālā līmenī, lai mazliet padomā, pirms kaut ko raksta vai saka, vai to nevar pateikt labāk. Šad un tad nepatīkamajiem vārdiem vai saīsinājumiem ir jau izveidotas latviskākas atbilsmes. Labāko rakstnieku darbos latviešu valoda arī šodien ir viegla un lunkana. Bet tur jau saīsinājumus parasti nelieto.
Ko ieteiktu darīt radio vai televīzijas žurnālistam, ja intervējamais sarunā pieļauj rupjas valodas kļūdas?
Ja termins ir ļoti nepatīkams un kļūdains, intervētājs varētu teikt – jūs taču domājāt to, nosaucot pareizo formu. Arī pašu žurnālistu runātajā nereti parādās dažādas dīvainības.
Es gan neiebilstu, ka cilvēki zināmās situācijās runā žargonā vai kādos specifiskos valodas variantos, nevis nopulētā latviešu literārajā valodā. Ja runātājs apzinās, kāpēc lieto to vai citu valodas variantu, un spēj tos mainīt, piemērojoties situācijai, tad cilvēks pilnībā pārvalda valodu tas dažādajās izpausmēs.
Vai mums nepietrūkst tādas autoritātes kā savulaik izcilais valodnieks Jānis Endzelīns, kas visvairāk uzmanības veltīja latviešu valodas un tās prakses kopšanai, varbūt viņa vārdam būtu lielāks svars nekā komisijām un aģentūrām?
Ja palasām viņa “Dažādas valodas kļūdas”, redzam, ka tikai apmēram trešdaļa no tā, ko valodnieks ieteicis, ir pieņemta un lietota šodien. Piemēram, Endzelīnam nepatika vārda “šodien” lietojums plašā nozīmē. Nevienam valodniekam nekad nav simtprocentīga taisnība, mums katram ir savi ieradumi un priekšstati. Endzelīnam ļoti patika latīņu valodas elementi un nepatika formas, kam bija paralēles vācu vai krievu valodā.
Kas jums dara vislielākās raizes latviešu valodas lietojumā?
Kas notiek ar jauno paaudzi? Šad tad iznāk dzirdēt jauniešu sarunas savā starpā par dažādiem tematiem. Un nereti puse no teikuma ir latviski, otra puse ir angļu valodas fragmenti. Valodnieki to sauc par kodu jaukšanu, piemēram: šodien iešu uz darbu for a cup of coffee (par kafijas tasi, tulkojumā no angļu val.).
Divdesmitgadniekus saucu par planšetbērniem – viņi ir uzauguši internetā jau no pirmā dzīves gada, iezīduši angļu valodas elementus ar mātes pienu. Un tas nepaliek bez sekām. Tas nav deviņdesmito gadu angļu valodas modes uzvilnījums, kas vēlāk noplaka. Tas ir kas daudz dziļāks un pamatīgāks. Var jau būt, ka risinājums būs jaunās tehnoloģijas, kas diezgan precīzi iztulkos, tā nodrošinot valodu autonomiju.
Jauniešu sarakstē ir ļoti populāri saīsinājumi, ko vecākai paaudzei pat grūti saprast.
Dažas skolotājas man ir stāstījušas, ka tie parādās arī sacerējumos, piemēram, vārdu vienkārši raksta kā vnk. Es to saucu par īsziņu valodu. Pats no kādas ministrijas saņēmu e-pasta vēstuli ar saīsinājumu ADS beigās un nodomāju, ka tas ir vēstules reģistrācijas kods, līdz kāds zinātājs paskaidroja, ka abreviatūra nozīmē “Ar draudzīgiem sveicieniem”. Šādus saīsinājumus oficiālajā sarakstē nevajadzētu izmantot.
Vai angļu valoda arī pēc breksita saglabās savas līderpozīcijas Eiropas Savienībā?
Nekas nemainīsies, angļu valoda turpinās dominēt. Drīzāk jādomā, kā Covid-19 krīze ietekmēs šo situāciju, jo Eiropas Savienības institūcijas pandēmijas laikā ļoti labi darbojas arī bez mutiskiem tulkojumiem, tikai ar angļu valodu. Man ir bažas, ka attālinātā saziņa angļu valodā šajā līmenī saglabāsies arī turpmāk. Tas ir daudz lētāk. Un ne tikai ES.
Uzziņa
Abreviatūra
Abreviatūras ir saīsinātas konstrukcijas/struktūras, kas veidotas no vārdkopu vai vārdu sākumburtiem vai zilbēm. Tās saglabā to pašu nozīmi, kāda ir pilnajām struktūrām. Abreviatūrām raksturīga īpatnība nereti ir atšķirība to rakstā un izrunā. Nereti abreviatūras vietā lieto vārdu saīsinājumus.
Avots: Andreja Veisberga raksts “Abreviatūras teorijā un praksē” Latviešu valodas aģentūras 2015. gadā izdotajā populārzinātnisku rakstu krājumā “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi”
