Uldis Šmits: Saindētā politika 2
Rietumos neesot gribēts atzīt, ka Kremļa izturēšanās rada nopietnu ilgtermiņa apdraudējumu, bet nu nepieciešams pamosties un izstrādāt atbildes stratēģiju – tā, Solsberi notikumu (Skripaļa un viņa meitas saindēšana) iespaidots, savā rakstā “The Telegraph”, ja īsi rezumējam, apgalvoja pieredzējušais britu politiķis Viljams Heigs.
Taču pamosties nākas grūti, jo Rietumos, tajā skaitā Lielbritānijas galvaspilsētā Londonā, glabātajai un nekustamajos īpašumos ieguldītajai Krievijas naudai piemīt spēcīgs iemidzinošs efekts. Kā vienu no epizodēm, kurai tomēr būtu vajadzējis pamudināt demokrātijas pārāk neaizgulēties, autors, protams, nosauc Aleksandra Ļitviņenko noindēšanu ar radioaktīvo poloniju 2006. gadā. Atmiņas par šo slepkavību lielā mērā izskaidro Apvienotās Karalistes tagadējo visai aso nostāju Solsberi sakarā.
Ļitviņenko slepkavības lieta, kuras izmeklēšana vilkās ar pārtraukumiem ārkārtīgi ilgi, skar arī Viljamu Heigu. No 2010. gada līdz 2014. gada vasarai viņš bija Ārlietu ministrs. Un kopā ar toreizējo iekšlietu ministri Terēzu Meju centās nepieļaut publisku tiesas izmeklēšanu, tāpēc lietai tika piemērots slepenības statuss, aizbildinoties ar valsts starptautiskajām interesēm. Iespējams, Krievijas Federālā drošības dienesta bijušā virsnieka un Kremļa režīma nosodītāja nāves apstākļi paliktu atklātībai nepieejami un vien minējumu līmenī apspriesti, ja ne Ļitviņenko atraitnes Marinas un viņas advokāta uzstājīgās prasības. Bet norisinājās arī sava veida konflikts starp politisko varu jeb valdību no vienas puses un tiesu varu un sabiedrisko domu – no otras. Londonas Augstās tiesas kolēģija izlēma, ka izmeklēšana jāturpina, un 2016. gada sākumā tika publiskoti koronera (nāves cēloņus izmeklēt pilnvarotās amatpersonas) Roberta Ovena secinājumi, kas balstījās uz konkrētiem pierādījumiem un detalizētām ekspertīzēm. Viņš nosauca ne tikai faktiski jau zināmos un atmaskotos noziegumu izpildītājus, bet arī varbūtējos sankcionētājus, respektīvi, FDD direktora krēslu ieņēmušo Patruševu un prezidentu Putinu. Ne visi izmeklēšanas materiāli nāca gaismā, taču droši vien Terēza Meja tos labi atceras.
Ļitviņenko lietu piesauca arī britu pārstāvis ANO nesen Apvienotās Karalistes ierosmē sanākušajā Drošības padomes ārkārtas sēdē: “Toreiz mēs mēnešiem gaidījām Krievijas atbildi. Gaidījām velti, un tagad neatkārtosim to pašu kļūdu.” Savukārt Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs joprojām atkārto ierasto – “nekādu pierādījumu”, neko nezinām ne par 2006. gada notikumu ar poloniju, ne par Solsberi izsmidzināto “Novičoku”.
Londonas valdošo aprindu vēlme rīkoties džentlmeniski, lai ekonomisku apsvērumu vai mīļā miera labad izlīdzinātu strīdus, kā redzams, nav īpaši pasargājusi Apvienoto Karalisti. Viljams Heigs, kurš pirms dažiem gadiem, būdams Deivida Kemerona valdības pārstāvis parlamenta apakšpalātā, aicināja nepārdot ieročus Ukrainai, tagad aicina atmest nekritisku pacifismu. Bet NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs konstatēja, ka britu teritorija tikusi pakļauta ķīmiskam uzbrukumam un pret to izmantota nervus paralizējoša viela. (Padomju produkts, kas radīts, apejot Ķīmisko ieroču aizlieguma konvenciju.) Viņš arī uzskaitīja Krievijas “ilgstošas bezatbildīgas rīcības” izpausmes, atgādinādams par Moldovu, Gruziju, Krimu, Donbasu un Melnkalni. Iepriekš Stoltenbergs bija pastāvīgi uzsvēris, ka vajag uzturēt aktīvu dialogu ar Krieviju un ka NATO negrib jaunu auksto karu. Neviens tomēr īsti nav pamatojis, kāpēc esošais hibrīdkarš uzskatāms par mazāk bīstamu.
Vēlmju domāšana, iespējams, arī ir izskaidrojama ar politiķu pašapmānu, ka viss kaut kā nokārtosies. Lai gan netrūkst informācijas un signālu, kas liecina par pretējo. Londonā lieliski saprata, kāpēc tika novākts Ļitviņenko, bet britu valdības – gan leiboristu, gan konservatīvo – nosprieda to neizpaust. Berlīnē saprot, kāpēc Vācija bieži bijusi kiberuzbrukumu un naidīgu kampaņu mērķis, bet tas netraucē Merkelei reizēm nosūtīt uz Kremli dažas pudeles Putina iecienītā vācu alus. (Panākt viņa atgriešanos no “citas realitātes” sūtījumi nav līdzējuši.) Rietumu vadītāji pūlas uzturēt normālu attiecību iespējamības ilūziju, kā spēj. Vai atļaujas mazu nīgru žestu – Makrons nupat Parīzes grāmatu gadatirgus apmeklējuma laikā apmeta līkumu Krievijas paviljonam. Terēza Meja pēc 4. martā notikušā uzbrukuma Sergejam Skripaļam un viņa meitai tomēr ķērās pie krievu diplomātu izraidīšanas. Praksē tā gadās reti, un rietumvalstu kopīgie paziņojumi neaizstāj izsvērtu kopīgu rīcību.
Katrai indei – tātad arī Kremļa politikai – esot sava pretinde. Taču vispirms jāapzinās, ar ko ir darīšana, un tas bez aplinkiem jāpasaka.
