Apvienības nullēm nākas iztikt bez bezbailīgā večuka makšķernieku stāstiem. Egila Līcīša feļetons 8
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tāpat kā politiskajiem kolēģiem, arī Zaļo un zemnieku savienības ikdienā ir daži sīki prieciņi, bet citādi vienas bēdas. Lauku klusumā un labības zonā paliek aizvien mazāk saimniekdēlu, kuri saglabā neiedragājamu uzticību agrāriešu partijai un balso par to.
Agrāk zaļzemniekiem piederīgie pagastveči un provinces pilsētu galvas, kas bija mīļi kā balodīši, pamet ģimenes ligzdu, pārlidojot uz perspektīvākiem Pūces un Reģionu apvienības dobumiem.
Silts kakao un mīksta barība uzturā, zobu protēzes aizciršanās ciet – vaļā, čāpstināšana, gausināta gaita, kuru pavada kruķa klaudzieni, vecišķa krekstēšana, kaulu brīkšķēšana, kaļķītis galvā, ir pazīmes, ka vienai apvienībai veselība turas uz godavārda un mūža gājums ievijies novakarē vai, ja vēlaties, rudenī. Bijušajiem labo darbu čempiņiem nav iemesla sist uz pleca un saukties par lieliem, lieliem malačiem.
Vērā ņemams arī “Attīstībai/Par” paziņotais, ka apvienība, vācot jaunpienācēju balsis, dosies uz perifēriju nodibināt ciešākas attiecības ar turienes progresīvajiem vēlētājiem. Daudz spēka ZZS jāziedo pretstāvēšanai ar saviem vajātājiem, nīstajiem bordāniešiem, kuri panāca apvienības pirmstermiņa atbrīvošanu un izslēgšanu no valstisko amatu sadales tīkla.
Liels pārbaudījums apvienības nullēm ir tas, ka nākas iztikt bez teju vienīgā vilcēja, ventspilnieka Aivara Lemberga un bezbailīgā večuka liesmainas daiļrunības makšķernieku stāstiem, kas piesaistīja veselu mežu balsotāju.
Un kā lasītājiem liekas, vai Dana Reizniece-Ozola, būdama patīkama femīna, ja to nākamajā kongresā neievēlēs Zemnieksavienības virsvadībā, vēl ilgi gribēs būt kopā ar nevarīgiem večukiem Latvijas zemsaviešu rindās, kuri nespēj atteikties no sadarbības ar hūtes vīru?
Par ZZS nožēlojamo stāvokli liecina cita oligarha Šlesera algotņa Stendzenieka nekautrīgi un bez paslēpēm otra Šlesera rokaspuiša Didža Šmita skapēšana NRA intervijā par jauno, spējīgo ZZS vadoni, kurš pacelšot apvienību no pelniem!
Aināram aizvien bijusi galva pilna stiķu, un zivju konservu Šmits būs īstais vīrs aģitācijai par kooperēšanos ar Krieviju.
Vaimandieniņ, šprotenieka nokļūšana pie zaļzemnieku stūres būs daudzreiz sliktāk nekā desmit bijušo komunistu apvienības vadībā.
Priekpilns notikums bija 5% samazinātais PVN zaļajiem zirnīšiem, skābenēm un sīpollokiem. Ja mājdzīvniekiem, kumeļiem staļļos un aitām aplokos piešķirtu balsstiesības, opozīcijā esošajam spēkam būtu izredzes, ka reitings arī turpmāk nešļūk uz leju, tomēr ceļojums uz 14. Saeimu ZZS var izvērsties vēl grūtāks nekā Herberta Cukura pārlidojums uz Āfriku.
Nopietns apdraudējums ir pašreiz rotācijas kārtībā zaļzemnieku vadībā nonākušā Edgara Tavara vainas dēļ izraisītais augstspriegums un saindētā Latvijas Zemnieku savienības un Zaļo partijas partnerība.
Novērotāji brīdināja apvienību, ka sienāža izmēra politiķis, dabas aizstāvis Tavars ir nepiemērots vadībai.
Jāšaubās, vai LZP valdes priekšsēdis neizrādīsies vīruss, kurš aplaidīs ZZS ar lipīgu slimību un nodarīs nelabojamu kaitējumu, atbaidot vēlētāju pamatmasu. Nu tas noticis, ka pirms 18 gadiem materializējusies ciešā savienība un saradošanās starp it kā diviem pretspēkiem ir pamatīgi sašķobījusies un kopuzņēmuma, kas sapasēja kā Allažu ķimelis ar vēžiem, tālākā eksistencē var iestāties pārrāvums.
Uldis Augulis no Zemnieksavienības gan sūta miera balodi, ka uzvilcies Tavars aizskaitīšot līdz simtam un nomierināsies, bet noteikti, ka mazais zaļais likvidators ir tas, kurš, pretpotes saņemot, vakcinējams pirmām kārtām.
Pie LZS un LZP šķiršanās maz ticams, ka pēc tik plašas orgānu transplantācijas un amputācijas stāvoklis uzlabosies. Tāpēc dzīvesdraugiem kaklā uzliktās laulības sakas būs jānes vien tālāk. Zaļie, kurus neinteresē ne eko, ne bio, ne arktisko ledāju kušana un kuri ir dumjākā partija Latvijā, vienatnē tiktu aktīvāku, spēkpilnu jauniešu izkonkurēti un gaistu kā dūmi no politiskās skatuves.
Bet, ja šodienas paaudze 103. pastāvēšanas gadā nolaistu klozetā vienu no vecākajām partijām Eiropā – Latvijas Zemnieku savienību –, tas būs tikpat kā pašrocīgi pārcelt uz kukaiņu valstību valsts aizsargājamu kultūras pieminekli.
Tad Dūcītim, Brigmanim un kompānijai jāsalasa pāri palikušie atbalstītāji no baptistu draudzēm un vecāka gadagājuma cilvēkiem – tiem priekšā atkal izceļošana uz Dienvidameriku apgūt Brazīlijas mūžamežus un ticības vārdā dibināt jaunus “Vārpas” ciemus. Lai vismaz dzimtajā zemē Kārlis Ulmanis nepieredz to kaunu par sava dibinājuma likvidēšanu.
