Anda Līce: Nevajag neatkarības nīdējiem valsti pasniegt uz paplātes 14
Pirms ceturtdaļgadsimta tiesības uz privātīpašumu Latviju pārsteidza nesagatavotu – mēs bijām atradināti saimniekot, tas ir, vispirms domāt un tad darīt. Prātus jauca īpašnieka apziņa, krāšņas nākotnes vīzijas un ātrā nauda, un nav brīnums, ka tik daudzi kļuva par banku dzimtļaudīm. Krīzes ierosina nespēja samērot reālās iespējas ar iecerēm un sakāpinātas ambīcijas. Ne mazāku ļaunumu par zemu pašnovērtējumu nodara nepamatoti augsts sevis novērtējums.
Kas es esmu – saimnieks vai tikai īpašnieks? Tas ir firmas vadītāja, zemnieka, pagasta padomes priekšsēža un pilsētas mēra jautājums. Saimnieka ķēriena trūkumu, protams, var atsvērt ar pavēlēm, dūres sišanu galdā, taču kopējam labumam tas neko nedod. Būt saimniekam no laika gala ir nozīmējis daudz, gudri un krietni strādāt. Ja no darba bēg kā velns no krusta, strādāšana nesanāk. Saimniekot nekad nav bijis un nebūs viegli.
Kā tas nākas, ka uz dzīvi vienā novadā un pagastā cilvēki stāv rindā, bet no otra bēg prom? Pirmā vadītājs ir saimnieks, otrā – tikai vietas izpildītājs. Un tomēr tieši viņu ievēl atkārtoti, lai pēc tam sūkstītos: pie mums nekas nenotiek. Un nenotiks! Ko dod pieredzes apmaiņas semināri, dažādi vadības kursi, ja cilvēkam vienkārši nav saimnieka gēna? Tādi ļaudis ir bijuši un būs visos laikos, jautājums ir – kāpēc mēs viņiem uzticam pagastu, pilsētu un pat valsts vadīšanu? Ja kaut viens no mūsdienu Rīgas mēriem būtu tāds vīrs, kāds savā laikā bija Džordžs Armitsteds, jau sen būtu uzcelta gan koncertzāle, gan modernās mākslas muzejs.
Latvijā par saimniekiem diemžēl uzdodas izsaimniekotāji un ierāvēji, kuri ar zināmu regularitāti atgriežas amatos un valsts profesionālu nozagšanu vienkārši sauc par biznesu. Taču arī tas vēl nav trakākais. Vissliktāko pakalpojumu savai valstij var nodarīt, uzticot varu tādiem, kas muļķības, naivuma vai mantkārības dēļ kalpo valsts neatkarības nīdējiem. Ne velti viņus sauc par noderīgiem muļķiem. Bet kā saukt tos, kuri viņiem notic? Putinam nav nekāda vajadzība braukt pie mums ar tankiem, tie tikai tādai pabaidīšanai. Ir ne mazums Latvijas pilsoņu (!), kuri kā circeņi pelnos skrien ne bez viņa ziņas sadibinātās partijās un, daudz nedomādami, savu valsti ir gatavi viņam pasniegt uz paplātes.
Kā mēs miera laikā esam palaidušies, es domāju, klausoties sarunu ar apbrīnojami stipru cilvēku, padomju represiju elles lokus izgājušo Sandri Rīgu. “Saskaņa ar sevi – tā ir debesu valstība jau uz zemes,” viņš saka. Runa, protams, ir par saskaņu ar savu sirdsapziņu, nevis politisko partiju ar šādu nosaukumu.
