Klimata mērķi, digitalizācija… Saimniekošana lauksaimniecības nozarē kļuvusi visai nestabila 10
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vides un klimata mērķi, pārtikas ražošanas procesu efektivizācija un digitalizācija – tie ir tikai daži no izaicinājumiem lauksaimniecībai tuvāko gadu laikā. Kopumā nozarē iestājies dinamisku pārmaiņu periods, kas šo tradicionālo un stabilo nozari padarījis visai nestabilu.
Šādi ir secinājumi pēc pagājušajā nedēļā notikušās konferences “Stabila saimniekošana nestabilos apstākļos”, ko rīkoja Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Jau līdz šim lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā risku bijis pietiekami daudz un tagad tiem pievienojušies jauni izaicinājumi.
Drastisks piena iepirkumu cenu samazinājums liek meklēt atbildes uz jautājumu, kā saimniekot turpmāk un ko darīt krīzes pārvarēšanai. Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Putra atgādina, ka daļu no riskiem jau esam piemirsuši, piemēram, 2013./2014. gada klimatiskos apstākļus, kad kailsals būtiski ietekmēja sējplatības un graudaugu kopražu.
Jāatceras arī 2017. gada lietavas un nākamā gadā sausums, kas atstāja būtisku ietekmi uz produkcijas izlaidi un ražību. Tāpat tirgus ietekmēja Krievijas embargo, breksits un kovida pandēmija. Pirms gada notikušais Krievijas iebrukums Ukrainā vislielāko ietekmi atstājis gan uz graudu cenām, gan izejvielu un resursu izmaksām, kas piedzīvo cenu kalniņus.
Vairāki izaicinājumi
Tuvāko gadu lauksaimniecības izaicinājumi būs Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) stratēģijas ieviešana, kas tagad vairāk vērsta uz vides mērķu sasniegšanu. ZM parlamentārais sekretārs uzsver, ka tikpat svarīgs izaicinājums būs ienākumu nevienlīdzības mazināšana. Pašlaik pastāv būtiskas ienākumu atšķirības starp dažāda lieluma, sektoru un reģionu lauku ienākumiem.
Turklāt pat ar KLP atbalstu lauksaimnieciskie ienākumi uz vienu darbaspēka vienību vidēji sasniedz tikai 50% no Latvijas vidējās algas. Lauksaimniecības nozarē vēl arvien ir nepieciešams spēcīgs un mērķorientēts atbalsts, jo īpaši mazākām lauku saimniecībām. Lielākā daļa saimniecību Latvijā ir ļoti mazas vai mazas – 64% no tām standarta produkcijas izlaide ir līdz 4000 eiro. Tāpat zemes un platību maksājumu koncentrēšanās kontekstā jādomā par konkurētspējas veicināšanu investējot, lai radītu augstākas pievienotās vērtības pārtikas produktus.
Sasāpējis nozares jautājums ir bioloģiskā pārstrāde. Ražotāji spēj izaudzēt pietiekami daudz bioloģiskās produkcijas, taču valstī nav attīstītas bioloģiskās pārstrādes. Veiksmes stāsts ir kooperācija, jo darbojas vairāki lieli kooperatīvi, bet vēl pastāv vairākas nozares, kur kooperācija jāveicina, – piemēram, gaļas un olu ražošanā. Tāpat svarīga tendence ir lauku depopulācija un sabiedrisko pakalpojumu pieejamība tajos.
Nākotnē saskarsimies arī ar augsnes, gaisa un ūdens kvalitātes problēmām, kas prasīs risinājumus. Jau pašlaik jādomā par iespējām, kā sasniegt vides un klimata mērķus. ES Zaļā kursa mērķi līdz 2030. gadam paredz par 50% samazināt ķīmisko pesticīdu kopējo izmantojumu un to radīto apdraudējumu, kā arī samazināt bīstamāko pesticīdu izmantojumu. Tāpat par 50% plānots samazināt barības vielu zudumu, nodrošinot, ka nepasliktinās augsnes auglība.
Tādējādi līdz 2030. gadam mēslošanas līdzekļu izmantošana tiks samazināta par vismaz 20%. Lai šādus mērķus sasniegtu, liels palīgs būs datu sistēmas, pieaugs informācijas digitalizācija, kas varētu būt liels palīgs nākotnē. Liels izaicinājums attīstībai būs arī “Euribor” likmes, kas pašlaik kāpj un sadārdzina kredītus.
Zeme kļūst dārgāka
Runājot par finanšu plānošanu, “Swedbank” Uzņēmumu apkalpošanas daļas lauksaimniecības virziena vadītājs Rolands Zeltiņš vērš uzmanību, ka lauksaimniekiem ir svarīgi saprast katra apsaimniekotā hektāra rentabilitāti un skrupulozi rēķināt, kā to palielināt. Neatkarīgi no apkārtējiem satricinājumiem redzams, ka zemes cena aug. 2022. gada pirmajos deviņos mēnešos lielākais zemes cenas pieaugums bijis Vidzemē, kur tā pieauga par 25%, bet Zemgalē – par 13%.
Pašlaik vidēji viena hektāra zemes cena ir ap 4182 eiro, taču ir pagasti, kur cena ir divas reizes lielāka. R. Zeltiņš zina teikt, ka graudu audzētāju saimniekošanas efektivitāte aug – pēdējo desmit gadu laikā labākais bijis 2012. gads, kad peļņa no viena hektāra bija 568 eiro, bet 2021. gadā – 563 eiro, ieskaitot subsīdijas. Kopumā esam kļuvuši efektīvāki, bet rentabilitāte nemainās. Subsīdijām joprojām ir liela ietekme uz pelnītspēju, un katram saimniekam jāizvēlas, kā labāk saimniekot, pauda eksperts.
Aplēses liecina, ka 2023. gadā viens graudaugu hektārs varētu izmaksāt ap 1200 eiro/ha – ar to graudkopjiem jārēķinās. Runājot par krīzes skarto piena nozari un salīdzinot piena fermas būvniecības izmaksas, redzams, ka “esam nonākuši pie dramatiska sliekšņa”, jo visas būvniecības izmaksas ir pieaugušas.
Šī nozare ir kļuvusi efektīvāka, esam iemācījušies slaukt vairāk, bet tagad ir ļoti svarīgi pārdomāt plānotās investīcijas, jo piena cenas kritums ir pamatīgs izaicinājums. Saimniecībai, kurā veiktas investīcijas, piena iepirkuma cena 0,30 eiro/kg nav komfortabla, tai būtu jāsaņem 0,40–0,42 eiro/kg, uzskata eksperts. Tiesa, izvērtējot cenas desmit gadu griezumā, nekāda unikāla situācija, taču problēma ir pēkšņais un straujais cenas kritums.
Runājot par minerālmēslu tirgu, SIA “Yara Latvija” tirdzniecības vadītājs Ģirts Peirāgs atgādina, ka vēl nesen Krievija un citas Austrumu valstis bija lieli produkcijas piegādātāji Eiropai, taču tagad situācija ir mainījusies un piegādes tiek veiktas no Eiropas. Tiek prognozēts, ka kopējais minerālmēslu lietošanas apjoms šogad var sarukt par 15%.
Ģ. Peirāgs uzskata, ka pamata tam neesot, taču galvenais ietekmējošais faktors ir cena. Patlaban tirgus esot mazaktīvs, jo zemnieki lēmumu pieņemšanu atstājot uz pēdējo brīdi, kas varot ietekmēt kopējo situāciju. Jo vēlāk lēmums tiek pieņemts, jo lielāka slodze skars loģistikas uzņēmumus, tāpēc Ģ. Peirāgs iesaka jau laikus gatavoties 2024. gada sezonai.
