Koksnes pieaugums Latvijas mežos pārsniedz izcirsto apjomu. Vai saimniekojam dabai draudzīgi? 59
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Redzot intensīvo baļķvedēju auto kustību pa Latvijas ceļiem, sabiedrībai rodas maldīgs priekšstats, ka Latvijas meži tiek neglābjami izcirsti, taču regulāri veiktais meža monitorings liecina pretējo – dzīvās koksnes daudzums mūsu mežos gadu no gada palielinās, jo koku ciršanas apjomi ar dabisko pieaugumu nespēj sacensties.
Turklāt izstrādātās cirsmas tiek apmežotas ar Latvijā audzētiem augstas kvalitātes koku stādiem.
“Latvijas valsts mežu” (“LVM”) desmit kokaudzētavās ik gadu pārdošanai tiek izaudzēti vairāk nekā 60 miljoni dažādu koku sugu (lielākoties priežu, egļu un bērzu) stādu, no kuriem mūsu valsts mežos nonāk aptuveni 87 procenti. Tādēļ bažām par Latvijas mežu ilgtspējīgu nākotni nav pamata.
Tomēr arī labi organizētajā un sakārtotajā Latvijas mežsaimniecībā ir izaugsmes iespējas, lai apsaimniekotu mežaudzes vēl dabai draudzīgāk.
Par to aizdomāties lika nesenās domstarpības ar vietējiem iedzīvotājiem Saulkrastos, kuru durvju priekšā it kā pilnīgi pamatoti tika izcirsts līdz cirtmetam pieaudzis priežu mežs, taču izraisīja lielu sabiedrības sašutumu, tai uzskatot, ka nav ņemta vērā šī meža estētiskā vērtība.
Dabai draudzīgas metodes
Videi draudzīgu mežaudžu apsaimniekošanu var īstenot, izmantojot dažādas metodes.
“Viena no tām ir mistrotu audžu veidošana ar vairākām koku sugām, kuras izvēlas atbilstoši konkrētās vietas apstākļiem un meža tipam. Priežu mežos augsne ir trūdvielām nabadzīgāka, lapu koku un egļu mežos – trūdvielām bagātāka, līdz ar to tiek veidots arī atšķirīgs sugu mistrojums,” atklāj “LVM” Korporatīvās plānošanas daļas mežsaimniecības plānošanas vadītājs Aigars Dudelis.
“Vēl viena videi draudzīga metode ir galvenās cirtes dabiskā atjaunošana, proti, ļaujot koku sēklām pašām iesēties un izaugt konkurences apstākļos, vajadzības gadījumā jaunaudzi kopjot – regulējot tās biezību, izgriežot kroplos un augšanā atpalikušos kokus. Diskutējams jautājums ir par izlases cirtēm. Starptautiskā mērogā par tādām tiek uzskatīta arī atvērumu veidošana līdz pat viena hektāra platībā, protams, ņemot vērā meža tipu.
Ļoti svarīgs faktors ir meža struktūru daudzveidība. Tas nozīmē – lai visi koki mežaudzē nebūtu viena garuma vai viena resnuma. Lai būtu vairākas sugas un pamežs, piemēram, priežu mežos – kadiķi, lapu koku un egļu mežos – krūkļi, sausserži, lazdas un citi krūmi. Būtu jābūt arī kaltušiem, zemē gulošiem kokiem, lokālām mitrainēm, koku puduriem. Katram mežam šāda daudzveidība būs citāda, galvenais, lai tāda pastāvētu.”
Speciālists norāda – pie jebkādas meža apsaimniekošanas šādus daudzveidības principus vajadzētu ievērot, lai varētu teikt, ka darbojamies dabai draudzīgi.
Viņš atzīst: kaut lielā mērā Latvijas normatīvie akti šādu saimniekošanas modeli jau pieprasa, “Latvijas valsts meži” ir izstrādājuši vēl papildu apņemšanos, lai savus mežus apsaimniekotu pēc vislabākajiem draudzīgas vides standartiem.
Atstāt mežā vai izvest?
Ko darīt ar ciršanas atliekām? “Te saskaramies ar divām interesēm – vides un ekonomisko. Zaru un citu mežizstrādes atlieku izvešana no meža Latvijas apstākļos būtu videi visdraudzīgākā, jo Eiropā augošajos mežos un arī pie mums augsne gadu no gada, lielākoties klimata pārmaiņu dēļ, bagātinās.
No sugu viedokļa tas ir slikti, jo tās ir pielāgojušās vēsturiski izveidojušamies augšanas apstākļiem, tādēļ liekās barības vielas būtu jāved no meža ārā. Tomēr reālajā dzīvē ne vienmēr tā notiek.
Daudz atkarīgs no cirsmas atrašanās vietas, cik tālu tā atrodas no šķeldas patēriņa punkta. Svarīgs ir arī attālums līdz piebraucamajam ceļam. Ja attālumi ir lieli, tad atlieku izvešana kļūst ekonomiski neizdevīga,” stāsta Dudelis.
Nākotnē situācija varētu uzlaboties, jo “LVM” katru gadu iegulda ievērojamas summas mežu ceļu infrastruktūras pilnveidošanā, būvējot jaunus piebraucamos ceļus, kas uzlabo ne tikai piekļuvi cirsmām, samazinot zemsedzes bojāšanu, izvedot kokmateriālus un ciršanas atliekas, bet arī padara efektīvāku ugunsgrēku dzēšanu, ļaujot nokļūt tuvāk nelaimes vietai.
Aigars Dudelis atklāj, ka viena kilometra meža ceļa izbūve atkarībā no sarežģītības pakāpes izmaksā no 80 līdz 100 līdz pat 150 tūkstošiem eiro. “Attīstīts meža ceļu tīkls palīdz kopt arī aizsargājamos biotopus, piemēram, medņu riesta vietas, un samazina CO² emisijas, traktoriem nebraucot lielus attālumus ar baļķu kravām.”
Koki izcirtuma vidū
No malas raugoties, mani ir mulsinājuši izcirtumā atstātie pāris koki, kuri, auguši biezoknī, visticamāk, drīz vien brāzmainos vējos tiks vai nu nolauzti, vai izgāzti ar visām saknēm.
“Meža likums prasa izcirtumā atstāt piecus kokus, kas dažkārt izskatās ne visai pievilcīgi, salīdzinot ar dabisku mežu, taču tā tiek veidotas jaunas meža struktūras. Parasti atstāj zarainākos kokus, kuros putniem vieglāk vīt savas ligzdas un kalt dobumus. Pat ja atstātais koks nolūzīs, to par savu mājvietu izmantos citas sugas – ķērpji, sūnas, dažādi kukaiņi, kas dzīvo mirušā koksnē, veicinot dabas daudzveidību. Tāds ir šo atstāto koku uzdevums,” paskaidro “LVM” speciālists.
Cirsmu plānotājiem eksperti iesaka kokus atstāt grupās, taču ne visur tas iespējams.
Nesaskaņas Saulkrastos
Pēdējā laikā plašu rezonansi sabiedrībā izraisīja meža nociršana kailcirtē Saulkrastu privātmāju rajonā. Aigars Dudelis uzskata, ka cirtes veids ir izvēlēts atbilstošs šai vietai, taču, runājot par cirsmas formu, atzīst, ka meža darbinieki varēja izdarīt labāk, jo “LVM” ir liela pieredze.
“Cirsmas formu var izveidot tā, lai meža atvēruma efekts tik ļoti nekristu cilvēkiem acīs un viņus nešokētu. Mežinieki pie tādas mežizstrādes ir pieraduši un zina, ka izcirtumā tiks stādīts jauns mežs un pēc desmit gadiem te jau viļņosies skaista jaunaudze, bet parasts cilvēks pirmajā brīdī kailcirti uztver kā traģēdiju. Pēkšņi ir izmainījusies ainava, koku vietā klajums. Tādēļ ir jārunā ar vietējiem iedzīvotājiem, pirms šādas darbības tiek veiktas.”
Kaut gan informatīvas lapiņas privātmāju rajonā tika izlīmētas, speciālists ir pārliecināts, ka ļaudis varēja uzrunāt labāk. Informācija par paredzamajiem ciršanas darbiem bija, bet “LVM” nepārliecinājās, vai cilvēki ir to pamanījuši un izlasījuši.
“Ar mežsaimniecību jāsaprot nepārtraukta meža apsaimniekošana – ciršana, stādīšana, kopšana. Koki ir jācērt, kad tie pieauguši, un katrai sugai ir savs ciršanas vecums. Pēc likuma egli var sākt cirst, sākot ar 81. gadu, bet prasmīgi apsaimniekotās audzēs to varētu darīt jau no piecdesmit gadu vecuma, un tā ir nopietna starpība.
Savukārt priedes ciršanas laiks ir atkarīgs no augšanas apstākļiem. Ja tā aug bagātīgā augsnē, par ko liecina krūmāji pamežā, tad priedi varētu cirst jau 80–85 gadu vecumā; ja augsne nabadzīga (smiltājs ar ķērpjiem un sūnām), vajadzētu sagaidīt simtu gadu slieksni, kā to arī paredz likums. Toties bērzi ir uz pusi ātraudzīgāki – tos, prasmīgi apsaimniekojot, var cirst apmēram piecdesmit gadu vecumā.”
A. Dudelis pieļauj, ja kāds izglītots un apzinīgs jauns cilvēks iestādītu savu mežu un atbilstoši to koptu, tad, iespējams, sasniedzot pensijas vecumu, viņš varētu šo mežu pats arī nocirst un gūt ienākumus no sava darba augļiem.
Viedokļi atšķiras
“Pēc būtības dabai draudzīga meža apsaimniekošana jau ir paredzēta Latvijas likumdošanā, jo Meža likums nosaka gan vispārējās dabas aizsardzības prasības mežu apsaimniekošanā, gan vadlīnijas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un citus meža apsaimniekošanas noteikumus,” skaidro Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas (LMĪAK) padomes priekšsēdētājs Māris Liopa.
“Taču, runājot par praktiskām lietām, viedokļi atšķiras. Dažiem dabai draudzīga saimniekošana šķiet apgrūtinoša, citi krīt pat otrā galējībā, neļaujot mežā braukt ar smago tehniku, traucēt dzīvniekus un putnus. Viņi pārdzīvo arī par kailcirtēm, kas patiesībā jāuztver kā atjaunošanas cirtes, jo koki gan tiek nocirsti, taču vietā stādīts jauns mežs. Kā alternatīva tiek ieteikta pakāpeniskās izlases cirte, tomēr tā ne visur pielietojama.”
M. Liopa uzskata, ka dabas vērtību apzināšana, izvērtēšana un ietekmes uz vidi novērtēšana un samazināšana ir dabai draudzīgas meža apsaimniekošanas pamatā. LMĪAK apvieno ap 130 tūkstošiem mežu īpašnieku, kuru pamatprofesija lielākoties nav saistīta ar mežu apsaimniekošanu. Ja Latvijā tiktu sakārtots kompensāciju mehānisms, tas privātajiem meža īpašniekiem palīdzētu apsaimniekot
savus īpašumus gudrāk un dabai draudzīgāk.
Kā tuvākajos gados Latvijā būtu jāapsaimnieko meži?
UZZIŅA
Mežu sertifikācijas shēmas
Pasaulē un Latvijā vadošās ir divas Mežu sertifikācijas shēmas – PEFC un FSC. Abām šīm shēmām ir divi sertifikātu veidi: mežu apsaimniekošanas un piegādes ķēdes sertifikāti.
PEFC (Programme of the Endorsement of Forest Certification) jeb Meža sertifikācijas sistēmu novērtēšanas programma ir starptautiska, nevalstiska, neatkarīga bezpeļņas organizācija, kas veicina ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu. Tā darbojas kopš 1999. gada un meža sertifikācijā piesaista neatkarīgus trešās puses auditorus.
Lai veicinātu labas mežsaimniecības prakses ievērošanu mežā, koksnes un nekoksnes meža produktu ieguvi, ievērojot augstākos ekoloģiskos, sociālos un ētikas standartus, sertifikāciju veic visā meža produktu piegādes ķēdē. Apmēram desmit procenti no visas pasaules mežiem ir sertificēti – divas trešdaļas no tiem jeb apmēram 300 miljoni hektāru ir sertificēti saskaņā ar PEFC prasībām un sastopami 32 valstīs.
FSC (Forest Stewardship Council) jeb Mežu uzraudzības padome ir globāla bezpeļņas organizācija, kura izveidota, lai veicinātu atbildīgu meža apsaimniekošanu visā pasaulē. FSC sertifikācija nodrošina, ka produkcijas izcelsme ir labi apsaimniekoti meži, kas sniedz sociālos, vides un ekonomiskos ieguvumus. Meža īpašnieki un apsaimniekotāji iegūst FSC sertifikātu, lai apliecinātu, ka viņi mežu apsaimnieko atbildīgi. Tālāk pa piegādes ķēdi FSC sertifikācija var sniegt tādus ieguvumus kā pieeja jauniem noieta tirgiem.
EKSPERTA VIEDOKLIS
Latvijā nenocērt ikgadējo meža pieaugumu
Jurģis Jansons, Dr. silv., Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks: Latvijas meža nozares pamats ir ilgtspējīga mežsaimniecība. Tā balstās uz vecās vācu skolas pieeju no 19. gadsimta vidus, kas prasīja mežā strādāt tā, lai ne tikai būtu ko nocirst šodien, bet mežs tiktu atjaunots un nākotnē meža resursu būtu arvien vairāk un labākā kvalitātē.
Salīdzinājumā ar pagājušā gadsimta 70., 80. gadiem valsts sektorā mežsaimniecības likumi un principi nav būtiski mainījušies, vienīgi daudz modernāka kļuvusi tehnika un cilvēku domāšana. Piemēram, tolaik kokus vispirms nocirta un pēc tam domāja, kā baļķus dabūt ārā no meža, bet šobrīd pirms meža ciršanas tiek plānoti un būvēti labi meža autoceļi.
Savukārt privāto mežu sektorā pamazām vērojama konsolidācija – mazo platību īpašnieki apvienojas kooperatīvos vai arī ir jau pārdevuši savus meža gabalus lielākiem mežsaimniecības uzņēmumiem gan ar latviešu, gan skandināvu kapitālu, kuriem ir pietiekami liela rocība, lai mežus kvalitatīvi koptu un atjaunotu. Valsts un privāto mežu platības Latvijā dalās apmēram uz pusēm.
Starp daudzām mežzinātnes institūta “Silava” funkcijām ir arī meža monitorings, kuru veic piecu gadu ciklā. Monitorings ļauj saprast, kas ar mežu valstī notiek kopumā. Iegūtie rezultāti liecina, ka apmēram trešdaļa mūsu mežu ir nosacīti pieauguši – cērtamā vecumā. Tas ir ļoti daudz. Pie normālas mežsaimniecības aprites pilnīgi pietiktu ar 20–25 procentiem. Šāda situācija veidojusies vēsturiski, jo esam bijuši ļoti piesardzīgi saimnieki.
Joprojām liels pieaugušu mežu īpatsvars ir privātajā sektorā, kurā meža īpašnieki daždien nevēlas vai pat īsti nezina, kā nodarboties ar mežsaimniecību. No 2004./05. gada, kopš esam sākuši nacionālo meža monitoringu, Latvijas mežos esam izmērījuši dzīvās koksnes apjoma pieauguma tendenci, un pašlaik tas lēšams ap 682 miljoniem kubikmetru. Šobrīd mūsu mežos katru gadu izaug vairāk koksnes, nekā cilvēki nocērt. Iespējams, varam piedzīvot lūzumpunktu, kad šis rādītājs īslaicīgi samazināsies, taču pagaidām gadā nocirstie 17 miljoni iepretim 26 miljonu kubikmetru koksnes pieaugumam bažas par Latvijas mežu ilgtspējīgu nākotni nerada.
Šis pieaugums ir iegūts, aptuveni 12 000 parauglaukumos izmērot katra koka augšanu resnumā un augstumā. Ja atrēķinām nocirsto koku mizu un galotnes, tad paliek 15 miljoni tīrās apaļkoksnes, kas ik gadu, cērtot mežu, tiek saražota. Apmēram seši miljoni kubikmetru koksnes ik gadu aiziet bojā citu faktoru dēļ – vējgāzēs un snieglauzēs, bebru postījumos un mizgraužu uzbrukumos, plūdu un ugunsgrēku skartajās teritorijās. To ņemot vērā, koksnes pieaugums par trim miljoniem kubikmetru tik un tā pārsniedz cilvēka nocirsto un citu dabas spēku mežam atņemto dzīvās koksnes daudzumu.
Ja salīdzina biomasas apjomu, ko cilvēki izved no meža (zari, skujas), ar to lapu un skuju biomasu, kas katru gadu nobirst, tad neapšaubāmi daudz vairāk atlieku paliek mežā. Mežsaimnieki vēl racionālāk varētu izmantot meža resursus, īstenojot bezatlikumu tehnoloģijas. Ir bijuši pētījumi par celmu izmantošanu, taču izrādījās, ka celmu šķeldas neder dedzināšanai parastajās kurtuvēs, jo tām klāt ir smiltis, kuras, lielā karstumā kūstot, saķep un rada nosprostojumus. Mežizstrādes atliekām paliekot mežā, tās satrūd un bagātina augsni ar barības vielām. Mūsu pētījumi parādīja, ka izvešanai sagatavotās un kaudzēs sakrautās koku ciršanas atliekas nerada meža kaitēkļu savairošanās draudus, jo lielākajam kaitniekam – astoņzobu mizgrauzim – neder sīki zari. Lai vairotos, mātēm jāiegraužas daudz resnāku koku mizā.
Vai Latvijā mežus apsaimniekojam videi draudzīgi? Es uzskatu, ka jā. Pie mums praksē izmantotās nelielās, vidēji līdz diviem hektāriem lielās atjaunošanas cirtes Eiropas mežsaimniecības valstu izpratnē ir vien nelieli atvērumi. Visa Latvijas mežu daudzveidība ir veidojusies, pateicoties tieši šai mazo cirsmu saimniecībai. Jaunaudzes vienuviet ar vidēja vecuma un vecā meža mijiedarbības zonām, ceļmalām, grāvmalām, kas bagātas ar dzīvo dabu, – tāda daudzveidība ir liela vērtība.
Mozaīkveida struktūras veidošana ar cilvēka neskartiem meža biotopiem, kuri tiek plānoti un saglabāti saimniecisko mežu masīvos, nav jauna pieeja. To “Silavā” jau pagājušā gadsimta 70. gados sāka attīstīt zinātnieki Aija Melluma, Māris Laiviņš, Indulis Emsis un Pauls Sarma. Tie, kuri domā, ka cilvēks ir ļoti vajadzīgs mežam, manuprāt, kļūdās. Patiesībā ir otrādi – cilvēkiem vajag gan koksni, gan atpūtas iespējas, gan mežu daudzveidību. Mežzinātne, ar kuru nodarbojamies, ir zinātne par mežu un tā attiecībām ar cilvēkiem, kuri no meža vēlas saņemt dažādus tā sniegtos pakalpojumus. Protams, fokusā vienmēr ir meža ražība, veselība un kvalitāte.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
