Saimnieki aizstāv zaļo līniju, bet iesaka pārskatīt prasības 0
Ar ierobežojumiem rēķinājušies
No zemes privātīpašniekiem, kuru īpašumi atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, bieži atskan žēlabas, ka, lūk, valsts noteiktie saimnieciskās darbības ierobežojumi viņiem traucējot saimniekot. Ieguvumi no zemes vai meža esot mazāki nekā zaudējumi, ko rada gan šie ierobežojumi, gan valstij maksātie nodokļi.
Apmeklējot dažas saimniecības, kurām noteikti šie ierobežojumi, un uzrunājot to īpašniekus, atklāju, ka vienmēr tā gluži nav – viņi spēj sadzīvot gan ar ierobežojumiem, gan prasmīgi saimniekot. Taču viņu neizpratne un iebildumi ir par ko citu.
Pārgaujas novada zemnieku saimniecības “Ķieģeļcepļi” īpašnieks Jānis Ērenbots atzīst, ka Gaujas nacionālā parkā noteiktie ierobežojumi ikdienā viņu pārlieku netraucējot. Viņš esot ar tiem rēķinājies, 1992. gadā atgūstot īpašuma tiesības uz dzimtas mājām un zemi.
“Man piederošajā ap 100 hektāru saimniecībā, kurā ap 65 hektārus aizņem lauksaimniecībā izmantojamā zeme, varu art un sēt bez ierobežojumiem, nav arī aizsargājamu putnu vai augu platību. Saimniecībā turu ap simt slaucamu govju un jaunlopu,” stāsta Jānis Ērenbots, “ierobežojumi vien skar mežu ap 35 hektāru platībā, kurā aizliegta kailcirte.
Arī tas vēl nebūtu nekas briesmīgs. Bet ir citas nelaimes. Valsts meži, kas robežojas ar manējiem, netiek pienācīgi apsaimniekoti. Vēja nogāztās egles netiek laikus izzāģētas, ļaujot savairoties mizgraužiem. Pēc tam šie kukaiņi pārsviežas manā mežā. Ko nesagrauž tie, to paveic brieži, kuriem sevišķi patīk egļu jaunaudzes.”
Jānis Ērenbots atzīst, ka viņam nebūtu iebildumu pret aizsargājamām dabas teritorijām un privātīpašniekiem uzliktajiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem. “Dabas aizsardzībai, protams, ir nozīme, jo ne jau visu var izmērīt kubikmetros vai tonnās.
Bet gribētos, lai arī valsts rūpētos par teritorijām, kuras pati pasludinājusi par aizsargājamām. Diemžēl pašlaik rodas iespaids, ka pienākumi kaut ko aizsargāt ir uzkrauti tikai privātīpašniekiem,” spriež Jānis.
Prasības varētu būt citādas
Arī viņa kaimiņš – 32 hektāru piemājas saimniecības “Palejas” īpašnieks Mārtiņš Krauklis –, kas ikdienā nodarbojas ar biškopību, man teic, ka apgrūtinājums esot noteikts tikai viņam piederošajiem 19 hektāriem meža, kurā aizliegta kailcirte.
“Iztieku arī bez tās. Un, protams, es aizstāvu zaļo līniju. Tomēr prasības varētu gan būt mazliet citādas,” spriež Mārtiņš Krauklis, “piemēram, ja kādā privātīpašumā ir aizsargājami koki, tad aizliegums būtu jānosaka tikai šai konkrētajai vietai, nevis lielākās platībās.
Tāpat nav saprotams, kāpēc izlases cirte atļauta tikai ik pēc 10 gadiem, vienā reizē ļaujot nocirst tikai 30 līdz 50 procentus no koksnes krājas, tādējādi šie meža darbi izstiepjas 40 gadu garumā, ko es, jau būdams pensijas vecumā, varu nemaz nepiedzīvot.”
Abi Straupes pagasta saimnieki atzīst, ka īsti neesot skaidrs arī tas, kāpēc pārāk bieži mainās “spēles noteikumi”, proti, ko īpašnieks drīkst un ko nedrīkst darīt savā īpašumā, iznākumā ik gadu ar bažām jāgaida, ko jaunu būs izgudrojuši ministriju ierēdņi.
“Kur tas der, ka vienā gadā kompensāciju saņemšanai man prasa turēt vienu bišu saimi uz 1,5 hektāriem, otrā gadā jau trīs saimes uz vienu hektāru,” piebilst biškopis Mārtiņš Krauklis.
Ierobežojumi pēc brīvas gribas
“Valsts noteiktos saimnieciskās darbības ierobežojumus, piemēram, mikroliegumus aizsargājamiem putniem un agrovides ierobežojumus visai lauksaimniecības zemei un zivju dīķiem, kas manā saimniecībā aizņem 80 hektārus neuzskatu par apgrūtinājumu, tāpēc ka no pirmās dienas, kopš atguvu vectēvam piederējušo īpašumu, esmu saimniekojis ar zaļās misijas apziņu,” stāsta Latvijā pazīstamais zaļās saimniekošanas pārstāvis, Jaunpiebalgas novada zemnieku saimniecības “Lielkrūzes” īpašnieks Guntars Dolmanis, “saimnieciskās darbības ierobežojumus lielā mērā esmu noteicis sev pats pēc brīvas gribas un pat lielākus, nekā to prasa valsts.”
Viņaprāt, Latvijā ir maz tādu īpašnieku, kuriem rūp dabas vērtības. Ja īpašnieks panācis to legalizēšanu, viņam atbalsts valsts vai Eiropas fondu finanšu veidā kļūst pieejams.
Tā ir vienīgā iespēja saņemt kaut vai daļēju kompensāciju dabas labā. Tādējādi “Lielkrūzēs” ieguvēja kļūst ekotūrisma nozare. Diemžēl dabas aizsardzība pašlaik stāv zemāk par cilvēku alkatību un dzīšanos pēc vieglas un ātras peļņas, ko dod nesaudzīga mežu izciršana.
“Savulaik iekoptās mežsaimniecības tradīcijas ir ļoti mainījušās un diemžēl uz slikto pusi,” spriež Guntars Dolmanis, “agrāk no meža cilvēks paņēma tikai vajadzīgos kokus, pārējo mežu saglabājot, bet tagad iet plašumā kailcirtes, kā adatas debesīs atstājot vien dažus kokus.
Iznākums šādai noplicinošai mežsaimniecībai ir bēdīgs: izbojāta dabas ainava; radikāli mainās bioloģiskā daudzveidība; ekosistēmā rodas pārrāvums. Valstī nevienu neinteresē, ka rodas vētru postījumi, traucējumi ekosistēmai, degradējas vide.
Zaudējumi dabai, kas rodas no šādas saimniekošanas, patiesībā nav zināmi un apkopoti.
Agrāk bija mežsargs, kas parādīja, kuru koku drīkst nocirst un kuru ne. Kailcirtes ierīkot drīkstēja no aizvēja puses. Toties vēja puse vienmēr bija piesegta. Bet tagad tā vairs nav – drīkst nocirst, nedomājot par sekām.
Iznākumā kaimiņš cērt savu mežu, bet cieš manis saudzētais. Piemēram, no tāda 2,5 hektāru blakusizcirtuma mana saimniecība reiz zaudēja vairāk nekā 100 000 latu. Tos valsts man nekad neatlīdzinās. Un diemžēl es jau neesmu tāds vienīgais.
Šīs kailcirtes un dzīšanās pēc peļņas būtībā izbojā saimniekošanu tiem īpašniekiem, kuri gribētu savos īpašumos saimniekot bez kailcirtēm, tāpat kā aizsargājamās dabas teritorijās.”
Piliens saimniecību budžetā
Vai īpašnieku saņemtās kompensācijas atsver tos zaudējumus, kurus rada viņu īpašumiem noteiktie saimnieciskās darbības ierobežojumi, par to manis uzrunātie saimnieki šaubās.
“Par kailcirtes aizliegumu no Lauku atbalsta dienesta pērn saņēmu 110 eiro par vienu meža zemes hektāru. Protams, labi, ka kaut ko vispār maksā. Tomēr jāatzīst, manos ieņēmumos šīm ap 3500 eiro kompensācijām nav liela svara, tās ir kā piliens kopīgajā budžetā,” teic zemnieku saimniecības “Ķieģeļcepļi” īpašnieks Jānis Ērenbots, “Gaujas nacionālajā parkā pienācīgi valsts neapsaimniekotie meži iznākumā man sit pa kabatu.
Par labu skujkoku kubikmetru es varētu dabūt ap 70 eiro, bet par kukaiņu sabojāto koksni mani plānotie ienākumi sarūk divreiz.”
“Par apgrūtinātajiem 19 hektāriem ik gadu kompensācijās saņemtie aptuveni 2500 eiro, protams, ir kaut kāds atspaids,” piebilst “Paleju” saimnieks Mārtiņš Krauklis, “taču zaudējumi būtu mazāk jūtami, ja īpašniekam būtu tiesības laikus izzāģēt vēja izgāzto, kukaiņu vai briežu sagrauzto koksni. Iznākumā tās kompensācijas, ko pašlaik saņemam, bieži vien neatsver šos zaudējumus.”
Jaunpiebalgas novada “Lielkrūžu” saimnieks Guntars Dolmanis stāsta, ka visos 70 hektāros lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir bioloģiski sertificēta lauksaimniecība, no kuriem papildu apgrūtinājumi ir bioloģiski vērtīgu zālāju apsaimniekošana, kas veido pusi no kopējās bioloģiskās lauksaimniecības apsaimniekotās zemes.
Kopsummā šie maksājumi saimniecības budžetā veido 3332 eiro gadā par bioloģisko lauksaimniecību, 4375 eiro gadā par bioloģiski vērtīgu zālāju apsaimniekošanu, papildus vēl tiek saņemti maksājumi par mikroliegumiem mežos – 160 eiro par hektāru jeb 2548 eiro gadā.
Zivsaimniecības un ūdensvides maksājumi par 9,3 ha veido 1915 eiro gadā. Šo maksājumu saņemšanai obligāta prasība ir ražošanas nodrošināšana ar vismaz trim liellopiem uz hektāru lauksaimniecībā, kā arī noteikts zivju blīvums un ieņēmumi dīķsaimniecībā.
Kam zaudējumi, kam ieguvumi
“Dažādās Latvijas vietās esmu apmeklējis daudzas zemnieku saimniecības, kurās zemei daļēji vai pilnīgi noteikti dažādi saimnieciskās darbības ierobežojumi,” stāsta Latvijas Dabas fonda eksperts Viesturs Lārmanis, “daudzviet tie ievērojami samazina iespējamos ieņēmumus. Bet nevar teikt, ka šie ierobežojumi visur rada tikai zaudējumus. Jāņem vērā, ka šajās saimniecībās zemes auglība, iespējas to izmantot ražošanā un citi apstākļi ļoti atšķiras.
Ir vietas, kurās, ja šo ierobežojumu nebūtu, īpašnieks, iespējams, varētu nopelnīt vairāk nekā pašlaik saņem atlīdzību veidā. Un ir tādas, kur zeme ir liesa un kur šī atlīdzība īpašniekam ir papildu ienākums, kuru citos apstākļos viņš nesaņemtu.”
Viņaprāt, liela nozīme ir arī īpašuma platībai. Dažu vai pārdesmit hektāru īpašniekam kompensācija par saimnieciskās darbības ierobežojumiem nav pietiekama izdzīvošanai un aprobežojumi un birokrātija liekas lielāki nekā iegūtais labums. Savukārt lielāku platību īpašniekam kompensāciju apmēri dažkārt var būt pat nozīmīgākais ieņēmumu avots.
Tāpat liela nozīme ir tam, kādu koku sugu un vecuma mežaudzes pieder īpašniekam. Ja mežā aug mazvērtīga koksne, piemēram, upes malas vītolu audze, tad, kompensācija var būt pat izdevīgāka nekā mežsaimnieciskā darbība.
Savukārt attiecībā pret ciršanas vecuma mežiem, kur ir liela, komerciāli izmantojama koksnes krāja, ko parastā mežā varētu nocirst kailcirtē, kompensācija var šķist nesamērīgi zema.
Viesturs Lārmanis atklāj, ka saimnieciskās darbības ierobežojumi noteikti arī viņa vecāku apsaimniekotajās zemēs, kas atrodas aizsargājamo ainavu apvidū Ziemeļgauja. Tur aizliegts uzart vai apbūvēt pļavas, atļauts vien tās appļaut un ganīt lopus.
Tā kā šīs pļavas pārsvarā ir vai nu pārmitras, vai pārāk sausas un mazauglīgas, kā arī applūst pavasara palos, intensīva lauksaimniecība tajās nav iespējama. Līdzīgi apstākļi ir arī citiem Ziemeļgaujas ielejas zemju īpašniekiem, kuriem kopā pieder ap 3000 hektāru pļavu.
Šajā apvidū kopumā dabas aizsardzība droši vien ir vairāk devusi nekā atņēmusi,” lēš Viesturs, “to pierāda salīdzinājums starp Ziemeļgaujas pļavu stāvokli 2002. gadā, kad ap 80% no tām bija pamestas un sākušas aizaugt, un tagad, kad gandrīz visas ir apsaimniekotas.
Tas bija iespējams, pateicoties ES LIFE fonda projektam un vēlāk arī Dabas aizsardzības pārvaldei, kas finansēja pļavu atbrīvošanu no krūmiem, un ikgadējam Lauku attīstības programmas atbalsta maksājumam “Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos”.
Pilnīgi iespējams, ka tieši dabas aizsardzības sniegtais atbalsts bija izšķirošais, lai šajā apvidū noturētu iedzīvotājus, kas citādi sen to būtu pametuši.”
Kompensāciju jeb ikgadējā atbalsta maksājuma apmēri
* 44 eiro/ha – aizliegta lauksaimnieciskā darbība: lauksaimniecības zemēs aizliegta uzaršana un kultivēšana vai aizliegta visu veidu saimnieciskā darbība;
* meža zemēs – atkarībā no saimnieciskās darbības ierobežojuma veida visa gada laikā: 157 eiro/ha – aizliegta jebkāda mežsaimnieciskā darbība vai aizliegta koku ciršana galvenajā cirtē un kopšanas cirtē;
128 eiro/ha – aizliegta koku ciršana galvenajā cirtē; 43 eiro/ha – aizliegta koku ciršana kailcirtē.
Kompensāciju par meža zemi piešķir tad, ja mežaudze ir sasniegusi vismaz 20 gadu vecumu. Kompensāciju nepiešķir dabas pieminekļu – īpaši aizsargājamo koku un akmeņu teritorijās.
Dabas aizsardzības pārvalde nepiešķir kompensāciju – ikgadējo atbalsta maksājumu, ja zemes īpašnieks par noteiktu saimnieciskās darbības ierobežojumu attiecīgajā mežaudzē jau ir saņēmis kompensāciju – vienreizējo atlīdzību saskaņā ar likumu “Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos”.
Kompensāciju saņemšanai Dabas aizsardzības pārvaldē jāiesniedz iesniegums, kura veidlapa pieejama Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā www.daba.gov.lv
Papildu uzziņas Dabas aizsardzības pārvaldē, tālr.: 67509766, 25673400, 29924509; e-pasts: [email protected].
Lai Dabas aizsardzības pārvaldē pieteiktos uz kompensāciju:
* īpašuma tiesībām uz zemi jābūt nostiprinātām zemesgrāmatā, un zemes robežām starp vairāku zemes īpašnieku īpašumiem jābūt ierīkotām atbilstoši normatīvajos aktos par zemes kadastrālo uzmērīšanu un Civillikumā noteiktajām prasībām;
* ja zemes īpašums pieder vairākiem īpašniekiem, tad kompensāciju var prasīt tikai visi kopīpašnieki, savstarpēji vienojoties;
* kompensāciju par meža zemi var prasīt tikai tad, ja meža zemes platībai ir spēkā esoša meža inventarizācijas lieta;
* par konkrētu zemesgabalu, kuram noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi, gadā var piešķirt tikai vienu kompensāciju – no Eiropas Savienības fondiem vai no valsts budžeta;
* jābūt samaksātam nekustamā īpašuma nodoklim par iepriekšējo gadu un kārtējo gada ceturksni;
* ja zemes īpašnieks sodīts par pārkāpumiem vides jomā, kā arī ja viņa vainas dēļ videi vai mežam nodarīti zaudējumi, tad viņa kompensācijas pieprasījumu izskata tikai tad, kad viņš ir samaksājis šo naudas sodu un atlīdzinājis videi un mežam nodarītos zaudējumus.
Kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās
* Ikgadējs atbalsta maksājums;
* zemes atpirkšana.
Izvēloties atbalsta maksājumu, īpašniekam jāiesniedz pieteikums Dabas aizsardzības pārvaldē līdz kārtējā gada 15. maijam, ja viņa īpašums atrodas:
* īpaši aizsargājamās dabas teritorijā, kas nav Eiropas nozīmes aizsargājamā teritorija (“Natura 2000”);
* mikroliegumā ārpus “Natura 2000”, ja zemes īpašuma platība mikroliegumā ir mazāka par 1 ha un ja tajā ir noteikts kāds no turpmāk minētajiem mežsaimnieciskās vai lauksaimnieciskās darbības ierobežojumiem, tad
1) meža zemēs aizliegta:
* jebkāda mežsaimnieciskā darbība;
* koku ciršana galvenajā cirtē un kopšanas cirtē;
* koku ciršana galvenajā cirtē;
* koku ciršana kailcirtē;
2) lauksaimniecības zemēs aizliegta uzaršana un kultivēšana vai aizliegta visu veidu saimnieciskā darbība.
Dabas aizsardzības pārvalde maksā kompensāciju – ikgadējo atbalsta maksājumu par saimnieciskās darbības ierobežojumiem mikroliegumos ārpus “Natura 2000”, ja zemes īpašuma platība mikroliegumā ir mazāka par 1 ha, un šādās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kas nav “Natura 2000”:
1. Dabas parkos:
1) “Gaiziņkalns” (Madonas novada Vestienas, Aronas un Bērzaunes pagasti), vienlaikus ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Vestiena” (kas ir “Natura 2000”);
2) “Daugavas loki” (Daugavpils novada Naujenes, Tabores, Vecsalienas, Salienas pagasti, Krāslavas novada Ūdrīšu un Kaplavas pagasti), vienlaikus ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Augšdaugava” (kas ir “Natura 2000”);
3) “Medumu ezeraine” (Daugavpils novada Medumu pagasts), vienlaikus ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme” (kas ir “Natura 2000”);
4) “Svente” (Daugavpils novada Medumu, Sventes un Kalkūnes pagasti, Ilūkstes novada Šēderes pagasts), vienlaikus ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme” (kas ir “Natura 2000”);
5) “Milzukalns” (Engures novada Smārdes pagasts) (neietilpst nevienā citā īpaši aizsargājamā dabas teritorijā).
2. Dabas liegumos:
1) “Ozolkalni” (Skrīveru novads), vienlaikus ietilpst dabas parka “Daugavas ieleja” teritorijā (kas ir “Natura 2000”);
2) “Dēliņkalns” (Alūksnes novada Ziemera pagasts), vienlaikus ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Veclaicene” (kas ir “Natura 2000”);
3) “Avotu mežs” (Alūksnes novada Ziemera pagasts), vienlaikus ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Veclaicene” (kas ir “Natura 2000”);
4) “Sproģi” (Vecpiebalgas novada Inešu pagasts), vienlaikus ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Vecpiebalga” (kas ir “Natura 2000”);
5) “Ilgas” (Daugavpils novada Skrudalienas pagasts), vienlaikus ietilpst dabas parka “Silaine” teritorijā (kas ir “Natura 2000”);
6) “Ilziņa ezers” (Madonas novada Vestienas pagasts), vienlaikus ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Vestiena” (kas ir “Natura 2000”);
7) “Kāla ezera salas” (Madonas novada Vestienas pagasts), vienlaikus ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Vestiena” (kas ir “Natura 2000”);
8) “Vērenes gobu un vīksnu audze” (Ogres novada Madlienas pagasts), vienlaikus ietilpst dabas parka “Ogres ieleja” teritorijā (kas ir “Natura 2000”);
9) “Lieluikas un Mazuikas ezers” (Ādažu novads), vienlaikus ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Ādaži” (kas ir “Natura 2000”);
10) “Bardinska ezers” (Ilūkstes novada Šēderes pagasts), vienlaikus ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme” (kas ir “Natura 2000”);
11) “Skujines ezers” (Ilūkstes novada Šēderes pagasts), vienlaikus ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme” (kas ir “Natura 2000”);
12) “Medumu ezera salas” (Daugavpils novada Medumu pagasts), vienlaikus ietilpst dabas parkā “Medumu ezeraine” (kas nav “Natura 2000”) un aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme” (kas ir “Natura 2000”);
13) “Čužu purvs” (Kandavas novada Kandavas pagasts), vienlaikus ietilpst dabas parkā “Abavas senleja” (kas ir “Natura 2000”);
14) “Sventes ezera salas” (Daugavpils novada Sventes pagasts), vienlaikus ietilpst dabas parkā “Svente” (kas nav “Natura 2000”) un aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme” (kas ir “Natura 2000”);
15) “Korneti-Peļļi” (Apes novada Apes pilsēta ar lauku teritoriju; Alūksnes novada Veclaicenes pagasts), vienlaikus ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Veclaicene” (kas ir “Natura 2000”);
16) “Glušonkas purvs” (Daugavpils novada Skrudalienas pagasts);
17) “Garākalna smilšu krupja atradne” (Auces novada Bēnes pagasts);
18) “Krēmeri” (Rīgas pilsēta);
19) “Darmštates priežu audze” (Jūrmalas pilsēta);
20) “Buļļezers” (Garkalnes novads);
21) “Puzes smilšu krupja atradne” (Bauskas novada Brunavas pagasts).
Dabas aizsardzības pārvalde maksā kompensāciju – ikgadējo atbalsta maksājumu tikai par to zemes īpašuma daļu, kas ietilpst minētā dabas parka vai dabas lieguma teritorijā.
