Saimnieka sirds neizturēja. Breša zemnieks mira cīņā par zaudētām mājām 29
Šī skaudrā stāsta publikācijas iegansts ir kāda “LA” lasītāja zvans redakcijai. Strīdi, nesaticība, spīts, cīņa par īpašumu, ekonomiskie apstākļi – daudz un dažādi iemesli sarežģīja dzīvi kāda Kurzemes pagasta ģimenēm, vienā no kurām saimnieku šoruden aizsauca aizsaulē.
Dažam viņa nāve likās aizdomīga, taču pēc sarunām ar iesaistītajiem šķiet, ka kriminālpārkāpuma nav. Saimniekam neizturēja sirds. Noziegums tātad nav noticis, un varbūt kādam šķiet – kāpēc visai Latvijai būtu jāzina par divu kaimiņu strīdu. Taču notikušais var būt pamācošs stāsts daudziem cilvēkiem – par to, kā nevajadzētu risināt attiecības. Rakstā neminam iesaistīto uzvārdus un konkrētu norises vietu, mainīts arī māju nosaukums.
Nāve pusminūtē
Šā gada 30. oktobrī uz nopirkto “Stabulnieku” īpašumu atkal bija atbraucis jaunais saimnieks ar strādniekiem. Vīri jau rosījās pa bēniņiem, kur bija iekļuvuši pa lūku mājas galā. “Stabulniekos” dzīvojošais Laimonis, paņēmis gāzes pistoli un elektrošoku, kāpa augšā uz bēniņiem no mājas iekšpuses. Viņa pa pusei paralizētā sieva un uz gultas gulošā māte palika lejā. Laimonis bija nolēmis tik viegli nepadoties. Taču sirds neizturēja. Viņu jau ārsts iepriekš bija brīdinājis, ka steidzami nepieciešama operācija sirdij, kurā jau atradās stents.
“Tas viss notika kādas 30 sekundes. Es biju pie mājas, bet divi mani strādnieki bija uzkāpuši pa trepēm un taisīja vaļā bēniņaugšu. Man bija likumīgas tiesības tur iekļūt. Gribēju apskatīt jumtu. Biju jau Laimoni iepriekš palūdzis, lai mani tur uzlaiž, bet nelaida. Kā divi dēļi bija vaļā, tā Laimonis sāka šaut uz strādniekiem: mugurā, sejā. Pats neredzēju, bet strādnieks man sacīja, ka pēkšņi Laimonis pagriezies šķērsus, paspēris divus soļus, nokritis vispirms uz ceļiem, tad pavisam,” man stāsta zemnieku saimniecības īpašnieks Aivis.
Tad viens no strādniekiem paņēmis pistoli. Pēc vēl kādām 30 sekundēm Aivis piezvanījis policijai un ātrajai medicīniskajai palīdzībai. Kamēr ārsti braukuši (10–15 minūtes), viņi pa telefonu devuši padomus. “Laimonis palika zils, un ārsti teica, lai pagriež viņu uz sāniem. Tā arī izdarījām. Viņa sieva lejā bija aizslēgusi durvis un iekšā nevienu nelaida, tikai tad, kad atbrauca policija. Traki bija, nenormāli traki un šoks,” atceras Aivis.
Ne policijai, ne ārstiem, ne piederīgajiem nebijušas aizdomas par vardarbīgu nāvi, tāpēc tiesu medicīniskā ekspertīze Laimoņa līķim netika veikta, un viņu apbedīja.
To, ka nebijušas vardarbīgas nāves pazīmes, apliecina Laimoņa sieva Ināra, kas pašreiz uzturas citā Latvijas pusē pie sava dēla no iepriekšējās laulības (Laimonim bērnu nebija).
“Kad strādnieki atbrauca, mēs visi bijām lejā. Kas tur augšā notika, nezinu, es tur nespēju uzkāpt, bet zilumus Laimonim neredzēju. Tā ka droši vien sirds… Bet, kad attapšos no notikušā, es vēl parunāšu ar dēliem, ko iesākt. Mēs Aivi saucām par slepkavnieku, jo viņš ārdījās kā traks, noārdīja priekšnamu, ņēmās pa bēniņiem… Mums citā ciemā bija dzīvoklis, uz ko pārcelties, tur bija jāiztaisa remonts, bet viņš negribēja gaidīt, uzvedās kā tāds mežonis,” stāsta Ināra.
Arī Laimoņa māsa neuzskatīja, ka pret brāli būtu notikusi vardarbība. Valsts policijā man apstiprina, ka ne no viena piederīgā nav saņemts iesniegums par iespējamu vardarbību.
Izmisīga cīņa par palikšanu
Kā samilza šī drāma, kas beidzās ar traģēdiju? Aivis nodarbojas ar graudkopību un apstrādā 500 hektārus zemes. Viņš bija nolūkojis kādā Kurzemes pagastā “Stabulnieku” saimniecību, kas pagājušā gada rudenī tikusi izsolīta. Izsolei viņš pieteicies galvenokārt 40 hektāru zemes dēļ, kas piegūla paša zemei, un tāpēc par to bijusi pastiprināta interese. Izsolē piedalījušies vismaz pieci, un viņš uzvarējis. Samaksājis bankai 65 tūkstošus eiro un sācis kārtot dokumentus. Aivis zemei jau bija ticis klāt, bet vasarā gribējis pārņemt arī “Stabulnieku” māju.
“Biju klāt tajā dienā, kad tiesu izpildītājs gribēja ievest īpašumā jauno saimnieku, bet Laimonis parādīja, ka viņa mātei esot viņa izsniegts īres līgums un Laimonis ir viņas kopējs, tāpēc nevienu neizlika. Kādi cilvēki nesa no pagraba ārā mantas, un Laimonis sacīja: “Varbūt tās ir manas mātes mantas un viņa īrē arī pagrabu!”,” atceras sociālā darbiniece. Tomēr ne uz pagrabu, ne bēniņiem īres līgums neattiecās. “No pašvaldības viedokļa tur nebija nekādu problēmu, un mēs devāmies projām,” saka pagasta pārvaldes vadītājs.
“Patiesībā jau kādu gadu būtu atļāvis viņam palikt tajās mājās, jo mani tās īpaši neinteresē, man galvenais ir zeme, bet ar Laimoni neko normāli nevarēju sarunāt: viņš uz mani kliedza, draudēja, visādas muļķības izplatīja. Tik daudz sūdu savu mūžu uz savas galvas neesmu dabūjis nekad! Es esot uz viņu šāvis, ar mašīnu braucis virsū un ar lāpu pie šķūņa stāvējis un aizdedzināt gribējis, mana sieva viņa automobilim stiklus izsitusi. Varbūt kaut kas galvā bija sagājis šķērsām? Bet brīžiem skatījās acīs, seja kā betons – un sāku pat justies vainīgs, ka viņam jāiet projām no savām bijušajām mājām. Viņa dēļ jau viens cilvēks, kam Laimonis bija apsolījis īpašumu, iekrita: pārskaitīja naudu bankai, bet vai nu līgums nebija korekts, vai kas cits, bet Laimonis tai naudai tika klāt un izrāva ārā. Skaidrs, ka bankai tādas lietas nepatika, un tā uzlika “Stabulniekiem”, kas bija bankā ieķīlāti pret kredītu, liegumu un pēc tam sarīkoja izsoli. Un mana vaina, ka tajā visus pārsolīju. Zinu, ka bankai nauda palika pāri un tā padsmit tūkstošus pārskaitīja Laimonim. Viņš mierīgi varēja turpināt dzīvot tālāk! Bet nu gribēja ieņemt pozu. Varbūt no manis gribēja kaut ko izspiest?” jautā Aivis, kurš novērojis, ka Laimoni bieži izrīkojusi sieva un arī māte, kaut gan ir akla, bet pie rokas staigājusi un dēlu komandējusi.
Jaunais saimnieks “Stabulnieku” mājas līdzināšot nost līdz ar zemi, jo tās pārāk daudz negāciju uzkrājušas. Par īrnieci, Laimoņa māti, tagad rūpējas viņas meitas.
Agresīvās sarunas
Pēc izsoles Aivis “Stabulnieku” sētā ierakstījis divas sarunas ar Laimoni. Tās ir agresīvas.
Pirmā saruna.
Laimonis: “Es neiešu prom nekad! Velti tu te braukā. Noziedzīgā ceļā tu dabūji īpašumu. Banka slēpa naudu. Ja man nebūtu jāsēž pie mammas, es panāktu, ka šitie policisti un prokurori sēdētu, jo slēpa, viltoja dokumentus.”
Aivis: “Kāpēc gribi viņus sēdināt, ja bankai pats nesamaksāji? Kādi dokumenti ir viltoti?”
Laimonis: “Tā ir mana darīšana, kas ir viltots! Tas ir labi, ka tu tagad uzlabo zemi, jo tev to atņems.”
Aivis: “Tev nepieder nekas, pat šitā sapuvusī kaudze, kam sēdi virsū.”
Laimonis: “Brauc prom!”
Aivis: “Kāpēc man jābrauc prom? Ja kādam jābrauc projām, tad tev!”
Otra saruna.
Laimonis: “Es tev svēti apsolu, ka dabūsi sēdēt, tu, krupi nolādētais!”
Aivis: “Tu tik man pieskaries! Ko tu ar to birsti vicinies! Vēlreiz iesitīsi, dabūsi pa galvu! Iekšā mājās neviens neies. Dzīvo savā būdā un priecājies, ka dzīvo šajā saulē. Es tevi neaiztiku. Katram par saviem grēkiem jāatbild. Tagad ir tava rinda. Kādreiz pienāks manējā.” (..)
Laimonis: “Varam sarunāt – atlīdzini visu kaitējumu.”
Aivis: “Kādu kaitējumu?”
Laimonis: “Visu, ko sagrābi. Tu ar saviem algotiem slepkavām policistiem neko nepanāksi – viņi gribēja manu māti aizvest un noslepkavot. Jūs kopā sēdēsiet!”
Aivis: “Tu pats tici tam, ko runā!?”
Laimonis: “Man nav jātic. Tev vajadzētu ticēt. Kas tu tāds vispār esi? Tu esi mēsls un niecība. Kad es sākšu, tu redzēsi!”
Aivis: “Ko tu sāksi? Tu tagad uzturies pie savas mātes.”
Laimonis: “Es te uzturos likumīgi, nevis pie savas mātes, tu, smirdošais sesk!”
Viens palika bez naudas un zemes
“Stabulnieku” īpašumu pirms vairākiem gadiem bija iekārojis arī vietējais gatera īpašnieks, kurš stāsta: “Biju ar Laimoni sarunājis, ka pirkšu par 44 000 eiro. Bet 2012. gadā man bija liels ugunsgrēks, citi izdevumi, tāpēc varēju maksāt pa daļām, ko arī caur banku izdarīju. Bet tad vienā brīdī izrādījās, ka kaut kādā veidā Laimonis naudu no bankas dabūjis ārā un iztērējis dzīvoklim un automašīnai. Banka savu vainu neatzina, pateica, ka tai neesot nekādas darīšanas ar manu iemaksāto naudu. Biju samaksājis visu līgto, bet īpašumu nedabūju. Sūdzējos policijā un prokuratūrā, tika ierosināts kriminālprocess, bet veltīgi – līdz tiesai tā arī netiku.”
Smags raksturs
“Laimonis bija Breša zemnieks. Nevienam netraucēja, konfliktu ar pašvaldību nebija. Mātei apkaimes pagastos piederēja veikali, tad vēlāk arī pašam. Ņēma kredītus, lai veikalos būtu apgrozījums, bet bizness neaizgāja. Manuprāt, viņš īsti nerēķināja līdzi. Atceros, ka brīnījos, par cik lielu cenu viņš varēja atļauties no pašvaldības īrēt telpas… Beigās veikalus bija spiests likvidēt, bet parāds bankai palika, tad vienojās ar gatera īpašnieku,” stāsta pagasta pārvaldes vadītājs. “Pēdējā laikā pie viņa bieži brauca policija. Nedēļu pirms savas nāves Laimonis piezvanīja man un sūdzējās, ka Aivis gribot pārņemt viņa īpašumu. Atbildēju, ka varu viņu uzklausīt, bet viņam labāk tomēr būtu zvanīt policijai. Laimonis atbildēja, ka viņš jau 26 reizes esot zvanījis…”
“Viņi nebija sociālā dienesta klienti, bet Laimonis reizēm atbrauca pie manis un stāstīja savas bēdas, arī par savām māsām sūdzējās, ka tās negribot viņam maksāt par mātes kopšanu. Bet es zinu, ka māsas bija gatavas māti ņemt pie sevis, bet Laimonis to neļāva. Tad Laimonis man pārmeta, ka esmu māsu pusē…” saka sociālā darbiniece. Par māti gan Laimonis rūpējies.
“Laimonim bija smags raksturs. Pirms 20 gadiem ar viņu iepazinos, bet uzreiz sagājām uz īso un vairs nesarunājāmies. Nezināja bremzes uz naudu, ņēma kredītus. Dzēra un pa grāvjiem vāļājās,” zina teikt viens no kaimiņiem.
“Reiz piedzērās un nolūza paša veikalā. Atnāk veči, paņem cigaretes, dzeramo un aiziet. Šis pamostas, redz iztrūkumu un izsauc policistus, bet tie smejas… Skaidrs, ka tāda saimniekošana pie laba novest nevarēja,” stāsta cits.
Māsa par savu brāli Laimoni nevēlas teikt neko sliktu, kaut gan nenoliedz, ka pēdējā laikā attiecības nav bijušas labas: “Mums, māsām, negribas cilāt slikto, vēlos, lai atmiņā brālis paliek ar labo, un agrāk viņš patiešām bija ļoti labs un jauks. Lielas problēmas sākās 2014. gadā, kad viņam saļodzījās veselība un bija problēmas ar īpašumu, par kuru viņš cīnījās ar tādām metodēm, kādas zināja, daudz ko darīja nepareizi.”
Policija daudz resursu iztērējusi
Valsts policijā man stāsta, ka Laimonis pēdējos gados bijis redzeslokā. Daudz resursu tērēts saistībā ar viņa īpašumiem un kredītiem. Daudz braukts uz izsaukumiem, sniegti paskaidrojumi, veiktas izmeklēšanas, uzsākti administratīvi un kriminālprocesi.
“Laimonis apmeloja mūs, policistus. Vērsāmies pie citas pilsētas kolēģiem, lai pārbauda lietas apstākļus un vēršas pret viņu. Kolēģi nolēma nevērsties,” saka policijas priekšnieks. Tagad, pēc Laimoņa nāves, tam vairs nav nekādas nozīmes.
