Latgales z/s “Pakalni” ĀCM laikā domā par izaugsmi, nevis par izdzīvošanu 1
Aglonas novada Kastuļinas ciemā, kas iekļauts riska zonā, atrodas arī Dienvidlatgalē vislabākā un vismodernākā šķirnes cūku audzēšanas saimniecība “Pakalni”. Sazvanīta saimniece Rimma Romanova pa tālruni teic, ka arī žurnālistus fermas tuvumā nelaidīs, bet piekrīt tikties Aglonā aptuveni 15 kilometru attālumā no gandrīz 16 gados izveidotās paraugsaimniecības. Rimma Romanova ir viena no daudzajām Latgales saimniecēm, kuru grūtības tik viegli nesalauž.
Rimma Romanova: – Mūsu saimniecībā patlaban ir aptuveni 3000 Landrases šķirnes cūku un 240 sivēnmāšu. Īstenojam pilnu audzēšanas ciklu. Kā šķirnes saimniecība varam pārdot vaislas cūkas un vaislas kuiļus. Atstājam tos arī sev. Pāri palikušais – kastrētie kuilīši, cūciņas, kas neatbilst vaislas cūku nosacījumiem, – paliek gaļai. Mums ir sava kautuve, kaujam un paši atvēsinātu gaļu pārdodam Rēzeknes, Preiļu, Krāslavas un Daugavpils tirgū. Mums ir mikroautobuss ar refrižeratoru, ar to gaļu piegādājam diezgan daudz klientiem. Grūtību pārdot gaļu patlaban nav. Pārstrādes uzņēmumiem gaļu nepārdodam.
Mēs neaudzējam graudus lopbarībai, pērkam tos no vietējiem zemniekiem. Mums ir savs barības cehs, barības torņi, kur varam glabāt graudus. Labību cenšamies pirkt rudenī, kad tie maksā lēti. Saistībā ar to, ka zemnieku saimniecība “Pakalni” ir dalībnieks SIA “Bio pluss” (mums pieder 92% kapitāla daļu), kas uzbūvējusi biogāzes staciju, mums ir diezgan daudz zemes. Biogāzes staciju darbinām ar kukurūzu un cūkgaļas atliekproduktiem. Pavisam kukurūzu audzējam 176 hektāros, tostarp 90 ha ir mūsu pašu zeme. Saimniecība nodarbina 25 cilvēkus. Ir diezgan grūti atrast kvalificētus darbiniekus, viņi saimniecībā ir jāapmāca. Ir grūti. Tomēr darbinieku mainība nav pārāk liela, dzērāji pie mums nestrādā.
– Kādu darbības modeli esat iecerējuši šajā ārkārtas situācijā?
– Patlaban ir grūti visiem. Ir sajūta, ka sēžam uz vulkāna un nezinām, kas notiks rītdien. Patlaban ilūziju par slimības nopietnību vairs nevienam nav, visi saprot, ka slimība ir. Ļoti svarīgi ir mazo ganāmpulku īpašniekiem saprast bīstamo situāciju un savlaicīgi ziņot Pārtikas un veterinārajam dienestam par slimību, nevis pašiem iznīcināt un atliekas izmest mežā. Es saprotu, katrs audzē sivēnu sev, pavasarī nopirka, patlaban cūka nav izaugusi. Ļoti žēl, tomēr mazie ražotāji biodrošību nevar ievērot. Tīri praktiski novietni nevar nožogot. Tāpat jāmaina ir barošana – ar zāli un kartupeļiem barot nevar. Pat žurkas var infekciju pārnest. Mazās saimniecības mūspusē ir sākušas cūku izkaušanu. Latgalē tomēr cūku audzēšana piemājas saimniecībās ir ļoti svarīga. Visi saprotam, ka galvenie vīrusa pārnēsātāji ir mežacūkas. Par to, ka slimība atnāca no Baltkrievijas, liecina vislielākais kritušo mežacūku skaits pie Baltkrievijas robežas. Paldies Dievam, ka Aglonas novadā nav nevienas kritušās mežacūkas. Var secināt, ka to daudzums pakāpeniski samazinās, tomēr to aizvien ir par daudz un šie dzīvnieki zemniekiem dara lielu postu. Mums pilnīgi iznīcināja trīs hektārus lielu kukurūzas lauku. Ziemas laikā medniekiem vajadzēja samazināt mežacūku populāciju, to neizdarīja. Patlaban dabas apstākļu dēļ cūkas nevar izšaut tik ātri, kā gribētos. Līdz ziemai saglabāsies bīstama situācija. Cūka ir gudra, tai patlaban ir kur slēpties.
Mūsu fermai ir žogs apkārt. Pie vārtiem ir uzstādītas dezinfekcijas barjeras, dezinficē arī riepas mašīnām. Pie durvīm arī ir dezinfekcijas paklāji, kur strādnieki apavus dezinficē. Katram strādniekam ir atsevišķs skapītis. Tur atstāj mājas apģērbu un apavus un uzvelk darba apģērbu un apavus. Ik dienu mazgā rokas, dezinficē. Darbinieki gaļu pusdienām ienest nedrīkst, vien vistas gaļu vai gaļu pankūkās. Cīnāmies ar mušām un grauzējiem, cenšamies darīt visu iespējamo.
– Ko darāt ar kautuves atlikumiem?
– Nu jau trīs mēnešus kaujam vien savus dzīvniekus. Ārpakalpojumus nesniedzam. Janvārī saņēmām atļauju, ka cūku zarnas un citas atliekas varam pārvērst biogāzē, sadedzināt. Cūku līķus vācam konteineros, iespējami retāk izsaucam savācējfirmas mašīnu. Tad ar teleskopisko iekrāvēju ņemam konteineru, izvedam uz lielā ceļa un nododam firmai. Atpakaļceļā atkal dezinficējam riepas iekrāvējam.
Nevienu cilvēku savai saimniecībai tuvumā nelaižam.
Mums ir vieglāk tāpēc, ka pašiem ir sava kautuve. Dezinfekcijas līdzekļi ir jāpērk pašiem, karstā laikā tie ātri iztvaiko. Viena kanna dezinfekcijas līdzekļa maksā 170 eiro. Ar vienu kannu pietiek vienai nedēļai. Pārtikas un veterinārajā dienestā teica, ka izdevumus dezinfekcijai kompensēs mazajiem ražotājiem. Patlaban attieksme no valsts ir šāda – katram jārūpējas par biodrošību savā saimniecībā.
– Pret nelaimi neviens nav nodrošināts. Cik reāli ir jūsu saimniecībai pārorientēties uz citu biznesu?
– Jā, arī apdrošināšanas kompānijas neapdrošina ganāmpulku pret Āfrikas cūku mēri, norādot, ka kompensācijas maksā valsts. Ir viegli pateikt – sāciet citu biznesu! Cūku fermā nevar ielikt citus dzīvniekus. Manai saimniecībai tas ir neiespējami. Ja būs jāatsakās no cūkkopības, tad man paliks biogāzes stacija. Tās darbināšanai cūku mēslus aizvietošu ar govs mēsliem, to pietiek apkārtējās fermās. Stacijas darbināšanai būs arī kukurūza. Biogāzes stacija patlaban darbojas divus gadus, vēl piecus gadus ir jāatmaksā aizdevums. Tās biznesa plāns ir veidots, balstoties uz cūku audzēšanu. Man atlikusī kredīta summa ir 800 000 eiro. Ik mēnesi bankai vairākiem aizdevumiem ir jāmaksā 17 000 eiro. Visticamāk, kompensācijas nepietiks, lai samaksātu šos aizdevumus. Nezinu…
– Kādu redzat savas saimniecības un nozares nākotni?
– Mēs tomēr vēlamies paplašināties, pārbūvēt fermas vajadzībām viena kilometra attālumā no esošās fermas atrodošos ēku. Tad cūku skaits saimniecībā kāps par 1000 dzīvniekiem. Projekts jau ir apstiprināts, vajadzīgs bankas aizdevums, kas arī ir piešķirts, tomēr mums šā brīža situācijā ieteica nogaidīt.
Ir skaidrs, ka cūkgaļa paliks dārgāka tāpēc, ka cūku būs mazāk. Mēs gribam ievērot biodrošības pasākumus un attīstīties. Valstij vajadzētu dot iespēju attīstīties tām saimniecībām, kas spēj nodrošināt biodrošības pasākumus.
Veiksmes formula
STARTS
1998. gadā bijusī sovhoza “Kapiņi” galvenā veterinārārste Rimma Romanova izveido saimniecību, kur nobaro piecas sivēnmātes. Saimniekot sāk uz 10 hektāriem zemes.
IZAUGSME
nākamajos gados saimniecība kļūst par Lauksaimniecības konsultāciju centra demonstrējumu saimniecību, izmēģina dažādas barības piemērotību cūku nobarošanai,
saviem spēkiem uzbūvē kūti 100 cūkām, tomēr ar to nepietiek, tāpēc tiek nopirkta bijusī sovhoza ferma, kur ierīko cūku fermu,
pakāpeniski saimniecība ierīko arī kautuvi un pirms diviem gadiem – biogāzes staciju, ko darbina ar kukurūzu un cūku mēsliem,
aktīvi vairāk nekā desmit projektos izmantots ES atbalsts dažādu spēkratu, fermas aprīkojuma pirkumam, fermas jumtu nomaiņai, biogāzes stacijas būvniecībai.
VĪZIJA
paplašināt cūku ganāmpulku jaunajā fermā par 1000 dzīvniekiem, sasniedzot 4000 cūku lielu ganāmpulku, celt ražošanas ienesīgumu un norēķināties par biogāzes stacijas būvniecībai ņemto aizdevumu.
Viedoklis
Anda Leikuma, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Krāslavas biroja lopkopības speciāliste: – Ar savu uzņēmību, apbrīnojamo neatlaidību, mērķtiecību un gudrību Rimma Romanova 15 gados Dienvidlatgalē ir izveidojusi modernu visām labturības prasībām atbilstošu fermu. Saimnieces ieceru īstenošanu nespēja ietekmēt pat krīze Latvijas tautsaimniecībā. Rimmai aizvien ir jaunas ieceres. Viņa ir arī ļoti atsaucīgs cilvēks, kas izdzīvos visos laikos. Ja ferma būs jāslēdz, tas būs ļoti liels pārbaudījums “Pakalnu” saimniecībai, tomēr nešaubos, ka Rimma, cilvēks, kas nenolaiž rokas grūtos brīžos, to izturēs.
