Latvju saimniece Rūta Beirote – uz motocikla 26
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsdienās īstās latvju saimnieces vairs netekalē pa pagalmu tautiskos brunčos, bet lec uz motocikla un trauc, ka mati plīv. Tā sevi pieteica vidzemniece Rūta Beirote televīzijas raidījumā, kur saimniekošanas prasmēs un vērienā mērojās septiņas dāmas no visiem Latvijas novadiem.
Lai piedod uzvarētāja, bet “Mājas Viesa” simpātijas piederēja Rūtai, tāpēc uz valsts svētku maltīti dodamies pie viņas uz Stopiņiem, kur, starp citu, pirms pāris gadiem mācījāmies gatavot speltas kviešu grūbas.
Namdurvis Rūtai jau vaļā, taču šoreiz, lai izvēdinātu dūmus… Zosi sadomājusi cept seklākā pannā, jo negribējies noņemties ar dziļo čuguna trauku, lai gan zinājusi, ka tauki ies pa gaisu. Un gāja arī, mutuļi no plīts vēlušies gluži kā “Īsto latvju saimnieču” raidījumā, kad kandavniece cepeškrāsnī bija piemirsusi plastmasas dēlīti. Kam negadās, Rūta tik nosmej.
Virtuvē atkal valda kārtība: zoss rātni guļ čuguna traukā, rupjmaizes biskvīta ripas gaida pildījumu, turpat blakus atvērts dators un ik pa laikam ieņerkstas mobilais. Tāda ir viņas darba diena – būt mammai, sievai, saimniecei un finanšu konsultantei pat vairākos uzņēmumos. Kad griboties izvēdināt galvu, kāpj mugurā savam mocītim un laiž, kur deguns rāda.
Pupu renesanse
Virtuve ir viena daļa no Rūtas ikdienas, taču ēdieni netop tikai ģimenei – vīram Raivim un dvīņiem Rainai un Regnāram –, bet arī Krimuldas zemnieku saimniecības “Zutiņi” mājas un feisbuka lapai.
“Ražotājam mūsdienās nepietiek vien izaudzēt labu mantu un nogādāt līdz tirgum vai veikalam, pircējiem arī jāparāda un jāpamāca, kā to likt galdā,” atzīst saimniece, tāpēc gandrīz ik dienu tīmeklī ievieto pa kādai pašas gatavotai maltīte no “Zutiņu” pupām, zirņiem, speltas kviešu grūbām, rupjo kviešu vai rudzu miltiem u. c.
Ēdieni parasti ir ātri un vienkārši pagatavojami, lai pa spēkam katrai namamātei, kurai, tāpat kā to autorei, nav laika stāvēt garas stundas pie plīts.
Nupat uz Lāčplēša dienu tīmeklī padalījusies ar saldo ēdienu – medū un kanēlī glazētām baltajām pupām un dzērvenēm –, kas komentāros saņēmis asprātīgu nosaukumu Rūtiņ’pupiņ’deserts. Bez pākšaugiem neiztikt arī valsts dzimšanas dienas svētkos – zoss cepeti svinīgajā sarīkojumā pavada vārītas cūku un kāršu pupas.
Rūta spriež, ka nu jau varot runāt par pupu renesansi Latvijā – cilvēki tās ēd, audzē un pat ved uz ārzemēm rādīt kā savu bagātību. Vērtējot pēc skatījumu un atsauksmju skaita “Zutiņu” feisbuka lapā, pākšaugu popularitāte ir arī Rūtas un viņas vecāku saimniecības nopelns, kurā darba pietiekot visiem – gan pašas bērniem, gan māsai un tuvākajiem radiem.
Ja viss izdosies, kā cerēts, decembra sākumā viņa pakos koferī “Zutiņu” pupiņu kolekciju un dosies pārstāvēt Latviju uz “Slow Food”* rīkoto saietu “Let it bean” Toskānas pilsētā Kapanori.
“Ierīkošu stendu ar vismaz piecdesmit krāsu un veidu pupiņām, varbūt padalīšos ar saldēdienu, jo rīkotājiem iepatikās mūsu piedāvātā ideja, ka pākšaugus var izmantot arī desertos.
Līdzi ņemšu gana košu tērpu ar tautiskiem aksesuāriem, jo esmu liela patriote – tiklīdz runa par Latviju, velku garo kleitu, apjožu ar latvju rakstos austu jostu, bet ap delmiem lieku pērļotus maučus.”
Šo rotājumu Rūtai netrūkst – mauču vien ir 17! Pie sava tautastērpa viņa vēl ir ceļā – jāizvēlas novads, jo “Zutiņi” iekārtojušies pa vidu Lēdurgai, Krimuldai un Turaidai.
Ēdiens ar stāstu
Labam ēdienam piedevā noder arī stāsts, no kurienes nācis un kam par godu gatavots, kas ēdienreizei var piešķirt sirsnīgas omulības sajūtu. Rūta īstās latvju saimnieces pārsteidza ar pūpolputru – vienkāršu, bet neparastu saldo ēdienu no speltas kviešu grūbām, putukrējuma un ogu ķīseļa –, kura recepti no savas vīramātes mantojusi viņas laba paziņa un viena no Straupes lauku labumu tirdziņa organizatorēm Rudīte Vasile.
“Pats foršākais bija, ka pēc raidījuma uzrakstīja Rudītes vīramāsa un precizēja, ka pūpolputra radusies ap septiņdesmitajiem gadiem, kad šajā desertā tradicionāli izmantoja baltos rīsus, bet viņas mammai tie nav patikuši, tāpēc aizvietojusi ar grūbām, un sagadījies, ka tieši Pūpolsvētdienā,” stāsta Rūta. Saimnieces putru slavējušas un pat izmēģinājušas savās mājās.
Svešzemju produktus aizstājot ar vietējiem ne tikai pūpolputrā. Arī citos ēdienos mazvērtīgo balto rīsu vietā viņa liek grūbas, citronu aizvieto ar cidonijām, kurām ir daudz dziļāka un pilnīgāka garša, marinādēs iejauc gan rabarberu sulu, gan svaigas plūmes vai sablendētas dzērvenes, nevis ierasto deviņprocentīgo etiķi.
“Man patīk, ka arvien biežāk runājam par Latvijas produktiem, domājot arī par to, ko atstājam aiz sevis. Vietējo produktu ekopēdas nospiedums ir daudz mazāks nekā no ārzemēm ievestajiem, piemēram, vegānu iecienītajam mandeļu pienam vai avokado, kuru ieguvei jāpatērē daudz ūdens un sintētisko ķīmisko līdzekļu, kā arī vajadzīgi ievērojami lielāki resursi transportēšanai.”
Pašu mājās par leģendāru kļuvusi gurķu marinēšanas recepte, kuru visas dzimtas sievietes it kā zinot, bet vajadzīgajā brīdī tā gluži vai izkūp no galvas.
“Tad es parasti zvanu mammai, viņa mēģina atcerēties, tomēr drošības labad vēl pajautā savai māsai Selgai, kura kā allaž sameklē burtnīcu un vārds vārdā nodiktē proporcijas, kas atkal nonāk pie manis. Un tā katru gadu, par ko gardi smejas mūsu vīrieši!”
Tādu kā mēs Latvijā ir daudz!
Kopš raidījuma pagājis labs strēķis, uz ielas svešinieki Rūtu aiz rokas neķer, tirdziņos gan varot redzēt, ka labāk atpazīst. Vairāk par popularitāti esot citi ieguvumi. Pašai nācies pamainīt priekšstatus par novadu kulinārajām tradīcijām. Braucot uz Latgali pie “Cukrasātas” saimnieces Violas Annas Bīriņas, izmetusi – nu, kas tad tur būs, droši vien asuškas – sens latgaliešu saldēdiens – un medalus.
“Nekā nebija! Šodien neviens ikdienā nestaigā tautas tērpā un ne jau visi latgalieši cep tikai asuškas. Latgales sētā var būt restorāna līmenī pagatavots lasis, kādu pasniedza Viola.”
Taču vēl svarīgāk – dalība raidījumā krietni cēlusi pašapziņu, redzot, ka tādu sievu kā “Zutiņos” Latvijā vēl ir daudz! “Prieks un lepnums, ka dalībnieces sevi parādīja kā stipras un radošas personības, un katras stāsts apstiprināja teicienu, ka māja sākas ar sievieti.”
Pašā Latgales pierobežā pārsteiguši “Kotiņu” saimniecības milzu apmēri, kur līdzās vīram darbojas Vija Kuļša. Varējusi tikai apbrīnot, ar kādu uzņēmību un jaudu gan algotā darbā, gan savā uzņēmumā strādā kuldīdzniece Gunita Štorha. Un dzīvesprieks, kas starojis no kandavnieces Kitijas Švīgeres viņas valodā, apģērbā un uzvedībā!
Rūta braucienus pie saimniecēm, filmēšanu un viešņu uzņemšanu savu vecāku sētā atceras ar patiku un nemaz neskumst, ka nav dabūjusi uzvaru, kas šoreiz piešķirta Violai.
“Lai gan daudziem maniem līdzjutējiem tā bija neliela vilšanās, es pasākumu izbaudīju kā piedzīvojumu,” nosaka Rūta un aicina pie svētku galda, kur gaida zoss cepetis un rupjmaizes torte.
* “Slow Food” – 1986. gadā Itālijā dibināta organizācija, kas darbojas visā pasaulē kā pretmets ātrajām ēstuvēm, popularizējot vietējo ēdienu un tradicionālu gatavošanu.
Rūtas Beirotes receptes
Zoss cepetis ar cūku un kāršu pupām, ceptiem āboliem, kāļu biezeni un sautētiem kāpostiem
8 personām
Sastāvdaļas
Zoss cepetim un pildījumam: zoss, āboli, sīpoli, dzērvenes, timiāns, rozmarīns un citi garšaugi, pipari, sāls.
Piedevām: cūku pupas, kāršu pupas, kāļi, saldais krējums, āboli, muskatrieksts, ķirbju sēklas, pipari, sāls.
Gatavošana:
Gatavo cepeti
Zosi no ārpuses un iekšpuses ierīvē ar sāls un piparu maisījumu. Pilda ar gabaliņos sagrieztiem āboliem, sasmalcinātiem sīpoliem un dzērvenēm, kas sajaukti ar sāli un pipariem. Sasien kājas.
Liek sagatavoto zosi uz muguras dziļā cepamtraukā ar vāku, vēlams no čuguna, ielej ūdeni putnam līdz pusei, piegriež sīpolus, ķiplokus, ābolus, katrs pēc savas gaumes pievieno garšaugus – timiānu, nedaudz rozmarīnu u. c. – pieber piparus un sāli un liek cepeškrāsnī.
Cepšanas temperatūru var izvēlēties ap 220°C, un cepetis būs gatavs ātrāk, vai zemāku ap 160°C, kas prasīs vairākas stundas. Cepšanas vidusdaļā apgriež zosi otrādi.
Gatavo piedevas
Novāra iepriekš diennakti izmērcētas cūku un kāršu pupas. Cūku pupām sāli pieber gandrīz vārīšanās beigās, kāršu pupām – gatavām un nokāstām. Līdz pasniegšanai novārītās un nokāstās pupas jātur traukā ar vāku, lai aukstā gaisa ietekmē nesaplīst miziņa.
Pupas var pabeigt vārīt cūkgaļas cepeša šķidrumā, sanāk ļoti gardas!
Sagriež un ūdenī novāra kāļus, nedaudz piešauj sāli. Nokāš un sablendē ar saldo krējumu, pievienojot muskatriekstu un sāli. Pasniedz ar sagrauzdētām ķirbju sēklām.
Notīrītus un uz pusēm sagrieztus ābolus liek uz cepamās pannas, apkaisa ar sāli, pipariem un muskatriekstu un cep cepeškrāsnī 180°C temperatūrā, līdz mīksti.
Rupjmaizes torte
8 personām
Sastāvdaļas
Biskvītam: 6 olas, 6 ēdamk. cukura, 6 ēdamk. labas rupjmaizes rīvmaizes.
Pildījumam: 200 g krēmsiera, 200 g putukrējuma, 300 g lielogu dzērveņu.
Gatavošana
Sajauc viendabīgā mīklā olas, cukuru un rīvmaizi (Ziemassvētkos biskvītam pievieno kanēli un kardamonu).
Pusi mīklas lej 26 cm diametra formā un cep cepeškrāsnī, pēc tam izcep otru mīklas daļu. Atdzesē un biskvīta ripas plakaniski pārgriež uz pusēm.
Putukrējumu sakuļ ar cukuru, dzērvenes sablendē ar nedaudz cukura. Biskvīta kārtas noklāj ar dzērvenēm un putukrējumu. Tortes malu noklāj ar putukrējumu, virsu – ar putukrējumu un dzērvenēm.
Rotājumā izmantotas arī rudens rozītes no Rūtas un kaimiņienes Baibas dārza.
