Saglabāt savu identitāti. Annas Rancānes dzeja 2
Anna Rancāne (1959) – dzejniece, dramaturģe, publiciste. Dzimusi Ludzas rajona Miglinieku pagasta Liuzinīkos, krietna un stipra latgaliete.
Rancānes dzejoļu krājums “Bezdelīgu pasts/Pylni kārmani dabasu”, kas izdots Latgolys Studentu centrā 2012. gadā, bija īpašs notikums Latgales un Latvijas kultūrā. Šajā izdevumā apkopoti gan latgaliešu rakstu, gan latviešu literārajā valodā uzrakstītie darbi, spilgti un trāpīgi iezīmēta tautas, valsts, gara spēks un sakņu apzināšanās, iekšējās pasaules traumatisms, atsvešinātība līdzās esošām kultūrām.
Kopš pirmās publikācijas septiņdesmito gadu vidū Rancānei ir iznākuši dzejoļu krājumi “Lūgšana mājai” (1982), “Piektdiena” (1986), “Advente” (1991), “Aizlūgums” (1997), “Svētdiena” (2001). 2005. gadā izdotas divas grāmatas – dzeju krājums “Zīmes” un dzejas izlase “Saules kalponīte”. Pēc Jāņa Klīdzēja stāsta “Zalta kristeņš” motīviem radīts scenārijs filmai “Latgolys laikadečs”. Pirms diviem gadiem Nacionālajā teātrī iestudēta Latgales pusei veltīta luga “Bišumāte un vilkacis”. 1996. gadā viesojoties Kanādā, Latviešu 10. dziesmu svētku laikā dzejniece saņēma kardināla Vaivoda balvu par dzeju krājumu “Advente”, tāpat jāpiemin, ka žurnālā “Jaunā Gaita” tolaik publicēti divi dzejoļi no cikla “Ar paļāvību pie žēlastības troņa”, kas veltīti 1993. gadā notikušajai Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei Latvijā.
1996. gadā autorei piešķirta arī E. Veidenbauma, pēc trim gadiem Aspazijas prēmija, vēl dažus gadus vēlāk “Preses nama” balva, un 2012. gadā Rancāne saņem Latgales kultūras gada balvu “Boņuks”. Dzejniece ilgus gadus strādājusi žurnālistikā – bijusi laikraksta “Latgales Laiks” galvenā redaktore, reģionālo ziņu korespondente laikrakstā “Diena”, producente Latgales reģionālajā televīzijā, šobrīd strādā Rēzeknes novada pašvaldībā, veidojot Rēzeknes novada mājaslapu un ir viena no spilgtākajām Latgales zemes personībām, kura nebaidās skaļi stāstīt par savu latgalisko dzīves skatījumu Latvijas kultūras telpā. Studējusi ekonomiku, literātes izglītību papildinājusi M. Gorkija Literatūras institūtā Maskavā, 1989. gadā Rancānes dzeja atdzejota un Maskavā izdots dzeju krājums “Молитва дому”.
Annas Rancānes dzīve ir nesaraujami saistīta ar Latgali, tās cilvēkiem, likteņiem, un var sacīt – kad Anna runā latgaliski, runā Latgale, kad Rancāne raksta latgaliski, dzejai ir pasaules valoda.
– Kādas ir tavas sajūtas šovasar, kad Latvija iešūpojas simtgades zīmē?
A. Rancāne: – Simtgade, tas ir tikai skaitlis, tikai apliecinājums, ka mūsu valstiskā neatkarība tomēr ir vēl pavisam jauna. Šad un tad mani kaitina, ka dažādi pasākumi tiek “vilkti” zem Latvijas simtgades zīmes, taču aizkustināja mazā pierobežas ciema, Indras, audējas Regīnas apņemšanās līdz Latvijas simtgadei noaust simts krāšņus lupatu deķus. Regīna, tāpat kā daudzi indrieši, runā krieviski, bet viņa ir piederīga Latvijai.
Valsts simtgadi es dziļāk izjutu pagājušā gada pavasarī, kad Rēzeknē svinējām Latgales apvienošanās kongresa simtgadi, tad bija daudz jādomā par to, kā attīstās mūsu valsts, cik vienota ir tauta, vai mēs saprotam un vai mēs vēlamies saprast cits citu. Toreiz, kad latgalieši publiski izteica apņēmību saglabāt savu identitāti un valodu, diemžēl daudzi to nesaprata un uztvēra kā apdraudējumu valsts vienībai un latviskumam. Tas liecina, ka vēl pilnā mērā neesam brīva un veselīgi domājoša tauta, kas spētu pieņemt citādo un būtu lepna par savējo.
– Kas, tavuprāt, ir vissvarīgākais – emocionāli noturēt latviskumu, latgalisko, reģioniem raksturīgāko, varbūt modernas valsts veidošana? Kāda tavā skatījumā būtu nākotnes Latvija?
– Šīsvasaras Dziesmu svētki bija kā lādiņš, kā enerģijas bumba, kas tautai ļāva apzināties savu spēku, ceru, ka šī sajūta saglabāsies pēc iespējas ilgāk. Nākotnes Latvijai ir jābūt balstītai uz vērtībām, kas jau tagad ir ierakstītas mūsu Satversmē, bet ne vienmēr tiek respektētas. Nekas jauns nav jāizdomā.
– Vai šobrīd top jauni dzejoļi?
– Dzejoļus rakstu maz, kaut gan šovasar Latgolys Studentu centrā nāks klajā dzejoļu un eseju grāmata “Prīca i klusiešona”. Redzēs, kā to uztvers. Rakstu daudz, bet ne vairs dzeju. Kad atnāk dzejolis, tie ir bezgala lieli svētki – kā mūzika.
DZEJAS ABC
Rakstniece Sandra Vensko: Vieglums un vienkāršība, ikdienišķu parādību, norišu atspoguļojums Annas Rancānes dzejā mijas ar smalku, vārdiem piemītošo estētiku. Vērojumi, atziņas, skaidra, nesamākslota valoda lasītājam un klausītājam atgādina par izzināšanas vērto visapkārt. Neuzsverot un arī nepazaudējot lirisko stīgu, sociālo pārmaiņu, ikdienas norišu atspulgi, mātes, meitas, sievietes, bērna, sāpju, lūgšanu motīvs pāraug dievišķā klātesamībā. Meditācija par eksistenciāliem jautājumiem, saprotama, dziļa un jēgpilna dzejas valoda. Anna savos dzejoļos dzīvo katolietes dzīvi un ir cieši saaugusi ar savu zemi un cilvēkiem, ir mūsdienīga, spēcīga latgaliskā tradīcijām apvīta autore.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Annas Rancānes jaunākos dzejoļus.
Pīstuoška ar aizīšanu
Kotru reizi pyrma aizīšonys
jei navar atrast atslāgys,
Nazkur tepat jau beja,
Zam slīkšņa, prīškauta kārmanā, a mož iz cepļa,
Reizē ar tymsu taukstuos pa
pečorku, nūkvāpušim pierstim.
Seņ nav teireitys juškys, škūrstynā vuorna voi čāguons
Dreiži izperēs bārnus, kas pasaulī vīglai aizīs.
Jai vaira napaspēt, autobuss,
viļcīņs, lidmašinys,
Vyss nūkaveits. Ari pādejais
izsaucīņs, the last call,
Vīntuļam pasažīram, skrīnūt
pa bezgaleigi garu i tukšu zalu.
Atslāgu navā, valejuos durovuos viejs īskrīn, ni vuorda nasoka.
Jau kurū reizi jei nūlīk sumku i
atsāst iz slīkšņa,
Lānai puorsamejūt poša par sovu susātivi.
***
Es teve vaicuošu cauri vysu
garuokam ituogods leitam,
Cauri pasauļa plyudim bez
suokuma i bez beigu.
Plūsts vēļ nadataiseits. Noass
atsapyuš sātā,
Naktsmīgā svaiduos pa gultu, iudiņa zuolis
Aizžņaudz jam koklu,
– Celīs, plūsts vēļ
nadataiseits!
Kur liksi, kur globuosi
Pasauli, kura grymst kai
nadrūsa skaida?
Es teve vaicuošu cauri pasauļa plyudim,
Iudiņa spīgelī skaiteišu tovu
vuordu.
Pasauli saškelvinej sebastjani i
irmys.
Es teve vaicuošu cauri pasauļa plyudim,
Pi tova vuorda kai plūsta skaidenis turādamuos.
***
Pi tymsuo iudiņa dzilīnis tai
kai napruotā stuoju
Par itū upi maņ navajag
puorcāluoju.
Ite es poša ar bosom kuojom īšu,
Tauksteidamuos pa akminim, osim i sleideigim cīši.
Maņ ir juopuorīt puori i juoredz vēļ uobeļneica,
Kurā dzīduoja sovaids putyns agri nu reita.
Juonūraun vīneigais uobeleits, kurs vēļ aizagivs zorā,
Atlaižu viejam, – jis nazyna, kū jis dora.
Nu dzilīnis saucu tamā vītā, kur nazkod guoju.
Par itū upi maņ navajag puorcāluoja.
***
Dzeive bez putynu,
It kai mieneša naradzamajā pusī,
Kur navar ni apart, ni īsēt.
Teirumūs izaug maize, ni sāta, ni pļauta,
Dzeive bez putynu,
Bez vīneiguos zeileitis zinis
pi lūga, tuk, tuk, dasyt,
sirsneņa mozuo sytās:
Kuozys, krystobys, bēris,
otkon jau apīt pa riņči.
Dzeive bez putynu,
Mieneša naradzamajā pusī.
nūsalīkt pazemeibā
zemē lai atrostu
šyunamū odotu izgaisynuotu voi Dīvu
naatrassi odota īsadūrs rūkā
pa ašņa dzeislom aizīs da sirdei
izplēss sirds kambara durovys
ar nazuoli aizvylktuos ušņu saknem i vyrzu
muote preteimā izīs
zaļā skustā
toļkin kai sakopuojuse
silē runkuļu lopys
nūsalīcu vēļ zamuok par zuoli
zamuok par Dīva pierstinīku.
***
Atmiņu obrozs
Muna mama ar ritini brauc car kopim,
Gaišuo skusteņa styuri pleivoj vosorys viejā.
Kūrpis nūputiešs kopu celeņa smiļktī.
Muna mama ar ritini brauc iz kuozom,
Apdzīduot jaunū puori: “Pučeitis, rūzeitis duorzeņā zīd,
Muna skaistuo jauneiba nazīdeis vairs…”
Juos vīta kopūs vēļ aizauguse dzeiveibys kūkim,
Saknis kai rūkys aizlyktys prīškā,
Dzagiuze nav vēļ nūkiukuojuse.
Muna mama ar ritini brauc caur kopim,
I maņ taida prīca, ka jei vēļ tī naguļ.
Vokora sauleite apvej jai rūkys ap placim,
Izlykdama zalta ramu
Vyslaimeiguokajai muna pasauļa gleznai.
Boltuo goldauta svātki
Vysi sēd ap garū goldu,
Kaida nav sātā.
Nivīns nazyna, kura.
Maize klusej.
Sissim pa kliņti,
Lai iztak olūts!
