Saglabāt laiku dienasgrāmatās: aicina rakstīt un sūtīt pandēmijas laika dienasgrāmatas 2
UNESCO aicina valstis palielināt atbalstu atmiņas institūcijām, kas fiksē un saglabā informāciju par koronavīrusa izraisīto pandēmiju. Latviešu folkloras krātuves digitālais arhīvs garamantas.lv ne tikai aicina rakstīt un sūtīt pandēmijas laika dienasgrāmatas, bet arī vāc un glabā vairāk nekā pusotra simta Latvijas iedzīvotāju dienasgrāmatas un dzīvesstāstus, kas tapuši agrākos laikos. Sanita Reinsone, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece, uzsver, ka gaida visos laikos tapušas dienasgrāmatas – gan rakstītas ar roku uz papīra, ieskenētas (pārfotografētas), gan arī digitālā formātā.
Folkloras krātuve saņēmusi jau vairāk nekā 140 pandēmijas dienasgrāmatu, kurās Latvijas iedzīvotāji fiksē šobrīd notiekošo. Kāds ir šo dienasgrāmatu rakstīšanas mērķis? Ko jūs ar tām darīsiet?
S. Reinsone: Ir gan tādi rakstītāji, kas uzrakstījuši vienu ierakstu, bet ir arī tādi, kas raksta katru dienu. Tas bija spontāns lēmums, un sākotnējā ierosme nāca no interneta žurnāla “Punctum”. Šī iniciatīva netika izdomāta nedēļām iepriekš.
Mēs visi piedzīvojam vienu un to pašu, saskaramies ar līdzīgām problēmām – it kā kļūst vieglāk, lasot par to citu cilvēku dienasgrāmatās.
Arī paši rakstītāji teic, ka ir ļoti labi, ka raksta katru dienu, jo tad redz, kā laiks tomēr rit uz priekšu. Pandēmijas dienasgrāmatas palīdz pašorganizēties un “norakstīt” emocijas prom no sevis.
Folkloras krātuves interese, vācot pandēmijas dienasgrāmatas, ir vēlme saglabāt šo laiku subjektīvā skatījumā. Vērtība šai kolekcijai pieaugs ar gadiem, tāpat kā visām dienasgrāmatām. Pēc gadiem desmit divdesmit mēs šo materiālu – emociju dokumentus, citādo ikdienu, ko piedzīvojam šobrīd, un es nezinu, vai vēl jebkad savas dzīves laikā kaut ko tādu pieredzēsim, – jau vērtēsim kā savu kultūras mantojumu.
Es būtu gribējusi lasīt kaut ko līdzīgu, piemēram, par spāņu gripu. Tas varbūt mums palīdzētu saprast šo laiku. Tas, ko mēs tagad atrodam no citiem grūtiem laikmetiem, ir kaut kas izkaisīts, pa mazam savākts. Redzēs, cik beigās tā kolekcija būs plaša, bet es domāju, ka simts dienasgrāmatu rakstītāju ir jau kaut kas.
Mēs paralēli veicam eksperimentus – dienasgrāmatās pieminētās vietas kartējam un redzam, ka katru dienu kaut kas mainās.
Pandēmijas sākumā dominē Latvija, tad parādās Ķīna, Itālija… Un Itālija šajā kartē kļūst arvien spilgtāka un spilgtāka. Šie stāsti zināmā mērā seko arī pandēmijas izplatības kartei. Bet, protams, tie nav identiski, jo mēs kartējam pilnīgi visas vietas, ko cilvēki piemin savās dienasgrāmatās, rakstot par pandēmijas laiku. Tā savā ziņā ir mentālā karte, vietas, par kurām cilvēki šajā laikā domā.
Folkloras krātuve savā interneta vietnē garamantas.lv publiskojusi arī vairāk nekā pusotra simta agrākos laikos rakstītu dienasgrāmatu un atmiņas. Kā tās nonākušas pētnieku rīcībā?
Jāteic, ka arī šī nav sena iniciatīva. Apzināti dienasgrāmatas un dzīvesstāstus sākām vākt tikai pirms diviem gadiem. Tas sākās ar to, ka cilvēki sāka sūtīt šos materiālus man personiski, un likās nepareizi glabāt tos pie sevis. Folkloras krātuve likās vispiemērotākā vieta, kur to var darīt, jo tā atbilst pēc savas būtības. Folkloras materiāli, kas glabājas kopš 1924. gada, kad folkloras krātuve tika dibināta, satur ļoti daudz autobiogrāfisku detaļu.
Sākumā dienasgrāmatu bija maz – kādas desmit.
Bet divu gadu laikā esam veikuši informēšanas kampaņu, aicinot cilvēkus sūtīt dienasgrāmatas.
Sadarbojamies arī ar muzejiem un reģionālajām bibliotēkām, kur jau tas tiek krāts. Mēs nelūdzam atdot. Mums dienasgrāmatas uztic cilvēki, kas vēlas tās saglabāt arhīvā, lai nepazustu. Mēs ieskenējam un atdodam atpakaļ. Visu uzreiz liekam garamantas.lv. Ir arī, protams, noslepenotas dienasgrāmatas. Ja cilvēks dienasgrāmatu rakstījis piecdesmit gadus un pēdējais ieraksts tapis pirms pieciem gadiem, rakstītais ir redzams tikai pētniekiem. Tā netiek publicēta.
Kādi ir šie cilvēki, kas ikdienu piefiksē dienasgrāmatās?
Šobrīd kolekcijā ir 168 dienasgrāmatas, dzīvesstāsti un atmiņas, un vēstules. Tiesa, vēstuļu ir samērā maz. Senākā dienasgrāmata ir no 19. gs. sākuma, tā ir vācbaltu meitenes dienasgrāmata, ko digitalizējām sadarbībā ar Liepājas muzeju, bet visvairāk materiālu ir saistīti ar 20. gadsimtu, maksimumu sasniedzot Otrā pasaules kara laikā. Karš ir laiks, par ko dienasgrāmatās un atmiņās ir visvairāk rakstīts.
Es domāju, ka tā nav mūsu krājuma īpatnība vai nejaušība. Otrais pasaules karš ir viens no 20. gadsimta komplicētākajiem, sarežģītākajiem un uz refleksiju visvairāk vērstajiem notikumiem. Ja cilvēks dzīvoja šajā laikā, tad viņš noteikti par to rakstīja. Ļoti izteikti vairāk kara laikā ir tieši vīriešu dienasgrāmatas un atmiņu stāsti, sieviešu rakstītā ir mazāk.
Lai gan man iepriekš šķita, ka dienasgrāmatas ir sieviešu žanrs, tomēr krietni vairāk mums ir tieši vīriešu dienasgrāmatu, vīriešu dzīvesstāstu un atmiņu, proti, 60% ir vīriešu rakstītais, bet sieviešu – 38%, pārējās rakstījuši vai nu gan vīrieši, gan sievietes kopā, vai arī rakstītājs nav zināms.
Es nedomāju, ka sievietes raksta mazāk, bet sievietēm varbūt ir personiskākas dienasgrāmatas, ko negribas dot prom. Vai arī kā es bērnībā vienā brīdī tās sadedzināju, jo šķita, ka uzrakstītais ir kaut kas tāds, no kā man ir kauns.
Diezgan daudzas dienasgrāmatas tapušas arī pēc Staļina nāves 1953. gadā. Vai šis laiks arī kaut kā ietekmējis dienasgrāmatu rakstītāju aktivitāti?
Varbūt tas ir laiks, kad dienasgrāmatas vairāk saglabājušās. Latvijas laika dienasgrāmatas diezgan daudzas ir iznīcinātas.
Piemēram, Emīls Pudelis 1945. gadā iznīcināja visas dienasgrāmatas, kas rakstītas pēc 1938. gada. (Emīls Pudelis (1893–1969) bija Mazsalacas puses saimnieks, latviešu strēlnieks, Brīvības cīņu dalībnieks. Kopš 1912. gada rakstījis dienasgrāmatas, kuras viņa dēls Uldis Pudelis iesniedza Latviešu folkloras krātuvei. Kopš 2018. gada pavasara Emīla Pudeļa dienasgrāmatu ieraksti ik dienu tiek publicēti mikroblogošanas vietnē “Twitter”. – Red.).
Padomju laikā tapušās dienasgrāmatas ir ļoti interesantas un pētniecības vērtas par ikdienas dzīvi. Tās parāda cilvēku domāšanu, reizēm arī brīvību rakstot. Pat nevarētu iedomāties, ka padomju laikos kaut ko tādu drīkstēja rakstīt, piemēram, par latviešu valodu, kā tā tiek ierobežota un cik cilvēki par to ir dusmīgi. Vērtējot šos notikumus ar laika distanci, šķiet, ka par tādu nacionālu attieksmi cilvēks varēja nopelnīt nepatikšanas.
Lasot dienasgrāmatas, rodas tūlītējs klātbūtnes efekts. Tur nav ideoloģisku uzslāņojumu, jo rakstītājs nezina, kas notiks nākotnē, kas būs svarīgs, kas nebūs. Viņš raksta, kas tajā brīdī viņam ir būtisks.
Piemēram, kāda Kārļa Lapiņa 1937. gadā rakstītā dienasgrāmata ir pavisam īsa. Mazā kladīte varēja palikt nepamanīta. Jūrniekam Kārlim Lapiņam šogad paliktu simt gadu, viņš nomira 18 gadu vecumā pēc sava pirmā jūras brauciena, kas īsās frāzēs aprakstīts dienasgrāmatā. Izrādās, tas ir bijis slavens Latvijas kuģa brauciens uz Čīli 1937. gadā. Tas bija pirmais Latvijas kuģis, kurš tik tālu aizbrauca pēc salpetra kravas.
Cilvēki aizvien mājās glabā pārsteidzošas lietas. Bēniņi ir visai mītiska vieta, kur var atrast visu ko.
Tā mūsu krājumos ir nonākušas vairākas dienasgrāmatas, kas tiešā vārda nozīmē ir noceltas no bēniņiem, taisot ēkā remontu. Tās var būt pat kabatas dienasgrāmatas, neliela formāta, bet, ja tur kaut kāds ieraksts pie datumiem, tad nemetiet ārā. Tieši tāda ir arī Kārļa Lapiņa dienasgrāmata, tur ir ar zīmuli ievilkti nelieli teikumi un nekas vairāk. Bet apakšā ir varens stāsts!
Vai arī divas lappuses no divpadsmitgadīgās Ērikas Jurčas dienasgrāmatas, kas vēstī par padomju artilērijas uzlidojumu Rīgai 1944. gada septembrī un oktobrī. Šīs divas lapiņas atklāj karu bērna acīm – uzlidojumi, lādiņi, šāviņi, troksnis tāds, ka ausis jātur ciet, un sabumbota skola. 1944. gada 13. oktobrī sprāgst lādiņš netālu no Ērikas mājas Ģertrūdes ielā. Viņas tēvs tiek ievainots, bet Ērika iet bojā. Šis bēdīgais liktenis ir patiešām sirdi plosošs.
Ar ko varētu skaidrot, ka dzīvesstāstu ir krietni vairāk nekā dienasgrāmatu?
Ja nav rakstīta dienasgrāmata, jebkurā brīdī var sākt rakstīt atmiņas. Man ir prieks, ka trimdas latvieši sūta gan dienasgrāmatas, gan, lielākoties, autobiogrāfijas. Interesanti, ka pēc 2000. gada rakstītas atmiņas un dzīvesstāstus saņemam mazāk, savukārt vairāk ir dienasgrāmatu.
Acīmredzot ir jāpaiet kādiem gadu desmitiem, lai cilvēki sāktu aprakstīt laiku. Divdesmit gadi atmiņām nav daudz, droši vien būs jāpaiet vēl apmēram divdesmit gadiem, lai arī šis laiks tiktu aprakstīts atmiņās.
Aicinām ne tikai sūtīt dienasgrāmatas, atmiņas, bet arī piedalīties jau publiskoto materiālu šifrēšanā folkloras krātuves resursā garamantas.lv. Mūsu brīvprātīgo kopienai labāk, protams, patīk folkloras materiāli no saviem novadiem, bet viena daļa pievērsušies arī autobiogrāfijām un dienasgrāmatām, palīdzot mums tās digitalizēt. Ja dienasgrāmata ir tikai nofotografēta, to nevar atrast un arī ne katrs var izlasīt. Proti, dienasgrāmatas attēls ir vizuāla vērtība, bet pēc satura to nevar atrast, tāpēc nepieciešams tekstu izlasīt un pārrakstīt.
Cik cilvēku iesaistījušies folkloras materiālu šifrēšanā? Vai katrs, kas vēlas, var to darīt?
Ir jāpiereģistrējas garamantas.lv, jāatrod interesējoša kolekcija un jāraksta tieši tas, kas lasāms manuskriptā. Mūsu brīvprātīgo šifrētāju kopiena ir augusi četrus gadus, kopējais cilvēku skaits, kas piedalījušies šifrēšanā, ir vairāki tūkstoši.
Taču parasti tik daudz cilvēku ir piedalījušies akcijās kā “Valodas talka” vai “Simtgades burtnieki”. Pastāvīgo šifrētāju ir ap 30–40, un viņi tik tiešām paveic ļoti lielu darbu. Brīvprātīgie, šifrējot digitālā arhīva materiālus, kopā pavadījuši 895 dienas. Tas ir daudz. Šī šifrēšana ir veids, kā padarīt materiālus publiskus un pieejamus.
Dienasgrāmatas, dzīvesstāstus un vēstules pieņemam joprojām. Sarakste ir ļoti interesants mantojums. Tā faktiski aizstāj dienasgrāmatas, kuras daudzas laika gaitā gājušas zudībā. Vēstules pat bieži vien ir informatīvākas kultūrvēsturiskās sadzīves ziņā nekā dienasgrāmatas. Man tiešām ir cerība, ka mums izdosies izglābt no zudības daudzas vēstules, tostarp vēstules no armijas.
