“Mūsdienu amerikāņu dramaturģija ir pievilcīga ar savu tiešumu sociālo jautājumu aplūkojumā!” Iestudējuma “Labie cilvēki” recenzija 3
Ieva Rodiņa, “kroders.lv”, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Valmieras Drāmas teātris daļēji devies rekonstrukcijā, skatītājiem paturot atvērtu Apaļo zāli. Zāles augusta un septembra repertuārā ir gan jauno režisoru darbi – Reiņa Botera vadībā tapušais radošās komandas kopdarbs “Latvijas lepnums. Un aizspriedumi” un Ilzes Blokas veidotā skatuves versija Māras Zālītes lugai “Dzīvais ūdens” –, gan Valmieras skatītājiem jau pazīstamu režisoru darbi, kā Reiņa Suhanova izrāde “Ģimene” un Ineses Mičules iestudējums “Labie cilvēki”.
Interese par godalgotu amerikāņu oriģināldramaturģiju, pie kuras pieder gan Stīvena Karama luga “The Humans” (latviskota kā “Ģimene”), gan Deivida Lindsija-Ebēra darbs “Good People” (“Labie cilvēki”), gan arī Dž. Dž. Džilindžera pavasarī Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvojusī Treisija Letsa luga “Osage County” (“Osedžas zeme”), Latvijas teātrī uzvirmo ik pa laikam.
Citstarp Lindsija-Ebēra vārds latviešu skatītājiem varētu būt pazīstams no 2013. gada, kad dramaturga lugu “Truša alā” Nacionālajā teātrī iestudēja Kārlis Krūmiņš (toreiz teātra publicitātes materiālos autora uzvārds tika latviskots kā Lindsejs-Ebairs).
Mūsdienu amerikāņu dramaturģija ir pievilcīga ar savu tiešumu sociālo jautājumu aplūkojumā, iezīmējot nesaudzīgu sava laika sabiedrības šķērsgriezumu un akcentējot dažādas “neērtās” tēmas, kā arī ar varoņu attiecību emocionālo kāpinājumu, kas piedāvā grodus uzdevumus aktieriem. Vienlaikus amerikāņu lugas ir saistītas ar lokālo kolorītu – to simboliskais vēstījums bieži ir cieši saaudies ar ļoti konkrētām darbības vietas un vides tēlojuma reālijām, kas Latvijas skatītājam var nebūt viegli atpazīstamas.
Režisore Inese Mičule, iestudējot Lindsija-Ebēra lugu “Labie cilvēki”, pamatā pieturējusies pie autora dotā vides raksturojuma, kura centrā ir noslāņošanās starp Dienvidbostonas nabadzīgajiem un turīgajiem rajoniem. Lokalizāciju piedzīvojusi vienīgi ārsta Maikla sievas Keitas etniskā izcelsme – kamēr lugā Keita ir afroamerikāniete, Valmieras teātra versijā viņa, pietuvinot Latvijas kontekstam, pārtapusi par krievieti. Tikmēr daudzi no varoņu pieminētajiem ģeogrāfiskajiem nosaukumiem aizslīd gar ausīm, tā arī neraisīdami konkrētas asociācijas, un vietām šķiet, ka aktierspēle iegūtu vieglumu, ja izrādes scenāriju nedaudz drošāk būtu rediģējis režisores zīmulis.
Elīnas Vānes Margarēta ir tēls, kas sevī iemieso teju naturālismam raksturīgu determināciju – racionāli izsverot visus “par” un “pret”, varone pati skaidri saprot to, ka viņas liktenis – neizrauties no vides, kurā viņa ir piedzimusi, – nav bijis grozāms. Būdama aprūpētāja un apgādniece jau pieaugušajai meitai, pazaudējusi darbu un nespēdama atrast izeju, Margarēta atrodas savas dzīves zemākajā punktā. Varones vizuālajā tēlā kostīmu māksliniece Agnese Kaupere uzsvērusi tekstā vairākkārt pieminēto ģērbšanos humānās palīdzības drēbēs, riskējot Margarētu padarīt par neveikli komisku tēlu, ko gan glābj aktrises spēja apspēlēt un apdzīvot pat visdīvainākos kostīmus.
Tikmēr viņas jaunības pirmā mīlestība – Aigara Apiņa Maikls – no līdzvērtīgas starta pozīcijas nokļuvis sabiedrības elitē un savas saknes izstūmis ārpus apziņas. Šo divu pasauļu nejaušā saduršanās kļūst par pārbaudījumu gan Margarētai, gan Maiklam, abos gadījumos saprotot, ka cilvēcības, labestības un pašcieņas saglabāšana stāv pāri izmisuma spertiem soļiem vai karjeras būvēšanai uz ģimenes attiecību rēķina.
Lindsijs-Ebērs lugas konfliktu izaudzē pamazām, sākotnējā ekspozīcijā izvērsti parādīdams apstākļus, kas ietekmējuši Margarētas sarežģītā un impulsīvā rakstura veidošanos. Elīna Vāne teju trīs stundu garajā izrādē meistarīgi ne mirkli nezaudē koncentrēšanos un iekšējās darbības dinamiku. Aktrisei izdodas atklāt arvien jaunas varones rakstura šķautnes un sievišķīgās dīvainības, pamazām uzpērkot skatītāju ar gaumīgu pašironiju, kas izpaužas gan ķermeņa valodā, gan runas manierē.
Tikmēr apkārtējie izrādes tēli vairāk kalpo par fonu galvenā stāsta izstāstīšanai. Aigara Apiņa tēlojums Maikla lomā ir izteikti intraverts, un šķiet, ka aktieris pat izrādes dramatiskākajās ainās saglabā rezervētu distanci starp sevi un lomu, vēl pilnībā neatklādams visu lomas dziļumu. Daces Eversas Dženija un Baibas Valantes Dottija izrādes plūdumā ienes komiskas notis, kļūdamas par aktīvām padomdevējām, kuru labie nodomi bieži aizved pie situācijas saasinājuma. Psiholoģiski ne līdz galam atrisināts ir Stīva tēls, ko Rihards Jakovels atveido kā nedaudz dīvainu puisi, par kuru izrādes laikā uzzinām gaužām maz – piemēram, tā arī neatbildēts paliek jautājums, kādēļ viņš no mugursomas citu pēc cita izvelk un pagaršo dažādus saldinātos dzērienus.
Epizodiskajā Maikla sievas Keitas lomā precīzi darbojas jaunā aktrise Diāna Krista Stafecka. Ieģērbta gaišā kostīmā, ķermeņa valodā savaldīta un eleganta, viņas atveidotā varone būtībā kļūst par “zibensnovedēju” Maikla un Margarētas konfliktam, taču aktrise šķietami trafareto tēlu izaudzē par interesantu, niansētu sievietes raksturu, saglabādama varones iekšējās dzīves koncentrāciju arī brīžos, kad galvenā darbība noris starp abiem skatuves partneriem.
“Labie cilvēki” ir izrāde, kuras centrs ir aktieri un viņu radītie psiholoģiskie tēli. Agneses Kauperes radītais iestudējuma vizuālais tēls – scenogrāfija un kostīmi – idejiski cenšas atbalstīt lugā ietvertās idejas un sociālo noslāņošanos. Skatuves telpa ar Gata Priednieka-Melnača gaismu partitūras un dekorāciju izvietojuma palīdzību nosacīti sadalīta četrās darbības ligzdās, kas iezīmē dažādas vides – veikalu, no kura Margarēta tiek atlaista, Maikla ārsta kabinetu, Margarētas dzīvokli, bingo zāli, Maikla un viņa sievas mājas.
Vienojošais scenogrāfijas objekts ir sudrabotas trubas, kas vijas cauri visai telpai, attiecīgajā epizodē te kļūdamas par veikala noliktavas barjerām, te – par interjera elementiem. Brīžiem gan šķiet, ka scenogrāfija apgrūtina režisores būvētās mizanscēnas, piemēram, bingo ainā, kur aktieriem vairākkārt nākas cīnīties ar pakarinātu telpaugu, lai varētu apsēsties pie spēles galda.
Ineses Mičules iestudējums skatītāju ieved sievietes jūtu un domu pasaulē un iezīmē dzīves paradoksalitāti, kur pārpratumi un uzvaras, problēmas un prieks, draudzība un konflikti atrodas cieši līdzās. Pāri visam izskan skaidrs un skatītājiem promejot līdzi paņemams vēstījums – par cilvēkiem, kuri saglabā sevī labo jebkurā dzīves situācijā.
