Monika Zīle: Ja mūsu ļaudis patiešām dzīvo pusbadā, tad no kurienes daudziem liekais svars un nauda tievēšanas pakalpojumu apmaksai? 204
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Uzbrūkoša muļķība ir gan slimība, gan ierocis, ar kura palīdzību daži sev pieprasa uzmanību un pat cieņu.” Frīdrihs Nīče
Gadu mijas pagalmu salūtiem iegādātie munīcijas krājumi iztērēti, elektroniskos apsveikumus 2022. gadā jau aizbīdījušas lietišķa satura vēstules, un ikdienas pienākumu gaismā strauji izplēnē tikai nesen skanējušie visu nodomu piepildīšanās novēlējumi.
Uz jaunā gada sliekšņa ar tiem neskopojas – mīļi vārdi taču neko nemaksā, un kopējā emocionālā pacēluma mirkļos pat zvērināts drūmiķis sirds dziļumos ļauj iekvēloties cerībai, ka nu gan viss būs citādi un, protams, daudz labāk. Bet asprāšiem nu iespēja smiet par tradicionālajām sevis pilnveidošanas un netikumu atmešanas apņēmībām un pilnīgi “jaunas dzīves” programmām, kuru dzīvotspēja reti ilgāka par divām nedēļām.
Tāpēc dietologiem arī šogad netrūks darba un saglabāsies joprojām neuzminēta mīkla: ja mūsu ļaudis patiešām dzīvo pusbadā, kā nemitējas apgalvot dažas sociālo tīklu kliķes, tad no kurienes daudziem liekais svars un nauda tievēšanas pakalpojumu apmaksai?…
Pašam sev dotos solījumus koriģēt vai pilnīgi aizmirst nav problēmu un jo īpaši tad, ja neesi publiska personība un ieceres neizsludini, fanfarām skanot. Taču iekšējā līdzsvara saglabāšanas nodomu šogad, manuprāt, mums vajadzētu uzturēt no visa spēka un rūpīgi pieskatīt, lai saprāta dzinumus neapēd toksisko viedokļu siseņi. Protams, tēlaina līdzība, bet pandēmija pavērusi durvis ne tikai Covid-19 mutācijām un dažādu interneta “akadēmiķu” murgainajām atklāsmēm.
Sērgas izsauktos ekonomiskos un sociālos samezglojumus ar skubu steidz izmantot ļaudis, kuri cer 14. Saeimas vēlēšanās saņemt bagātīgas dividendes no sabiedrības apjukuma un valdības pieļautajām kļūdām. Lai kā gribētos apšaubīt uz parlamenta krēsliem sevi pieteikušo valdības kritiķu augošās popularitātes reitingus, noskaņojums sociālajos tīklos liecina – strauji pieaug un saliedējas sabiedrības daļa, kas koncentrējas vienīgi uz problēmām un gatava linčot ikvienu, kas vēlas apspriest risinājuma ceļus.
Bez šaubām, valdošā koalīcija dāsni gādā malku šīs neauglīgās kritikas sārtam, kura dūmi, vēlēšanām tuvojoties, acīmredzot kļūs arvien biezāki un indīgāki. Bet diemžēl nav tādas maskas vai skafandra, kurš no tiem aizsargātu, izņemot stabilu iekšējo līdzsvaru un veselu saprātu, analizējot dzimstošo mesiju programmas.
Neseno svētku pusdienās satikts psihologs stāstīja: tagad pie viņa pēc palīdzības nāk cilvēki bez konkrētām sūdzībām un īsti nevar paskaidrot, kādēļ jūtas nomākti un nepārejošas nelaimes sajūtas izmocīti. Visos šajos gadījumos viens iemesls – emocionāla iztukšotība, ilgstoši atrodoties vidē, kur cieņā negatīvi uzskati, citiem viedokļiem veltītas nievas, neganta skaudība pret veiksmīgākiem un pastāvīgas drāmas, nereti absurdas un pat smieklīgas, ja vien neattopies tajās iesaistīts. Ja šāda noskaņa dominē darba kolektīvā, glābiņš ir atlūgums. Bet ko darīt, ja toksiska gaisotne ģimenē?…
Prātā nāk tautasdziesma: “Bur man buri, skauž man skauģi,// Nevar mani izpostīt.// Dieviņš taisa dzelžu sētu// Apkārt manu augumiņu.” Iespējams, šis pantiņš domās būs bieži jāatkārto, savu personīgo “dzelžu sētu” pieskatot.
