Ātra nāve 0
Ne vienmēr nāvēs dūla spēj būt klāt, sagatavojot dvēseli ceļam un pavadot tajā. Piemēram, ja notiek nelaimes gadījumi. Tad dūla var aizlūgt, doties iekšējā ceļojumā un mēģināt satikt šo dvēseli, ja nepieciešams, pavadīt. Vairs ne caur ķermeni, bet tikai garīgajā aspektā.
Ar tiem, kurus nedziedināma slimība pārsteigusi jaunus, ir daudz grūtāk – viņiem jātiek galā ar sērām, ar dusmām, agresiju, situācijas nepieņemšanu. Ar netaisnības izjūtu, ka jāaiziet pāragri.
“Turklāt izmisusi ir visa ģimene – tā ir pavisam cita gaisotne nekā tad, kad mirst vecs cilvēks. Tad mēdz gadīties ļaudis, kuri gaida, kad beidzot tas notiks. Bet sēru sadaļa – tas ir tikai normāli,” dūla drošina. “Tāpat kā sērojam par tuvinieku aiziešanu, sērojam arī par sevi.” Atvadām ir zināmas fāzes – gan mirstošā, gan viņu pavadošā cilvēka apziņā. Savs laiks nepieņemšanai un acīm redzamā noliegšanai, savs laiks lielām dusmām, savs – bezspēcībai un apātijai, savs laiks atskārsmei, piedošanai, atlaišanai, savs laiks samierināties un gatavībai doties tālāk.
Nenovēršamo noslēgumu gaidot, parādās tuvinieku ambīcijas, egoisms, neiecietība, patiesās jūtas. “Es varu raudāt stundām, ja redzu, ka dara pāri vecam cilvēkam. Tas mani skumdina visvairāk, ja ģimene ir neiecietīga,” atzīstas dūla. “Saprotu, ka guļošs un kakājošs vecītis vai vecenīte ar izgulējumiem – tas ir smagi, īpaši, ja šāds stāvoklis ildzis gadiem. Bet mūsdienu pasaule taču piedāvā tehniskos risinājumus.” Bieži gribam būt labiņi, sak, nē, nē, paši visu izdarīsim, kāds kauns māti atdot pansionātā. Taču aprūpe ir darbs, ko jāmāk darīt, ir jābūt klātesošam! Tāpēc senajās ciltīs šie procesi bija organizēti – gan dzemdības, gan miršana.
Rodas jautājums – kā dūla var zināt, ka konkrētais cilvēks izvadāms? Varbūt viņam ir iespēja atveseļoties! Vai nevar iznākt tā, ka sapako aiziešanai to, kurš vēl varētu dzīvot un dzīvot?
“Dvēsele ir tik gudra, ka tad, kad pa īstam pieslēdzas avotam, neapmaldīsies,” skaidro dūla. “Tad nāks zīmes, senči, kļūs skaidrs, ka ir iespējams izveseļoties.” Pēc viņas teiktā, tā pasaule ir palīgiem un norādēm pilna, tur nav tik vientuļi, kā mēs domājam.
Sagaidītāji
Kad dūla sāk strādāt šo dvēseles darbu, daudziem mirstošiem cilvēkiem ļoti aktivizējas sapņi, sāk parādīties spēcīgas, jēgpilnas vīzijas. Dūla var tikai atbalstīt un iedrošināt, ka drīkst iet un jautāt, kontaktēties ar būtnēm, bet atbildes cilvēka vietā saņemt viņa nespēj.
Kas tās par būtnēm, kas nāk sagaidīt tunelī? Laika tajās dimensijās neesot – tie varot būt gan tāli senči, gan vēl nedzimuši pēcteči. Un asistenti – tie, ko dažās reliģijās dēvē par eņģeļiem. Ielavās arī pa kādam dēmonam vai bezpajumtniekam, kā viņus sauc Inin. Mirstoši cilvēki tos redzot.
Inin nešaubās, ka mēs dzīvojam vairākas dzīves. Pašai savas iepriekšējās dzīves viņai ir laimējies skatīt. Ko dūla var apsolīt cilvēkam, kurš nekam netic? Ja nav ne elles, ne paradīzes, tad iznāk, ka ejam uz nekurieni! “Tas ir tik personīgi! Man ir respekts pret dvēseles procesu. Varu tikai ierosināt. Ja dvēselē nekas nenotiek, tā nav mana atbildība. Trīsreiz var pamēģināt, bet ne jau man viņi jāizglābj. Jābūt blakus un jāpasaka – ja tu gribi atrisināt savus sarežģījumus, es no sirds esmu te, lai tevi pieturētu, ja gribi – ejam! Es nestrādāju telpā – gars strādā. Atbildības izjūta un egocentriskā kāre valdīt pār situāciju ir jāaptur. Esmu pazemībā un mīlestībā, un drusku arī asumiņā, atļaujoties skaļi izrunāt vārdus “tu mirsi”. Tas ir kas tāds, uz ko vai nu atsaucas, vai arī neatsaucas.”
