Sarunas par nozīmīgo 0
Nāves dūlas instrumenti ir pieskāriens un saruna – vispirms no apziņas uz apziņu, vēlāk – no sirds uz sirdi. Jāparunā par to, kā cilvēks fiziski jūtas, bet visu laiku jāmēģina aizrunāties līdz dvēselei.
“Kad vecie ļaudis saprot, ka ir kāds, kuru viņi patiesi interesē, viņi pieķeras kā dadzīši. Viņi ir tā noilgojušies pēc ķermeniskā pieskāriena, sarunas,” stāsta dūla. “Dūlas jautājumi var šķist triviāli – kā tu patiesībā jūties, vai saproti, ka mirsti? Tā nav dancošana riņķī un mierināšana, nē, ir skaidrs – veram vaļā šampanieti, tu aizej! Mēs tagad varam kopā sagatavoties. Par ko tu esi priecīgs, kas tev ir bijis, ko esi izdarījis, sajutis, mīlējis? Ko tu nožēlo? Lielākoties tās ir nodevības pret tuviem cilvēkiem. Baznīcā tā būtu grēksūdze, bet pāridarījumu izlabot var arī citādi. Varbūt dvēselei vēl ir iespēja. Varbūt nevari to paveikt fiziski, bet vismaz skaidri pateikt garam, ka saproti, ka kļūdījies.”
Vai ar šādu patiesu nožēlu pietiek? Inin uzskata – tas atkarīgs no tā, kam cilvēks tic. Ja viņa ticības groziņā ir karmiskā līmeņa apziņa, ja viņš zina, ka ir vairākas dzīves, tad dūla ar viņu runā par to, ka nākamajā dzīvē būs iespēja. Tad būs svarīgi to izmantot, vērst par labu nodarīto. Citam atliek no sirds un pazemīgi lūgt piedošanu.
Sākumā šīs sarunas bieži ir iedvesmojošas. Tās ir dziļas, tajās ir ļoti daudz dzīvības. “Ja cilvēkam bijusi kaut vai mazākā nosliece uz gara, uz dvēseles dzīvi, lielākoties atveras gan vīzijas, gan pie viņa atnāk senču gari. Bet tas ir īss brīdis – tad ķermenis ņem virsroku, sāk parādīties fizioloģiski simptomi. Reizēm notiek krampjaina turēšanās pie ķermeņa.”
Varētu šķist, ka nāves dūla ir kā tāda sirsnīga kaimiņiene, kas atnākusi uzklausīt atmiņas par skaisto vai vētraino jaunību. Taču tā nav – cik vien spēj, dūla cenšas sniegt garīgi racionālu redzējumu: tagad tev būs jāiet, dvēsele visam kam izies cauri, šūposies, mētāsies, sekos 40 dienas, kuras tā vēl pavadīs uz Zemes. Tā ir ļoti konkrēta runa – kā būs, kur ies, ko darīs. Inin domā, ka tas dod daudz lielāku spēku nekā mierinājums un žēlošana. Pēc dūlas domām, mums, ziemeļniekiem, visam jābūt sazemētam – praktiskam un loģiskam.
“Sarunas ar aizgājēju ir diskrētas un dvēseliskas. Ir lietas, kuras ir tikai izjūtamas, kuras nevar izskaidrot ar prātu. Prāts drīz nomirs, es strādāju ar to, kas paliks, kas turpinās. Ja ir vēlme tikt galā ar savu dvēseli, noslēgt rēķinus šajā dzīvē, saprast kaut ko, tad ir – un tad mēs satiekamies.”
Tumsa pirms gaismas
“Tumsa, pirms iedegusies gaisma, cilvēkus biedē visvairāk. Pamazām, pamazām gaismu ierauga un tad saņemas,” rāda dūlas pieredze. “Man pazīstama kāda 94 gadus veca kundze, kura dziest jau gadu. Viņa saka – es redzu priekšā tuneli, bet neredzu gaismu, nevaru sadūšoties iet šo ceļu.”
Vienam labāk darbojas vizuālā uztvere, kad viņu ieved šamaniskā ceļojumā, – tad redz tuneļus. Cits maldās līdz pēdējam brīdim un netiek iekšā. Vēl kādam vienkārši var iedot spēka nastiņu, un viņš aiziet. Dūla pavada visus, dodas līdzi līdz gaismai. Dažs sākumā nevar to gaismu izturēt, tā žilbina. Tad ļoti palīdz to cilvēku pieredze, kam bijusi klīniskā nāve. Biezākās grāmatas par šo tematu, arī Tibetas Mirušo grāmata, lielākoties balstītas uz stāstiem par to, kas redzēts īsajās, mirklīgajās aiziešanas epizodēs, kam sekojusi atgriešanās.
Daudziem pirms aiziešanas jāpiedzīvo laiks, kad pazūd runa, apziņa, klātesamība. Tad dūla nāk biežāk, tur roku, varbūt stāsta kaut ko, runā ar dvēseli. Inin atzīst, ka arī viņai dažkārt joprojām gribas sarunāties ar mirstošā cilvēka prātu, bet prāta nav, tas vairs nefunkcionē. Toties darbojas runāšana ar sirdi, ar dvēseli. Tad vairs nerunā par niekiem (kaut arī sarunas var būt sirsnīgas un rotaļīgas). Dūla mudina atcerēties vēl, atgādina skaistos piedzīvojumus, kas izrunāti pirmajā fāzē.
Vēl viena lieta, ko dūla var darīt ar aizejošo dvēseli stāvoklī, kad ar cilvēku vairs nav iespējams sarunāties, – stāstīt pasakas un tādā veidā runāt ar dziļāko kodolu. Pasaku kodi ir ļoti jēgietilpīgi – nav brīnums, ka pie grāmatas Sievietes, kuras skrien ar vilkiem autores Klarisas Pinkolas Estesas, pie kuras Inin savulaik studējusi pasaku mākslu, mācījušās arī citas nāves dūlas no dažādām pasaules malām.
Kad jāpaliek malā
Dūlai jāprot nepārkāpt robežu brīžos, kad fizioloģija pārmāc dvēseli un kad cilvēkam patiešām sāp. Tad nav jārunā, bet jāpaglāsta, jāiedod padzerties, jānomaina autiņbiksītes, ja vajag. “Tad es neuzmācos ar savu procesu – dzemdējošai sievietei taču arī neplīsies virsū ar sarunām,” skaidro Inin.
Jājūt arī telpa – dažreiz esot skaidrs, ka nedrīkst: vai nu tur notiek kaut kas cits, un dūlai tajā nav daļas (vecie cilvēki ļoti bieži redz, ka pie viņiem nāk atbalsts, senču gari). “Mans vectēvs arī bija ārsts, bet uz mūža beigām viņam pazuda pilnīgi visi sociālie ierobežojumi, viņš redzēja – re, kur mana mamma sēž, atnākusi. Pārējā ģimene bija izmisumā, domāja, ka vectēvs jūk prātā, ka viņam rēgojas. Bet es redzu – viņš tik skaidri apraksta to, kas notiek, un telpa ir citāda tad, kad tajā ir gari. Ja neesmu transa stāvoklī, es tos neredzu, tomēr jūtu. Reizēm telpa ir tik pilna, ka šķiet – konsilijs sanācis!”
