Inin Nini, kas palīdz sagatavot dvēseli aizceļošanai un par tikšanos ar senču gariem 0
Piedzimstot bērnam, dūla sagaida dvēseli šajā pasaulē, taču tās ceļš ar to tikai sākas. Daudzu pasaules tautu tradīcijās šamane, viedā sieva vai citādi dēvēta dvēseļu speciāliste to pavada cauri visiem vārtiem: ieiešanai pieaugušo kārtā, laulībām, garīgajai iniciācijai, kas daudzu cilšu pasaules uztverē tā pa īstam sākas ap 40 gadu vecumu. Seko ieiešana vieduma kārtā, un tā līdz pat aiziešanai viņsaulē, kad dvēselei jāsagatavo bilance un jānoslēdz rēķini ar šo dzīvi. Tas ir nāves dūlas darbs – būt šajā laikā blakus, atbalstīt, pavadīt.
Latvijas telefonu grāmatās vai sludinājumu portālā ss.lv nāves dūlu neatrast. Iespējams, par viņām uzzina tikai tie, kam tas patiesi nepieciešams. Šā raksta autorei veicās – īpaši šim izdevumam par skaisto un grūto dūlas dvēseles darbā pastāstīja Dienvidamerikas šamaņu mācekle Inin Nini.
Sākums Inin ceļam bijis Augu ceremonijās, kurās viņai jau pašā sākumā parādīts, kā viņa atvadās no visiem mīļajiem un nomirst. “Nāve, pārdzimšana un cilvēka dvēseles ceļš ir tas, kāpēc esmu nākusi šajā pasaulē. Tā ir mana tēma,” Inin par to nešaubās.
Lai darītu šo darbu, jābūt ciešai pārliecībai par tā jēgu – par to, ka ar nāvi viss nebeidzas, ka dvēsele ir atnākusi izpildīt līgumu un neaiziet, pirms viss ieplānotais padarīts. Inin šāda pārliecība ir, turklāt ne jau tikai gudrās grāmatās izlasīta vai skolotāju iedota: viņas vecmāmiņa mūža laikā piedzīvojusi vairākas klīniskās nāves, kas atbildušas tām vīzijām un sapņiem, ko, vēl maza būdama, redzējusi pati Inin. Musturs aizvien bijis tas pats: tunelis, gaisma, tēva gars, kas viņu sagaida, tad – saruna ar gaišo būtni, kā vecmāmiņa to dēvējusi, kontrakta izskatīšana, savas dzīves filmas noskatīšanās līdz vissīkākajam mirklim. Emocijas, kas izjustas, un arī tās, kuras likts izjust citiem. Un secinājums – nav vēl viss izdarīts, jāiet atpakaļ. Jāpiebilst, ka Inin vecmāmiņa pati bijusi ārste un lieliski pārzinājusi bioloģiskos procesus cilvēka ķermenī. Klīniskā nāve dažiem dota tādēļ, lai, atnākot atpakaļ, cilvēks darbotos ar pilnīgi citu apziņu, – pie šādas atziņas Inin nonākusi arī savā pieredzē.
Līgums pašam ar sevi
Iespējams, vistuvāk izpratnei par to, ko dvēsele nolēmusi piedzīvot šajā konkrētajā inkarnācijā jeb iemiesošanās, ir dvēseles jeb ezoteriskā astroloģija. Dzimšanas kartē parādās karmiskais mantojums, jaunie uzdevumi un resursi, ar kuriem tos paveikt. Vēl senākos laikos cilšu vecajie ķidāja dzīvnieku iekšas un iztaujāja rūnas – kas tas ir par cilvēciņu, kas pie mums atnācis? Kas viņam jāiemācās? Tā rīkojās, lai neprasītu no cilvēka to, kas nav viņa daļa šajā pasaulē.
Rietumu pasaulē ļaudis par saviem dzīves uzdevumiem interesējas salīdzinoši reti. Arī nāves konceptu ir komfortablāk pastumt tā patālāk. Bailes no šķietamās iekrišanas nebūtībā ir tik lielas, ka vienkārši izvēlamies to izslēgt no apziņas. Līdz ar to līdz galam nenotiek izsērošana, ja kas zaudēts. Bet ir tik svarīgi pieņemt it visas mazās nāves – šķiršanos, tuvinieku zaudēšanu. Tikai tad, kad esi sērās nogrimis līdz pašai apakšai, vari no jauna celties uz augšu – attīrījies, guvis jaunas atklāsmes.
Mēs visu mūžu trenējamies pēdējam brīdim, kad aiziesim pavisam, – tā to redz Inin.
Nereti mirstošam cilvēkam stāstām, ka viss jau būs labi, ka drīz viņš atkal celsies, mēs iesim un dejosim… Tā vietā, lai pārlūkotu nodzīvotā mūža bilanci un cieņpilni sagaidītu pāriešanu citā kvalitātē. Dūla Inin to nodēvē par rūpniecisko izvadīšanu – kad cilvēks vienkārši vienā slimnīcā piedzimst, otrā – nomirst, bez garīgās pievienotās vērtības.
Taču arī mūsdienās tā laimīgā kārtā nav vienīgā iespēja, un te nu ir nāves dūlas misija. Dūlai ar klientiem ir vienošanās, ka viņi paši zvana, kad ir nobrieduši sarunai. Reizi divās vai trijās nedēļās, citreiz biežāk. Daudzus vienlaikus vadīt nav iespējams – tā nav rūpnīca! Tās ir personīgas attiecības, nevis apmeklējums ar stundu likmi.
