Virs pilsētas 0
1941. gadā Šagāliem atkal nācās bēgt – šoreiz uz Ameriku. Marks nevēlējās braukt prom. Bella ar pūlēm viņu pārliecināja, ka ebreju ģimene vācu okupētajā Parīzē ir vienkārši nolemta nāvei. Visu Amerikā pavadīto laiku Marks un Bella sapņoja par atgriešanos, taču jau ne vairs uz Krieviju, dzimto Vitebsku, kā sapņoja Marks – pat viņš saprata, ka tas ir neiespējami –, bet kaut vai atpakaļ uz mīļoto Parīzi, kur abi bija bijuši tik laimīgi. Kad Parīzi atbrīvoja, tas atkal kļuva iespējams. 1944. gada augusts Markam un Bellai bija cerību un labu priekšnojautu pilns. Ida, viņu meita, vēlāk atminējās, ka vecāki it kā no jauna uzlidoja debesīs. Bet burtiski pēc dažām nedēļām viņi… izšķīrās. Uz visiem laikiem. Bella pameta viņu un šo pasauli.
Viņa saslima ar gripu un nomira no sepses. Amerikāņu hospitālī ebreju mākslinieka sievu nesteidzās ārstēt. Viņa nomira pēkšņi un ātri. Markam tas bija pasaules gals. Gandrīz gads bez Bellas viņam bija kā maldīšanās tumšā labirintā, no kura nav izejas. Tuvinieki bija pārliecināti, ka tas ir viss. Beigas. Viņš negleznoja, lika meitai Idai izmest visas viņa otas, gandrīz nemaz nerunāja. Katra jauna diena viņam beidzās ar vārdiem: “Viņa neatgriezīsies.” Viņš atkal jutās kā piedzimis jau miris. Taču pēc deviņiem mēnešiem – tieši tik daudz laika nepieciešams bērna piedzimšanai – viņa atgriezās. Kā mūza. Marks atkal sāka gleznot Bellu. Viņš zīmēja ilustrācijas Bellas dzejai, viņa atdzīvojās Marka darbos un nekad vairs nenomira. Vismaz Markam pašam ne, kurš līdz pat pēdējai savas dzīves dienai atteicās runāt par Bellu pagātnes formā.
Pēc Bellas nāves Marks apprecējās vēl divas reizes. Abos gadījumos uz to burtiski uzstāja viņa meita Ida, kura baidījās, ka vientulībā tēvs nomirs no skumjām vai sajuks prātā. Ida Markam bija vairāk nekā meita – viņa bija Marka sargeņģelis, kuru Bella it kā bija atstājusi savā vietā. Tomēr gan britu konsula meita Virdžīnija Maknīla-Hagarda, gan cukura rūpnieka mantiniece Valentīna Brodska, ar kuru Marks nodzīvoja līdz mūža beigām, viņam bija drīzāk kā līdzeklis pret vientulību, nevis mīļotās sievietes. Neviena no viņām nespēja aizstāt Bellu.
1973. gadā Marks apmeklēja Padomju Savienību. Viņam bija 86 gadi, un viņš jau bija iekļuvis enciklopēdijās kā “izcilais”. Maskava viņu pārāk neinteresēja. Viņš gribēja braukt uz Vitebsku, atkal ieraudzīt pilsētu, kur bija saticis un iemīlējis Bellu. Taču neaizbrauca. Iespējams tādēļ, ka bez Bellas vairs nevēlējās pacelties virs pilsētas jumtiem.
Marks nomira gandrīz lidojumā – braucot liftā savā mājā Francijā. Ar Bellu viņš nodzīvoja nedaudz vairāk kā 30 gadus. Atmiņās par viņu – 41 gadu. Marka otrā sieva Virdžīnija viņu pameta tāpēc, ka atzina – ir grūti dzīvot kopā ar dzīvu pieminekli.
