Zilā mājiņa 0
Kamēr Marks uzturējās Parīzē, Bella viņu uzticīgi gaidīja Vitebskā, katru dienu rakstīja viņam vēstules. Pret mīlestību Bella izturējās kā pret tikko dzimušu putniņu plaukstā. To nedrīkstēja turēt pārāk vāji, citādi tas aizlaidīsies, un tāpat to nedrīkstēja saspiest pārāk cieši, citādi nosmaks. Viņa ļoti labi juta un saprata Marku, un tobrīd labākais, ko viņa varēja viņam dāvāt, bija brīvība.
Vitebskā Marks atgriezās 1914. gadā. Viņi apprecējās pašā pasaules kara karstumā – 1915. gadā, un tā nu sanāca, ka viņu vislaimīgākais laiks – pirmie laulības gadi un meitiņas Idas piedzimšana – sakrita ar valsts sabrukšanu, revolūciju, pilsoņu karu. Katastrofas mērogus Marks un Bella izjuta ne gluži uzreiz. Pirmajos padomju varas gados viņiem pat likās, ka viss notiek tik labi, cik vien var būt. Tiesa, Rozenfeldu ģimene bija zaudējusi visu, kas viņiem piederēja, taču viņu izputēšana nolīdzināja sociālo plaisu, kas šķīra Marku un Bellu.
Kādu laiku Markam likās, ka viņš beidzot ieguvis brīvību radīt tā, kā viņam to liek talants, nevis augstprātīgie mākslas akadēmijas sirmgalvji. Marks ar Bellu nonāca Ļubavičos, kur tobrīd dzīvoja izcilais Rebē Šolom-Bers Šnejersons. Marks vērsās pie viņa pēc padoma, ko iesākt tālāk. Viņš pats vēlējās palikt Vitebskā, bet viņa tālredzīgā sieva uzstāja par pārcelšanos uz Petrogradu. Tā arī viņi izdarīja. Galvaspilsētā viņš strādāja kara kantorī, kur daudz ko iemācījās un pat varēja “uzcept kādu ziņojumu”. Un jutās laimīgs, ja vakaros izdevās kaut nedaudz pazīmēt. Reti gan izdevās pārdot kādu gleznu. Laiki bija grūti, valdīja bads, visapkārt šausmas un lozungi, kas nemitīgi nomainīja cits citu. Mākslai tur vairs nebija vietas. Un Marks, atkal sekojot sievas padomam, atgriezās Vitebskā. 1918. gadā atbilstoši tautas komisāra Lunačarska lēmumam Marku norīkoja par Vitebskas mākslas lietu komisāru. Viņš izveidoja savu mākslas skolu un kļuva par tās direktoru.
Bella to uztvēra kā kārtējo Marka neprātu. Viņa pirmā sajuta, ka padomju vara, uz kuru liktas tik lielas cerības, pārvēršas par āmuru, kas tagad var iznīcināt gan Marku, gan viņa talantu. Pēc dažu gadu mokošiem mēģinājumiem pielāgoties jaunajai dzīvei 1922. gadā Šagāli pameta Krieviju. Marks, šķiet, patiešām izmēģināja visu: padomju Krievijā viņš bija mākslas lietu komisārs, teātra mākslinieks, pasniedzējs bezpajumtnieku kolonijā. Taču…
Bella būtu varējusi piespiest Marku ierakstīties jaunajā realitātē un pat izveidot ierēdņa karjeru, tomēr daudz svarīgāka viņai bija gaisma, ko izstaroja viņas vīra – mākslinieka – audekli. Un viņa nevarēja neredzēt, kā gaisma nepielūdzami dzisa. Bella izdarīja visu, lai to saglabātu: maigi, bet vienlaikus uzstājīgi vedinot Marku doties prom no Krievijas – vispirms uz Berlīni, tad uz Parīzi. Marks neticēja, ka pamet Krieviju uz visiem laikiem, un Bella uzturēja viņā pārliecību, ka reiz viņi atgriezīsies. Un tagad viņi bija kopā Parīzē, pilsētā, kuru tik ļoti mīlēja Marks. Iespējams, tas arī bija īstais laiks. Parīze viņus uzņēma kā savējos.
