Tilti pār Sēnu 0
1911. gadā Marks devās uz Parīzi. Viņš labi apzinājās, ka iespēju Parīzē viņam tikpat kā nav, tādēļ nevarēja būt ne runas par Bellas došanos viņam līdzi. Viņam nebija noslēpums, ka tūkstoši tādu pašu slavas tīkotāju plukatu no visas pasaules jau apmetušies pasaules mākslas citadelē. Bet viņš zināja arī ko citu: tādus zaudējumus un apvainojumus, kādus viņš bija iepazinis Pēterburgā tāpēc vien, ka piedzimis kā ebrejs, Parīzē viņš nesagaidīs.
Nostājoties uz Parīzes stacijas perona, Marks visvairāk sapņoja par kādu brīnumu, kas varētu viņu atgriezt atpakaļ Vitebskā. Bet atlika viņam dažas dienas pastaigāt pa Luvras zālēm, un skumjās domas pagaisa. Tagad viņam Krievija likās “kā mazs groziņš, kas grīļojas zem gaisa balona”.
Parīzē Markam sākās jauna dzīve. Viņš bija kļuvis cits cilvēks. Viņš vairs nebija nepārliecinātais Moiša, bet Marks Šagāls, mākslinieks, kas apzinās savu ģenialitāti. Taču tajā pašā laikā viņš bija pietiekami reāls un itin visu – un vispirms jau mākslu – sāka mācīties no jauna. Un, to darot, Marks izdarīja virkni atklājumu, taču galvenais – vienkārši jutās lieliski! Viņš apmetās mākslinieku galvenajā kvartālā Monparnasā, kur iepazinās ar P. Pikaso, F. Ležē, A. Modiljāni, Ž. Braksu. Par šo laiku viņš rakstīja: “Parīze! Pats tās skanējums man izklausās pēc mūzikas. Visvieglāk man bija elpot Luvrā. Mani tur ietvēra sen aizgājuši draugi. Viņu lūgšanas saplūda ar manējām. Viņu gleznas izgaismoja manu zīdaiņa fizionomiju.” Šeit viņš sastapa arī daudzus Pēterburgas paziņas, tostarp L. Bakstu. Ieraudzījis Marka jaunos darbus, Baksts sacīja: “Tagad jūsu krāsas dzied!”
Eiropā, kā izteicies pats Marks, viņš kļuva par cilvēku. “Es ļoti mīlu Krieviju… Bet vai tad man jāsēž Krievijā? Tur no mazotnes es pastāvīgi jutu – man to pastāvīgi atgādināja! – ka esmu ebrejs.”
Taču nevar apgalvot, ka Parīzē viņa dzīve būtu pavisam bezbēdīga. Lai nopelnītu iztiku, viņš strādāja dažādus darbus, kas bija tālu no glezniecības. Paralēli viņš apmeklēja skolu Monparnasā, gleznoja kārtējiem saloniem, taču izstādēs viņš sajuta savu citādību no tradicionālās tā laika franču glezniecības. Sev pašam par pārsteigumu, viņš secināja, ka viņam ir svešs impresionisms, kubisms un daudzi citi moderni virzieni. “Manuprāt, māksla – tas vispirms ir dvēseles stāvoklis… Dvēsele ir brīva, tai ir savs saprāts, sava loģika.” Marks daudz laika pavadīja Luksemburgas dārzā, un reiz, raugoties uz Parīzi no augšas, viņš iesaucās: “Zem manis ir Parīze! Mana otrā Vitebska!”
